Iedzīvotāju skaita ziņā lielāka pilsēta Rietumkrastā un viena no vecākajām apdzīvotajam vietām pasaulē, kuras viducī allaž mutuļojusi dzīvība, bet Hebronas vecpilsētas centrs darba dienas vidū ir teju tukšs un kluss. Aizslēgtas durvis, aizvērti veikali, tukši namu logi. Jau vairākus gadus to mēdz dēvēt arī par spoku pilsētu.
Rakstos teikts, ka Hebronas nosaukums cēlies no vārda “draugs”, kura saknes meklējamas gan ivritā, gan arābu valodā. Taču šī ir vieta, kas ir tālu no saticības. Hebrona ir Izraēlas un Palestīnas konflikta spilgts paraugs.
Vēsture te ir sarežģīta. Gan palestīniešiem, gan ebrejiem te ir katram sava vardarbības trauma, sadursmes ir uzliesmojušas no abām pusēm.
Divdesmitajos gados Hebronā uzplaiksnīja arābu nemieri, kuros nogalināja vairāk nekā 60 ebreju, un daudzas ģimenes metās bēgt. Savukārt deviņdesmito gadu sākumā reliģiozs ekstrēmists no vietējās ebreju kolonijas mošejā atklāja uguni, nogalinot desmitiem arābu. Un tie ir tikai daži no incidentiem.
Tagad jau vairāk nekā 20 gadus Hebrona ir sadalīta sektoros - H1, kas ir Palestīnas pārvaldījumā, un H2, kas ir pilnīgā Izraēlas kontrolē un aizņem 20 procentus pilsētas teritorijas.
Lai nokļūtu Izraēlas vai palestīniešu daļā, pilsētas vidū ir jāšķērso kontrolpunkti un jāuzrāda dokumenti. Ebrejiem ir ierobežojumi Palestīnas pusē, palestīniešiem – Izraēlas pusē.
“Ko šajā pilsētā nozīmē sterili ceļi? Palestīnieši var atrasties musulmaņu kapsētā, žogam otrā pusē vai aiz šīm durvīm, bet viņi nedrīkst būt tur, kur jūs tagad stāvat,” skaidroja cilvēktiesību aktīvists Jehuda Šauls.
Šauls ir izbijis Izraēlas armijas karavīrs, tagad cilvēktiesību aktīvists, nevalstiskās organizācijas “Break The Silience” vadītājs, kurš rīko ekskursijas Hebronā. Viņš pats te savulaik ir vadījis vairākas militāras operācijas, un tagad izrāda vietas, kas palestīniešiem ir daļēji vai pilnībā slēgtas, kur drīkst vai nedrīkst nodarboties ar biznesu un pārvietoties.
“Neviens palestīnietis šeit nedzīvo bez restēm logu priekšā. Ja to tur nav, tas nozīmē, ka tur neviens nedzīvo. Ja ir restes, tad kāds varētu būt. Tā ir absolūta nepieciešamība, lai šeit varētu eksistēt. Tās pasargā no akmeņiem. Savukārt šeit jūs redzat pieminekli ebreju iedzīvotājam, kurš šeit tika nogalināts reliģisko svētku – Sukota laikā,” stāstīja Jehuda Šauls.
Jehuda Šauls te ir pazīstams gan armijai, gan vietējiem, bet ekskursijas Hebronas vecpilsētā allaž ir vietējo interesentu pavadītas un ne vienmēr tiek sagaidītas viesmīlīgi.
“Kā karavīrs, kurš te ir dienējis vairāk nekā gadu un tagad sapratis, ko esmu darījis, es nezinu, vai man ir cita izvēle.
Man ir jāpārtrauc šis informatīvais klusums. Un jārunā par to, kāda šī situācija tiešām te ir, lai cilvēki saprastu, kā šeit tiek pārkāptas cilvēktiesības un kāda ir okupācijas morālā cena,” skaidroja Jehuda Šauls.
Senajā arābu tirgū maz palicis no iepriekšējā dzīvīguma – smaržām un krāsām. Aizliegums pārvietoties, attīstīt biznesu ir izstūmis cilvēkus no ierastajām vietām.
Daudzas ejas un senās ielas ir pārklātas ar režģiem un metāla segumu, jo no augšas konflikta dziļākajos laikos lidojuši akmeņi un pudeles.
Bet vecā tirgus ailēs ir arī miera salas, kā, piemēram, Hebronas vecākā kafejnīca, kurā kāršu spēlē var aizmirsties no spriedzes.
Ar svešiniekiem Hebronas ielās labprāt nāk runāties arī ebreju kopienas pārstāvji, kur Hebronā ir būtiskā mazākumā, un skaidrot savu redzējumu par to, kā te ir dzīvot šodien.
“Esmu grupas “Šorašim” dalībnieks, kuru ir nodibinājuši arābi kopā ar ebrejiem, un mēs daudz tiekamies un runājam. Un, ja jūs runātu ar arābiem šeit, viņi sacītu, ka te ir droši, jo, un es tiešām lepojos to sacīt, Izraēlas armija mani arestētu uz vietas, ja es šeit paceltu roku pret arābu, un tas ir tā, kā tam ir jābūt,” stāstīja Hebronas iedzīvotājs Brendons.
Vecpilsēta, kas ir iekļauta UNESCO mantojumā, ir neliela daļa no Hebronas, kas ir nozīmīgs Rietumkrasta tirdzniecības centrs. Tā ir pazīstama ar vīnogu un vīģu audzēm, podnīcām un stiklu pūtēju darbnīcām un kopumā reģionam dod trešo daļu no iekšzemes kopprodukta. Te ir divas Rietumkrastā pazīstamas universitātes. Taču mediju slejās un starptautisko organizāciju uzmanības lokā senā pilsēta biežāk nonāk sadursmju un konfliktu dēļ. Dienās, kad LTV apmeklēja Palestīnu, Hebronā kāda musulmaņu sieviete ar nazi uzbrukusi Izraēliešu karavīram un pati sašauta.
Išaijs Faišels ir Hebronā dzīvojošās un mazākumā esošas ebreju kolonistu kopienas starptautiskais runas vīrs, kas ir viens no 700 šeit dzīvojošajiem ebrejiem, kuri pilsētas teritorijā ir ienākuši nesen.
“Katrā etniskā reģionā ir minoritātes. Palestīnieši ir minoritāte, kas dzīvo mūsu senču zemē, ko ir atzinis arī tāds globāls spēlētājs kā ANO un visi citi, kas zina vēsturi. Bet svarīgākais, ka mēs paši zinām, ka mums ir tiesības uz šo vietu. Mēs gribam respektēt etniskās minoritātes, kas dzīvo mūsu vidū. Bet mēs no šejienes esam un te paliksim. Neviens nenoliedz, ka senatnē islāms ieņēma šo zemi, tad to viņiem atņēma kristieši, tad kristiešiem – mameluki, tad turki, tad jordānieši, briti un tad mēs no britiem. Palestīna nav te bijusi mūžīgi.
Te ir palestīniešu etniskā grupa, kurai, Dievs dod, jādzīvo ilgi un laimīgi, bet tas nenozīmē, ka šī ir viņu nacionālā zeme,” klāstīja Išaijs Faišels.
Viņš piekrīt, ka tas, ka ir tik daudz sienu šajā zemē, nav normāli. “Tas ir skumji, taču, ja tu dzīvo nemitīgā aizsardzībā, tad reizēm tā notiek. Šeit ir klātesošs džihāds, un mēs esam viena no valstīm, kas veiksmīgi ir spējusi tam pretoties. Kurdi ir tādi paši kā mēs, jezīdi un kristieši kopumā, kuriem visu laiku uzbrūk,” skaidroja Faišels.
Išaijs Faišels atzina, ka netic divu valstu risinājumam, proti, ka tiktu nodibināta neatkarīga Palestīnas valsts. “Politiski tas viss ir beidzies,” viņš sacīja.
Bet Hebrona atstāj sajūtu, ka tā nebūt nav. Plaisa ir dziļa, tāpat kā klusums – tukšajā vecpilsētas centrā.
“Es neticu divu valstu risinājumam. Mums pietiek ar savas nelielās zemes atdošanu citiem. Mēs esam autonomā ebreju kopiena šajā reģionā, un mēs negribam atdot savu zemi džihādisiem, kas pret mums atkal sarīkos karu. Mēs to mēģinājām, bet tas viss izgāzās. Politiski divu valstu risinājums ir beidzies. Turklāt daudzi no mūsu arābu draugiem, kuri runā ar mums slepus, jo nedrīkst savu līderu klātbūtnē izteikties skaļi, teic, ka gaida to dienu, ka te viss būs Izraēlas kontrolē un varēs baudīt tādu brīvību, kāda ir Izraēlai,” stāstīja Faišels.
Izraēlas vēstniece Latvijā Orli Gila, lūgta raksturot Izraēlas attiecības ar Palestīnu, sacīja, ka “ir lietas, kuras mēs nevēlētos, lai tās tādas ir, piemēram, terorakti, un tamlīdzīgi. Mēs nesakām, ka tajos ir vainojamas Palestīnas varas iestādes, bet mēs domājam, ka tās nedara pietiekami, lai to novērstu. No otras puses, mēs saprotam, ka viņi sper pareizus soļus, lai uzlabotu ekonomiku, un par to mēs izsakāmies atzinīgi.”
Par divu valstu risinājuma iespēju vēstniece sacīja, ka “ir grūti teikt, ka mēs atzīstam ikvienu ieteikumu kā risinājumu. Bet mēs vēlamies sēsties pie galda ar visām atvērtām kārtīm. Un diskutēt par ikvienu iespējamu risinājumu – vienu, divu valstu, ko darīt ar Jeruzalemi un citām vietām. Ja viss ir uz galda, mēs esam gatavi piedalīties. Protams, es nevaru pateikt, kurš no risinājumiem būs galīgais.”
Kas ir vajadzīgs, lai šis dialogs būtu?
“Mēs vairākkārt esam aicinājuši palestīniešus sēsties un runāt ar mums. Es pieņemu, ka tas ir lielāko un spēcīgāko arābu valstu spiediens, kas viņiem to liedz. Taču jau kopš agrīniem deviņdesmitajiem gadiem un Oslo vienošanās mēs cenšamies viņus dabūt pie viena galda, taču pēc dažiem gadiem viss kļuva sliktāk, kad sākās otrā sacelšanās un teroraktos bojā gāja tūkstošiem izraēliešu. Ir vajadzīgs drosmīgs premjerministrs vai prezidents, palestīniešu puses līderi, kuri saviem cilvēkiem pateiktu – klausieties, mēs nekad nedabūsim to, ko gribam, viņi nekad nedabūs visu, ko grib, bet mums ir jāapsēžas un jārunā. Tas ir tas, uz ko mēs aicinām, un ceram, ka kādu dienu arī palestīnieši rīkosies tāpat,” pauda vēstniece.
