Piektdien Latvijā ieradīsies Baltkrievijas opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska, lai klātienē piedalītos starptautiskajā drošības un politikas forumā “Rīgas konference 2020”, kā arī pārrunātu aktuālo situāciju Baltkrievijā ar Latvijas ārlietu ministru, Valsts prezidentu un Ministru prezidentu.
Kaut arī Baltkrievijas autoritārais vadītājs Aleksandrs Lukašenko nav izrādījis vēlmi veidot dialogu ar opozīciju un turpina vardarbīgi apspiest miermīlīgos protestētājus, iedzīvotāji jau gandrīz trešo mēnesi iziet ielās.
Runājot par jūsu darbu, kas jau ticis izdarīts kopš augustā notikušajām vēlēšanām un kas vēl paveicams?
Mums protestu kustība nāk no cilvēkiem. Proti, pats par sevi nekas nenotiek, viņi to vada un organizē. Līdz ar to mans darbs galvenokārt tiek organizēts starptautiskajā vidē. Tas ir darbs ar valstīm, kas mūs atbalsta. Mēs tiekamies ar valstu līderiem, lai apspriestu situāciju Baltkrievijā, lai nodotu viņiem savu skatījumu par notiekošo, proti, atvērt viņiem acis par vardarbību un piekaušanu, kas notiek Baltkrievijā. Mēģinām kopējiem spēkiem cīnīties par baltkrievu tiesībām. Protams, mums ir konkrētas prasības, piemēram, sniegt kādu tehnisku palīdzību baltkrieviem, jo ir ļoti grūti tādos apstākļos izdzīvot vārda tiešā nozīmē. Esam ļoti pateicīgi visām valstīm, kas atsaukušās uz palīdzības lūgumiem, kas mūs atbalsta. Visiem liels paldies!
Esam redzējuši, ka daudzas valstis pret Aleksandru Lukašenko un citām personām, kas atbildīgas par vardarbību, vērsušas sankcijas. Jūs tiekaties ar vairāku Eiropas valstu līderiem, kas jau palīdzējuši. Bet vai veidojat dialogu ar Maskavu? Vai sagaidāt atbalstu arī no tās puses? Ja nē, tad kas vēl ir jūsu tuvākajos plānos?
Runājot par Maskavu, mums nekāda oficiāla kontakta Krievijas Federācijā diemžēl nav. Bet mēs vienmēr esam gatavi dialogam, un, kad mēs runājam par mediācijas un sarunu organizēšanu, acīmredzami ir tas, ka Maskavai un Krievijas līderiem tur arī ir jābūt, jo viņi ir mūsu kaimiņi un viņu viedoklis mums ir ļoti svarīgs. Bet pagaidām esam ieņēmuši kursu, kur runājam ar valstīm, kas atbalsta demokrātisku nākotni Baltkrievijā un izdara spiedienu uz režīmu.
Tāpēc, vērojot to, kas notiek Baltkrievijā, redzot, kā pastiprinās vardarbība, nepieciešams izdarīt vēl lielāku spiedienu pret režīmu.
Tāpēc arī runājam par ekonomiskām sankcijām, ekonomiskiem ierobežojumiem un skaidrojam to valstu līderiem, ka līdzekļi, kas nonāk režīma maciņā, tiek izlietoti tieši tai vardarbības atbalstīšanai. Tāpēc mēs lūdzam viņus pārtraukt jebkādu finansiālu atbalstu Baltkrievijas režīmam, valsts struktūrām.
Viena no lietām, kuru valsts sponsorē, ir valsts drošības iestādes, kas, kā jūs teicāt, ir atbildīgas par vardarbību pret iedzīvotājiem. Runājot par šo iestāžu darbiniekiem, dzirdēju, ka jūs intervijā BBC minējāt, ka daudzi šie darbinieki pārnāk jūsu pusē. Vienlaikus ir pietiekami daudz cilvēku, kas vēl joprojām izpilda valsts pavēles. Kāda tad ir tā situācija – vai zināms, cik cilvēku novērsušies no Lukašenko režīma un cik spēcīgs ir šo iestāžu darbinieku atbalsts Lukašenko pašlaik?
Teiksim tā, lūzums sistēmā jau ir noticis. Tagad tas vairāk skāris izmeklēšanas komiteju. Tie ir augstas klases speciālisti ar augstāko izglītību, kuri vienkārši nevar iet pret savu sirdsapziņu un atsakās izmeklēt politiskās lietas.
Tāpēc ka tur viss ir safabricēts un viņi nevēlas nepamatoti sodīt cilvēkus.
Līdz ar to, lai pastiprinātu spiedienu uz šo izmeklēšanas komiteju, kas iepriekš bija neatkarīga, tagad to pakļauj Iekšlietu ministrijai. Tas ir veids, kā izdarīt spiedienu uz darbiniekiem.
Kas attiecas uz spēka struktūrām un OMON, no turienes nav liela atbalsta. Viņus notur pietiekami lielas algas, pienākums pret režīmu un noslēgto vienošanos. Praktiski viņi ir vergi, šīs sistēmas vergi, ar kuriem ir viegli manipulēt. Tāpēc no turienes liela atbalsta nav.
Armija šobrīd ir tāda, kura vēl nav tik ļoti iesaistīta. Viņi varbūt arī kaut kur stāv aplenkumos, bet cilvēkus nesit. Viņiem nedaudz cita veida darbs šobrīd.
Bet miliči un Iekšlietu ministrijas darbinieki sākuši jau biežāk pāriet mūsu pusē.
Mēs nedrīkstam viņus afišēt, saukt viņu vārdus, jo aiz viņiem stāv ģimenes, bērni. Un tas viss ir ļoti bīstami. Tiek novērots jau lielāks atbalsts no spēka struktūrām. Mēs arī saprotam, ka sistēmā strādājošie cilvēki ir ļoti noguruši uz to noskatīties, viņi nevēlas to vienkārši izpildīt. Protams, ir cilvēki, kuri pilnīgi alkst sist citus. Bet tā kopumā cilvēki ir normāli. Mēs visu laiku atkārtojam – neiesaistieties tajā vardarbībā un neaptraipiet rokas ar asinīm.
Vienlaikus vardarbība turpinās. Arvien vairāk cilvēku arestē pirms jebkādas organizēšanās. Piemēram, nedēļas nogalē cilvēku aizturēšana sākās vēl pirms iedzīvotāju iziešanas ielās. Un viņus šobrīd arī ilgāk patur izolatoros nekā iepriekš. Kā cilvēki var turpināt šādā veidā un šādos apstākļos izdarīt spiedienu pret režīmu?
Ziniet, Baltkrievijas gribu neizmainīs un baltkrievi cīnīsies. Kas attiecas uz režīmu, tas ir ārpus visām atļautajām robežām. Tas, ka viņi savu spiedienu pastiprina, nozīmē, ka viņiem kļūst arvien vairāk bail. Viņi arvien vairāk vēlas iebiedēt tautu, viņi saprot, ka cilvēki neapstāsies, un iebiedēšana ir vienīgais, kas viņiem palicis. Sišana, vardarbība, nekādas konstruktīvas darbības.
Cilvēki pārliecinās arvien vairāk, ka ir veikuši pareizo izvēli un ka nevēlas iet kopā ar šo režīmu un ar tādu līderi.
Līdz ar to vardarbība vairo cilvēku solidaritāti. Pat ja tagad cilvēkiem ir bail un viņi nevēlas atklāti protestēt un iziet ielās, bet protesta kustība tā vienkārši neizbeigsies, tā iegūs citas formas.
Iespējams, tās būs partizānu cīņas metodes, grūti pateikt. Bet protesti neizsīks, tie tikai pastiprināsies.
Režīms nav komunicējis vai veidojis dialogu ar jums, tiek slēgtas robežas, tagad vēl divi Lielbritānijas diplomāti tikuši izraidīti. Kādas sekas var būt tam, ka Baltkrievija šobrīd noslēdzas no apkārtējās pasaules?
Tas ir tā, it kā režīms izveidotu dzelzs priekškaru, lai norobežotu baltkrievus no normālas dzīves. Viņi nelaiž nevienu ārā vai iekšā. Izraidīt vēstnieku, tas vienkārši nav diplomātiski, mūsdienīgi, teiksim tā. Viņi it kā apstājušies deviņdesmitajos gados un ar tā laika metodēm lemj par valsts likteni. Tas nav normāli, un režīms to saprot. Šie visi izgājieni nāk no bezizejas. Tā vietā, lai domātu par konstruktīvu risinājumu, ieklausītos cilvēkos, viņi nodarbojas ar kaut kādu destruktīvismu. Es teiktu, ka viņi paši sev rok bedri. Tas spiediens ir jūtams gan valsts iekšienē, gan ārpusē, un viņi pieļauj arvien vairāk kļūdu.
Vienlaikus, kad paskatos, ko rāda Baltkrievijas valsts televīzija, lai saprastu, ko viņi domā, izskatās, ka valstī viss ir kārtībā, cilvēki dodas uz darbu. Un gan jau ir kādi cilvēki, kuri notic šim valsts finansētās televīzijas vēstījumam. Jūs runājat par to, ka visas Baltkrievijas sabiedrības domāšana ir pamainījusies. Bet kas ir tā daļa cilvēku, kas vēl tic Lukašenko vēstījumam?
Visbiežāk tie ir cilvēki, kas dzīvo mazapdzīvotās vietās bez brīvas pieejas internetam vai arī cilvēki, kas ir pārliecināti, ka stabilitāte ir svarīgākā.
Proti, cilvēki, kuriem valsts liktenis ir vienaldzīgs. Viņi vienkārši dzīvo. Ir, par ko maizi nopirkt, un ir labi, kā ir. Protams, propaganda ļoti aktīvi mērķē uz uzņēmumiem, skolām, bet tā ir balstīta uz iebiedēšanu.
Cilvēki seko tai propagandai ne tāpēc, ka viņi tai tic, bet tāpēc, ka viņiem ir bail tai neticēt.
Cilvēki un laiki vairs nav tādi kā pagātnē. Internets parāda visu, kā ir patiesībā. Ir ļoti maz cilvēku, kas tic tai propagandai, bet to tāpat aktīvi veido. Tur rāda tik šausmīgas un neticamas lietas, bet tomēr ir neliels procents, kas tic tam, ko redz televīzijā.
Pēdējā laikā Baltkrievija izkritusi no mediju dienaskārtības, jo tik daudz kā cita notiek pasaulē. Covid-19, prezidenta vēlēšanas ASV, konflikts Kalnu Karabahā. Cik svarīgi ir paturēt Baltkrievijā notiekošo starptautisko mediju dienaskārtībā un kā jūs to panākat?
Mēs saprotam, ka pasaulē notiek ļoti daudz kas. Cīņas sākumā Baltkrievija visiem bija ļoti interesanta, bet tagad, skaidrs, tā interese ir noplakusi. Proti, cilvēki cīnās un viņus sit, un it kā nekas nebūtu mainījies. Bet jāsaprot, ka tā cīņa notiek valsts iekšienē.
Baltkrievi ir atbildīgi par to, kas notiek, bet mēs visādos veidos strādājam, lai Baltkrieviju ieliktu dienaskārtībā. Pieprasām un organizējam tikšanās.
Kā jums un citiem opozīcijas līderiem klājas? Cik viegli ir turpināt darbu pie finansējuma piesaistīšanas, rast enerģiju ikdienas darbam? Proti, kāda ir atmosfēra to cilvēku vidū, kas strādā ārpus Baltkrievijas?
Ziniet, noskaņojums mainās gan uz augšu, gan uz leju. Kad publicēja "Maskavas mehānismu", mums pavērās jaunas iespējas. Kad svētdien aizturēja vairāk nekā tūkstoš cilvēku un pienāk ziņas, ka viņus atkal spīdzina, tas dod stimulu darīt vēl vairāk, jo tikai tā mēs viņus atbrīvosim, ātrāk nogāzīsim šo režīmu, kas to pieļauj.
Visi ir noskaņoti cīņai, uztur ciešus sakarus ar Baltkrievijā palikušajiem, atbalsta cits citu.
Un visas tās mazās akcijas, kur kāds iziet uz desmit minūtēm parādīt atbalstu, vai kad ārsti, studenti iziet ielās, tās visas mazās solidaritātes akcijas ir ļoti svarīgas kopējā gara uzturēšanai. Visiem bail, bet visi cenšas, kā var, jo visi saprot, ka apstāties vairs nevar un tikai ar šādu spiedienu mēs varēsim uzvarēt šo kauju. Un mēs to izdarīsim.
