Ukrainiete Irina Balkovenko kopā ar dēlu Artjomu, tobrīd deviņus mēnešus veco mazulīti Arinu un savu mammu Latvijā ieradās šī gada 6. martā. Tātad vien pusotru nedēļu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Latvijā ģimene nodzīvoja nepilnus septiņus mēnešus. Šeit mazā Arina nosvinēja savu pirmo dzimšanas dienu, un 30. septembrī visi kopā aizbrauca no Jūrmalas, līdz Odesu sasniedza oktobra sākumā. Irina stāsta: "Es jums tūliņ parādīšu, ar ko es tagad nodarbojos. Vāru bērniem boršču. Re, skatieties. Mums ārā pie mājas ir ugunskurs, lai varu uzvārīt boršču. Nav elektrības, nav gaismas, nekur citur siltu ēdienu pagatavot nevaru. Mājā vēl ir kamīns, bet tur gatavot nav īpaši labi. Tur varam tikai paši sasildīties."
Irina atgriezās tāpēc, ka ilgojās pēc vīra, un vēl bija bažas par dārdzību ziemā Latvijā: "Mēs šeit, Ukrainā, labi dzīvojam. Es neslēpšu, mums ir pašiem sava privātmāja. Es nesapratu, kāda būs apkures sezona Latvijā, kādas būs cenas. Es saprotu, ka kaut kur naudu tam vajadzēs ņemt, lai apmaksātu komunālos rēķinus. Bet te, pat, ja gāzes mums nebūs, ir liels ģenerators, un mēs varam kaut vai uz pāris stundām apsildīt māju. Viņu darbina ar benzīnu."
Kara bēgle no Odesas Katerina Golovačova uz Odesu aizbrauca pavisam nesen. Sākumā pati ar domu, ka mēneša laikā atpakaļ pārcelsies arī viņas sešus gadus vecais dēls un sievietes mamma. Cerēja, ka dēls varēs iet skolā un satiks savu tēti. Taču situācija pasliktinājās, un sieviete otrdien atgriezās atpakaļ Rīgā. "Jau vairākas diennaktis pilsētā nav gaismas. Elektrība ir atslēgta pilnībā. Sapratu, ka plāni atgriezties pavisam tuvākajā laikā nerealizēsies. Visdrīzāk, kā minimums, visu ziemu mums būs jāpaliek šeit. Tāpēc, ka tur būs ziema bez ūdens, bez siltuma un bez gaismas," skaidro Katerina. Tāpat viņa stāsta, daudzi viņas paziņas atgriezās Odesā, bet tagad vēlētos braukt atpakaļ: "Man ir draudzene, kura atgriezās, un tagad viņa sēž daudzstāvu mājas 24. stāvā ar diviem maziem bērniem, un viņa fiziski nevar tikt lejā ar abiem bērniem un visām mantām, lai aizbrauktu. Lifts nestrādā, viņa ir viena pati ar diviem bērniem. Ir grūti nonest visas mantas, bērnus."
Latvijai nav datu par to, cik daudzi kara bēgļi, kas apmetušies Latvijā, vēlāk aizbrauc atpakaļ uz Ukrainu un cik daudzi Latvijā atgriežas atkārtoti. Šādas migrācijas tendences gan novēro tie cilvēki, kas ar bēgļiem strādā ikdienā. Rīgā, kur Ukrainas bēgļu ir visvairāk, un īpaši viņiem izveidots atbalsta centrs, vēl rudenī pēc palīdzības vērsās ap 1000 cilvēku dienā. Rīgas atbalsta centra Ukrainas iedzīvotājiem vadītājs Pēteris Grūbe skaidro, ka šobrīd tie ir apmēram no 750 līdz 800 dienā.
Cilvēku skaits, kas kā bēgļi no Ukrainas saņēmuši kādu no pabalstiem Rīgā, kopš vasaras sarucis par 215. Arī citi valsts izmaksātie pabalsti piešķirti nedaudz šaurākam personu lokam, liecina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras sagatavotie dati.
"Cilvēki nav domājuši uz ilgu laiku aizbraukt no dzimtenes. Tā dzimtene tomēr vilina atpakaļ. Bieži vien, vēlreiz atgriešanās iemesli ir tādi, ka, aizbraucot uz dzimteni, viņi redz, ka viņiem nav īsti vairs mājas, kur palikt. Viss ir nobumbots. Apkures nav, elektrības nav, ziemu pārdzīvot būs ļoti grūti. Tad cilvēki brauc arī atpakaļ. Cilvēki vienkārši meklēs, kur pārlaist ziemu," skaidro Grūbe.
Te gan jāpiebilst, ka arī par ziemu un nākamo gadu Latvijā valda liela neskaidrība. Pašlaik valsts atbalsts bēgļu izmitināšanai un ēdināšanai piešķirts līdz šī gada beigām. Skaidrības par nākamo gadu nav. Arī tas var būt iemesls par labu aizbraukšanai.
Biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākobsone-Gavala uzsver:
"Mūsuprāt, ir jāizdara viss iespējamais, lai cilvēki varētu pārziemot šeit, nevis atgrieztos nedrošā situācijā. Mēs redzam, ka mēs šos jautājumus saņemam arvien vairāk un vairāk. Nu jau līdz 1. janvārim ir palicis tikai pusotrs mēnesis."
Tikmēr, atpakaļ Ukrainā, arī Irina no Odesas, kas mājās atgriezās pirms pusotra mēneša, neizslēdz, ka var nākties braukt atpakaļ uz Latviju. Pagaidām gan to vēl neplāno.
