Sešus gadus pēc konflikta sākuma Ukrainas austrumos joprojām redzamas karadarbības pēdas. Vietām atstātas simboliski. Piemēram pie savulaik okupētās Slavjanskas pilsētas vārtiem, kur atradās no Krievijas iebraukušā Igora Girkina armijas lielākais kontrolpostenis. Turpat netālu redzamas arī tanku lādiņu nodarītās sekas un krāsmatas, starp kurām spilgti izceļas nesen uzbūvēta jauna slimnīca.
Tā laika notikumus atmiņā atsauc piemiņas vietas. 2014. gadā Ukrainas nekontrolētajā Druživkā Maidana revolūcijas gadadienā tiek nolikti ziedi par nogalinātajiem – gan revolūcijā, gan tālākajos notikumos tepat. Pēc klusuma brīža klātesošos uzrunā Anatolijs Vodolazskis. Viņš tika smagi piekauts par to, ka izgāja pie tolaik vēl stāvošā Ļeņina pieminekļa ar Ukrainas karogu. Kā viņš saka – tas viss notika ar prokrieviski noskaņotā Druživkas mēra ziņu. Turklāt mēram atradusies vieta arī pēcrevolūcijas Ukrainas politikā, turklāt Kijevā.
"Ar viņa atļauju tika pacelti Krievijas karogi, DNR karogi. Šeit bija Krievijas armija, čečeni, pamuļķi no tā sauktajām DNR. Un vispretīgākais šajā stāstā ir, ka Valērijs Gnatenko, Ukrainas nodevējs, tagad ir viens no parlamenta deputātiem!" stāsta Vodolazskis.
Aleksandrs un citi okupācijas laikā tika ievietoti šajos vietējās milicijas, bet vēsturiski - NKVD pagrabos.
Savu kameru un nopratināšanas vietu Latvijas Televīzijai rāda viens no tur turētajiem – Ukrainas pareizticīgās baznīcas patriarhāta priesteris, tēvs Dionīsijs.
"Šeit stāvēja galds, un šajā stūrī faktiski visu laiku bija neizžuvušas asinis," viņš stāsta.
Priesteris tika turēts un sists vairākas dienas par to, ka no viņa draudzes cilvēki bija devušies uz Maidanu, Pašcieņas revolūcijas laikā. Viņš izdzīvoja.
"Es viņiem jūtu līdzi par to, ka viņi ieņēma tādu pozīciju. Varbūt tagad viņi arī ir mainījuši savus uzskatus, taču daudz ko nevar atgriezt atpakaļ. Es personīgi kā garīdznieks un kristietis viņiem piedodu, lai gan nav viegli, jo šo notikumu atstātās rētas droši vien paliks ar mani uz visu dzīvi. Cenšos saprast un piedot, teiksim tā," stāsta Dionīsijs.
Mūsdienās priesteris jūt, ka vietējā vara joprojām nav labvēlīgi noskaņota pret viņa darbību, it īpaši pēc Ukrainas patriarhāta neatkarības atzīšanas. Šeit joprojām dominē Maskavas patriarhāts. Taču viņš cer uz pozitīvām pārmaiņām un paralēli kļuvis arī par kapelānu, lai morāli palīdzētu karavīriem.
"Mēs nepadosimies, cilvēku draudzē ir arvien vairāk. Uzvarēsim visu negatīvismu!" uzsver priesteris.
Blakus pagrabiem bijušajā aizturēšanas iecirknī tagad iekārtots muzejs. Šī vieta redzējusi daudz. Tur tika turēti Padomju laika ukraiņu disidenti Oleksa Tihijs un Mikola Rudenko – abi Ukrainas Helsinku grupas dibinātāji. Iecirknis faktiski nav mainījies kopš astoņdesmitajiem gadiem. Vien otrajā stāvā smilšu maisi – atstāti kā bijuši no 2014. gada, kad te saimniekoja Girkina armija.
Kā uzsver muzeja kurators – viņaprāt, lielas pārmaiņas vietējo cilvēku uztverē par spīti visam diemžēl neesot notikušas:
"Tādu ļaužu ir diezgan daudz. Tie, kuri nevis aktīvi rīkojas, bet aktīvi sapņo kā par velti piespiesties klāt lielajam brālim un no viņa iegūt kaut kādus labumus. Ukrainā tikai maizi pērk, bet mentāli dzīvo Krievijas informācijas telpā."
Doņeckas apgabalā Maidana gadadienā satumst. Svaigi ziedi arī nolikti pie piemiņas vietas notriektai Ukrainas gaisa spēku izlūklidmašīnai. Pieciem lidmašīnas apkalpes locekļiem liktenīga izrādījās raķete, kas no Slavjanskas tika izšauta kā vēlāk tika noskaidrots – tajā pašā 2014. gadā Krievijā ražotas, zenītraķešu sistēmas “Verba”. Vēl viens atgādinājums, ka tas nebija tikai pašas Ukrainas iekšējais pilsoņu konflikts. Šis sešu gadu ilgušais konflikts, kurš joprojām turpina asiņot.
