Stāsts sākas ar ainu no Rīgas Centrāltirgus, kur krievvalodīgie it kā baidās runāt dzimtajā valodā, jo ik uz soļa seko valodas policija. Un šo vēstījumu visā filmas garumā iznes tās galvenie varoņi - "Saskaņas" pārstāve Elizabete Krivcova, Latvijas Krievu savienības vadītāja Tatjana Ždanoka un Latvijas antifašistu līderis Josifs Korens.
Pirms stāsta tapšanas šā gada sākumā filmas autore - žurnāliste no Minhenes Suzanna Rosere - uzrunājusi latviešu žurnālisti Sandru Valteri. Sandra teju trīsdesmit gadus strādājusi vācu medijos un ar prieku piekrita palīdzēt. Taču drīz saprata, ka ar stāstu kaut kas nav kārtībā.
"Vienā brīdī man likās, ka top kaut kāda ideoloģijas, propagandas filma par to, kā latvieši vai Latvijas nacionālisti apspiež krievu minoritāti Latvijā," atceras Sandra. Tāpēc viņa sadarbību uzteica, vēl pirms sākās filmēšana - vācu žurnālistes uzvedība sāka šķist pārāk aizdomīga.
"Dīvaini bija arī tas, ka viņa februārī uz piecām dienām ieradās Latvijā, lai paskatītos, kā uz vietas viss notiek. Viņa Latvijā nekad nebija bijusi, un arī šajās piecās dienās viņa neatrada laiku tikties ar mani," atceras Sandra. "Ko viņa tajās dienās darīja, es nezinu. Vēl uzmanīgu darīja tas, ka viņa man sāka sūtīt linkus par grupējumiem Latvijā. Radās jautājums, kā viņa tiek pie šiem linkiem - jābūt kādam, kas viņai to sūta."
Par filmas saturu iebildumi ir arī Latvijas vēsniecībai Vācijā. Tā nosūtīja oficiālu vēstuli medijam, uzskaitot visus sižetā minētos neprecīzos faktus.
Turklāt vēstniecība pamanījusi, ka konkrētā raidījuma "Facebook" lapā, kur publicēts sižets, tika dzēsts vēstniecības komentārs ar atsauci uz vēstuli. Atbildi vēstniecība tā arī nav sagaidījusi un arī uz LTV jautājumiem medijs, kas ir vācu sabiedriskās televīzijas ZDF atzars, neatbild.
Cenšoties sarunāt "Skype" interviju ar pašu filmas autori, žurnāliste aizbildinājās ar sliktajām angļu valodas zināšanām, laika trūkumu un nogurumu. Taču telefonsarunā izdevās noskaidrot, ka ideja filmai radusies no kāda "Sputnik" raksta par obligāto militārās aizsardzības ieviešanu skolās.
Žurnāliste arī pauda stingru nepatiku pret Latvijas lēmumu pakāpeniski pāriet uz mācībām valsts valodā. Kad taujāta, vai izvēlēto stāsta varoņu politiskā piederība netraucē objektivitātei, viņa apgalvoja, ka stāsts nav par politiku, bet par cilvēkiem. Galu galā sapratusi, ka intervija nebūs komplimentāra, žurnāliste pateica, ka nevar uzticēties un nolika klausuli.
Politologs Ivars Ījabs atzīst, ka filmu ir neiespējami uzskatīt par objektīvu Latvijas situācijas atspoguļojumu tieši izvēlēto runātāju dēļ. Viņš gan izvairās spekulēt par filmas mērķiem - vai tas ir politiskais pasūtījums vai vienkārši neprofesionālisms. Ijabs norāda, ka tendencioza tēmas pasniegšana nav retums arī citos Eiropas medijos.
Krievvalodīgo integrācijas tēma neapšaubāmi dominē lielas Vācijas iedzīvotāju daļas priekšstatos par Latviju, kas vēsturiski tā izveidojies, jo no 80.gadu beigām zināmās Rietumu sabiedrības daļās tikām stādīti priekšā kā ekstrēmistiski nacionālisti, ko, protams, pēc tam ļoti veiksmīgi uztvēra Krievijas propaganda, saka Ījabs.
Savukārt vācu sabiedriskā medija NRD žurnālists Kristians Stihlers neobjektīvu žurnālistiku uzskata par sliktu žurnālistiku un apgalvo, ka viņa medijs cenšas uzklausīt abas puses. "Pagājušogad mums bija sižets par krievu minoritāti Latvijā - uzskatu, jā, tā ir problēma, taču uzskatu, ka jaunajā paaudzē novērojama arī pozitīva sadarbība starp abām tautībām, to mēs arī atspoguļojām," sacīja Stihlers.
Vācijā krievu minoritātes jautājums bija īpaši aktuāls Krimas krīzes laikā, bet pēdējos gados interese par to ir noplakusi. Taču, kad tas tas tiek atspoguļots, turklāt tendenciozi, tas ir diplomātu uzdevums - piedāvāt pretējas puses un skaidrot realitāti, uzsver Ījabs.
