Jau vairākas nedēļas rietumvalstu izlūkdienesti ziņo par aizdomīgām Krievijas bruņoto spēku militārām aktivitātēm Ukrainas pierobežā. Pastiprinoties arī migrācijas krīzei uz Baltkrievijas un Polijas robežas, šis jautājums kļuvis īpaši aktuāls, atsevišķiem ekspertiem prognozējot, ka Krievija varētu mēģināt izmantot situāciju, lai destabilizētu situāciju arī Ukrainā. Vēl jo vairāk, tiek pieļauts, ka migrantu plūsmu varētu pārvirzīt tieši pret Ukrainu.
Taču pašā Ukrainā šī situācija vismaz pagaidām milzīgu satraukumu neraisa, vismaz attiecībā uz migrantiem.
Uz to intervijā televīzijas sabiedrībai "Espreso" norādījis Ukrainas Drošības dienesta ģenerālmajors Viktors Jaguns: "Visi ļoti labi saprot, ka migranti, kuri atrodas Ukrainas robežas tuvumā un kuri varētu iekļūt mūsu valstī, līdzīgi kā Poliju, neapsver Ukrainu kā savas pastāvīgās uzturēšanās valsti. Vēl jo vairāk – mums nav tādu likumu kā Eiropas Savienībā, kas bēgļiem piešķir dažādas tiesības. Te nav arī nekādu pabalstu, ar kuriem varētu bez bēdām dzīvot, neko nedarot. Mēs tiekam uztverta tikai kā tranzīta valsts."
No otras puses, Jaguns atzina, ka robeža ar Baltkrieviju tiešām daudzviet nav pietiekami aizsargāta vai aprīkota. Un, lai arī Ukrainas iekšlietu ministrs Deniss Monostirskis paziņojis, ka stratēģiskais mērķis tuvāko divu gadu laikā ir robežas stiprināšana, izaicinājumi var būt, jo visai rūgta pieredze ir ar situāciju Ukrainas austrumos. Nav noslēpums, ka Ukraina vairs nekontrolē lielu daļu robežas ar Krieviju un pār to uz pašpasludinātajām Doņeckas un Luhanskas republikām plūst gan preces, gan tehnika, gan militārie resursi.
Runām par konfliktu neesot pamata
Kā uzskata ģenerālis Jaguns, pašlaik nav pamata runāt arī par jaunu atklātu bruņotu konfliktu ar Krieviju vai tās sabiedroto Baltkrieviju, jo Maskavai, pēc viņa vārdiem, pašlaik daudz svarīgāk ir panākt, lai tiktu sertificēts gāzesvads "Nord Stream 2". Tas pats, kura sertifikāciju vakar uz laiku apturēja Vācijas tīklu regulators.
Taču arī bez tieša konflikta Krievijas mērķi esot acīmredzami. Viņš teica: "Mēs jau tagad redzam, cik lieli Polijas karaspēka, policijas un citu teritoriālās aizsardzības spēki ir sakoncentrēti savas valsts robežas aizsardzībai. Tas pats attiecas arī uz Lietuvu un citām Eiropas Savienības un NATO valstīm. Tas nozīmē, ka liela daļa šo spēku ir novirzīti prom no citu jautājumu risināšanas. Tagad arī Ukrainā mēs esam spiesti mobilizēt gan karaspēka, gan robežsardzes, gan policijas, gan nacionālās gvardes vienības. To var uzskatīt par tādu kā resursu staipīšanu, lai aizvirzītu mūsu spēkus no austrumu robežas."
Šajās dienās situāciju Ukrainas pierobežā ar Eiropas Savienības un NATO līderiem apspriedis arī Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuļeba, kurš aicinājis risināt domstarpības un saspīlējumu diplomātiskā ceļā, piesaistot arī Francijas un Vācijas spēkus.
Pēc Kuļebas vārdiem, bez Krievijas gatavības sēsties pie sarunu galda gan nekas nesanāks: "Mēs vienojāmies, ka tiks sarīkotas sarunas ar Krievijas Federāciju, lai, ja tā var teikt, demotivētu to veikt kādas agresīvas darbības. Tāpat mēs vienojāmies, ka Normandijas formāts ārlietu ministru līmenī ir jāsaglabā. Mēs turpināsim strādāt pie tā, lai panāktu četrpusējās sarunas ar Krievijas ārlietu ministra klātbūtni. Kaut ko panākt Normandijas formātā ir iespējams tikai tad, ja visu četru pārstāvji sēž pie viena galda. Mēs visi koncentrējamies uz krīzes politisku atrisinājumu. Ukraina izturēsies ļoti mierīgi, taču mēs esam gatavi sevi aizsargāt, ja notikumi attīstīsies pēc cita scenārija."
Lai arī NATO vadība uzsver, ka tā rūpīgi novēro situāciju Ukrainas robežu tuvumā, alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs aicinājis nespekulēt par pilna apjoma iebrukuma iespējamību. ASV ir paziņojušas, ka tuvāko nedēļu laikā rūpīgi sekos notikumu attīstībai un Krievija uzvedībai, savukārt Francijas prezidents Emanuels Makrons atkārtoti norādījis, ka Francija ir gatava palīdzēt Ukrainai aizsargāt tās teritoriālo vienotību.
Vienlaikus ar visai trāpīgu brīdinājumu šajās dienās nācis klajā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons. Pēc viņa vārdiem, lai arī Rietumu pasaule turpina atbalstīt Ukrainas suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, visai drīz Eiropai nāksies izdarīt sāpīgu izvēli – vai nu iepirkt pa jaunajiem gāzesvadiem piegādāto gāzi no Krievijas, vai nu aizsargāt Ukrainu, mieru un stabilitāti.
