Arvien skaļāka un skaļāka kaujas lidmašīnu rēkoņa, bumbu un raķešu sprādzieni. Tādas bija pirmās dienas pēc Krievijas iebrukuma sākuma Jahidnes ciemā. Nelielais ciems, kas atrodas aptuveni 50 kilometrus no Baltkrievijas un aptuveni 100 kilometrus no Krievijas robežas, ar šausmām gaidīja kara zvēra tuvošanos.
Un drīz tas bija klāt.
Vietējais iedzīvotājs Ivans Polgujs, kurš LTV filmēšanas grupu sagaida Jahidnē un pats savām acīm visu piedzīvojis, spilgti atceras krievu karavīru ienākšanu.
"Viņi ienāca ar savu tehniku. Tās bija ļoti daudz. Visa jauna. Un ļoti daudz karavīru. Viņi pilnībā okupēja mūsu ciemu. Sāka šaut logos, lai iebaidītu cilvēkus," atceras Ivans.
"Kontrolēja ceļus, lai neviens nekur nevarētu aizbēgt. Sāka iznīcināt mūsu automašīnas, raut ārā akumulatorus, dauzīt un sist, lai neviens nekur nevarētu aizbraukt. Ņēma nost cilvēkiem telefonus, lai neviens nekur nevarētu piezvanīt.
Bet 3. marta naktī sāka staigāt pa mājām, šaut nost suņus, lai tie nerietu, sist laukā durvis, logus, lai iekļūtu mājās, pagrabos. Sāka meklēt cilvēkus," stāsta Ivans. Atraduši un no mājām izdzinuši, okupanti sāka visus triekt uz Jahidnes skolas ēkas pagrabu.
"Mūs savāca 5. martā pa dienu, un visu ielu zem automātu stobriem sāka dzīt šurp. Mēs redzējām, ka ne tikai cilvēkus no mūsu ielas, bet visu ciemu dzen šurp. Pagrabā vietas kļuva aizvien mazāk un mazāk," atceras Ivans.
Sākumā dienu, tad divas, tad ilgāk, sēdējuši un gaidījuši – bez paskaidrojumiem, pilnīgā neziņā, vai vedīs kaut kur tālāk, vai atbrīvos. Un tā pagāja nedēļa un vēl viena, un vēl viena. Apstākļi pagrabā bija šausminoši, blakus neziņai – tumsa un šaurība.
"Mēs paši rakstījām uz sienas, cik cilvēku te ir. Te ir 55 pieaugušie un septiņi bērni. Te, visa koridora garumā, cits pie cita sēdēja cilvēki," stāsta Ivans. Vienā pagraba daļā, piemēram, patvērās 18 pieaugušie un 9 bērni.
Veselas ģimenes uz sienas uzrakstījušas savus vārdus un atstājušas parakstus, tas gadījumam, ja no pagraba dzīviem iznākt neizdosies, Ivans saka.
Tā kā pagrabā pastāvīgi bija tumšs un minūtes un stundas saplūda vienā neizprotamā masā, cilvēki sāka uz sienām veidot savu kalendāru, lai kaut kā orientētos laikā, un tajā atzīmēja arī mirušo vārdus.
"Lūk, viņi ienāca trešajā datumā, mēs sākām atzīmēt nošautos. Lūk, nošauts, nošauts, nošauts... šis ar lādiņu, atkal – nošauts, nošauts... šis uzkāpis uz mīnas. Tie ir mūsu ciemā nogalinātie cilvēki. Savukārt, šajā pusē ir cilvēki, kuri nomira lielajā istabā [pagrabā] – devītajā pirmais, tad desmitajā, vienpadsmitajā datumā un tā tālāk. Cilvēki, kas nomira," saka Ivans.
Arī Ivans pats ar ģimeni visas dienas nodzīvoja lielajā istabā, kas agrāk bija domāta kā skolas sporta zāle.
"Lūk, es sēdēju šeit. Veselu mēnesi. Šīs bija mūsu vietas. Te biju es, te dēls, tur otrs dēls ar mazbērniem, tur sieva, te vedekla. Tā tur mēnesi nosēdējām," viņš atceras.
Pagrabā nebija, ko elpot. No griestiem tecēja kondensāts, mirušos krievi ļāva iznest tikai noteiktās dienās, stūrī stāvēja spaiņi, kuros kārtot dabiskās vajadzības.
Retajās reizēs, kad izdevās vienoties ar okupantiem, Ivans ar vēl dažiem citiem aizlavījās līdz skolas ēdamzālei un no turienes atnesa pārtiku, ar ko lielākoties visi teju 400 ieslodzītie cilvēki visu mēnesi arī izdzīvoja.
Krievi pagrabā ienesa propagandas avīzes, kuru eksemplāri te vēl saglabājušies. Spieda cilvēkiem tās lasīt un sacēla drausmīgu traci, kad atklāja to fragmentus tualešu spaiņos.
Pa to laiku Jahidnē bija izcīnītas smagas kaujas, un aprīļa sākumā krievu armija no ciemata tika padzīta.
"Kad iznācām virspusē, mēs ieraudzījām drausmīgu postažu," saka Ivans.
"Tas vairs nebija mūsu ciems. Uz to bija šausmīgi skatīties, viss nodedzināts, sagrauts, koki izgāzti. Visur pamesta, apdegusi okupantu tehnika, kur un kā pagadās mētājās lādiņi. Tur uz ceļa stāvēja viņu mīnmetēji un tanki, visi sadeguši," atceras Ivans.
Daudzi sakāpa autobusos un vienkārši aizbrauca, negribēja vēl vairāk traumēt bērnus un viņiem rādīt nopostītās mājas.
Pašlaik ciems ir ļoti kluss, jo daudziem iedzīvotājiem pēc pārciestajām šausmām te ir ļoti grūti atgriezties. Kara pēdas redzamas it visur, bet vairākus namus atjauno ukraiņu brīvprātīgie, arī par Latvijas saziedotajiem materiāliem.
Ivans saka, ka nezina, cik ilgu laiku vajadzēs, lai visam pārdzīvotajam tiktu pāri. Bet droši zināms viens – tad, kad beigsies karš, tumšajā pagrabā iekārtos okupantu zvērības piedzīvojušo piemiņas vietu.
KONTEKSTS:
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu.
Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievija ar raķetēm regulāri apšauda Ukrainas pilsētas, lai ziemā atstātu ukraiņus bez elektrības un siltuma. Eiropas Parlaments ir pasludinājis Krieviju par terorismu atbalstošu valsti.
