Stipra apšaude no granātmetēja turpinās – no pozīcijas ziņo Ukrainas karavīrs bāzei, kas ierīkota kādas Doņeckas apgabala vasarnīcas pagrabā. Šī dāča iecelta nabadzīgu ēku vidū vienā no Doņeckas piepilsētām un pieder kādam nu jau separātistu pusē esošam bijušajam politiķim – pietiekami grezna, lai tikai garāžā un pagrabā varētu izveidot militāru atbalsta punktu.
"Visi dzīvi? - Jā, viss normāli!" Latvijas Televīzija ir lieciniece operatīvai sarunai.
Ziņas par regulārām apšaudēm šajā hibrīdkarā ir pašlaik eksistējošā hibrīdpamiera pazīme. Latvijas Televīzijas filmēšanas grupai tiek dota iespēja pamest bāzi un frontes līnijas apgādes braucienā sekot līdzi, ko tas nozīmē realitātē.
Uz kaujas pozīcijām LTV dodas kopā ar Ukrainas armijas 93.brigādes karavīriem – viņi visi ir brīvprātīgie, pārsvarā no civilās vides, kuri bez militārās pieredzes nāca palīgā savai valstij grūtākajā brīdī, bet pašlaik, jau ilgāk kā gadu pēc aktīvas līdzdalības kaujās, iekļauti armijas struktūrās.
LTV seko līdzi, kā pozīcijās tiek izdalīti produkti, tālumā dzirdami sprādzieni, taču tie nenāk no separātistu pozīciju puses.
Tālumā var dzirdēt šāvienus un sprādzienus. Taču tie ir mācību sprādzieni. Ukrainas armija pašlaik tiek apmācīta, bet kaujas pozīcijās dota pavēle nešaut – par šaušanu septiņi gadi cietumā.
Tā strikti par draudošo sodu saka paši karavīri – situācija bija atšķirīga iepriekš, kad parakstītās Minskas vienošanās tika pārkāptas daudz rupjāk un Ukrainas kaujas pozīcijas regulāri tika apšaudītas ar raķetēm un citiem lielkalibra ieročiem.
Situācija frontes līnijā ir normalizējusies aptuveni mēnesi, varbūt nedaudz vairāk, kas zināmā mērā sakritis arī ar Krievijas ofensīvu Sīrijā. Tomēr tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka pamiers tādā īstā izpratnē šeit tiešām ir iestājies. Ukrainas karavīru ieroči klusē, taču no otras puses šeit tiek šauts samērā bieži un ir arī ievainotie, lai gan bojāgājušo tiešām ir ievērojami mazāk.
Latvijas Televīzija ieradusies Ukrainas armijas ierakumos, kas ir vistuvāk Doņeckai, un no ierakumiem skaidrajā pievakarē pat labi saskatāmi Doņeckas centra torņi. Tieši šajā brīdī pa rāciju tiek ziņots, ka vienu no pozīcijām tepat apšauda snaiperis. Karavīri saka – provokācija.
"Uz mūsu pozīcijām iziet diversantu un izlūku grupas, lai provocētu un mēģinātu nodarīt kādu kaitējumu un tad atkāpjas. Viņi darbojas ļoti profesionāli, neteiktu, ka tur ir kaut kādi tur brīvprātīgie.
Karavīriem psiholoģiski grūti visu laiku gaidīt, jo šaušana ir aizliegta. Skaidru mērķu gan uzbrucējiem nav. Mēs visu laiku gaidām, un mūs apšauda. Lūk, tikko šāva snaiperis – puiši vienkārši raka ierakumus, un snaiperis sāka šaut. Atbildēt nedrīkst, lai gan mēs precīzi zinām, no kurienes viņš šauj," stāsta Ukrainas armijas karavīrs Augusts.
Šo provokāciju dēļ Ukrainas augstākās amatpersonas paziņojušas, ka gatavas pie frontes līnijas jebkurā brīdī atkal nogādāt smago bruņutehniku. Turklāt nevienam arī nav pārliecības, ka tos pilnībā atvilkusi otra puse, kā prasīts Minskas dokumentos – tumsas aizsegā dzirdams, kā tehnika tiek pārvietota.
Nervi karavīriem uzvilkti kā loka stīga pirms šāviena, jo, pēc visa spriežot, jebkurā brīdī relatīvais klusums var pārvērsties aktīvā karadarbībā. "Viņiem gribu teikt, ka Ukraina ir vienota un arī viņiem laiks sākt domāt ar galvu. Vienota Ukraina, vienota tauta.
Ja kādam kaut kas nepatīk, tad aiz rokas neturam – čemodāns, stacija Krievija un nav ko mums šeit duļķot ūdeni, šaut uz mums un mūsu brāļiem. Taču pašlaik sanāk tā, ka viņi paliek nesodāmi. Viņi var mierīgi nākt un apšaudīt mūsu pozīcijas un par to nekas nebūs, jo mums liegts šaut. Mēs stāvam, un pa mums šauj. Tas veicina šo nesodāmības sajūtu. Tā nedrīkst turpināties!" pārliecināts ir Ukrainas armijas karavīrs Naums.
Tālumā redzami Doņeckas lidostas torņi. Tā bija viena no bēdīgi slavenajām vietām, kur izlietas neksaitāmu cilvēku asinis. Neskaitāmu tāpēc, ka neviens nezina, cik daudz to patiesībā bija. Īpaši no prokrievisko kaujinieku puses. Zināms vienkārši, ka ļoti daudz.
Pašlaik pozīcijas ir pietiekami tuvu cita citai, lai Ukrainas karavīri pa rāciju varētu dzirdēt, ko saka prokrieviskie kaujinieki. Ir bijuši gadījumi, ka tagad, kad Ukrainas puse pilnībā ievēro pamieru, viņi dzird, kā otrā pusē notiek dzeršana, pēc tam sākās šaušana un nākas komunicēt ar otru pusi, lai savāktu tos kaujiniekus un nesāktos, kas nopietnāks.
Kas būs tālāk – nevar pateikt neviens. Karavīri vien dzirdējuši baumas, ka konfliktu centīsies līdz galam iesaldēt jau tuvākajā laikā, taču tās pagaidām ir tikai runas. Neviens šeit arī netic, ka tas varētu būt ilgtermiņa risinājums:
"Daži saka, ka būsim te līdz decembrim un tad jau no jaunā gada pretterorisma operācija tiks izbeigta. Citi saka, ka līdz ziemas beigām uz pavasara pusi. Runā, ka šeit visu pārņemšot milicijas bataljoni, saliks savus kontrolposteņus un kopā ar separātistiem sākšot patruļas.
Grūti iedomāties, kā tas vispār būs iespējams, ja tā notiks. Es domāju, ka okupētās teritorijas mums jāatkaro, un tas nebūs viegli. Lai gan runā, ka Putins pārslēdzies uz Sīriju, arī šeit viss turpinās – tie kaujinieki, kas bija šeit, tagad ir Sīrijā, bet šeit savesti jauni," stāsta Ukrainas armijas kareive Svjatoslavska.
Par spīti visam, karavīri šeit ir kaujinieciski noskaņoti. Apgāde ir pietiekama un karot varot, un ne tikai varot, bet vajagot - tā šeit domā daudzi. Tomēr politiķu teiktais liecina, ka politiskās gribas tam nav, pat ja esošā situācija neapmierina nevienu.
