Dnipro iedzīvotāji stāsta, ka vieta, kur pirms nedēļas trāpīja raķete, bija tā sauktais guļamrajons, kur vairāku kilometru apkārtnē nav ne tikai militāru objektu, bet pat vispār nekādu valdības iestāžu. Un tas ir vēl viens šausminošs kara noziegums, ko veikusi Krievija.

Raķete trāpīja ēkā, kur dzīvoja 1700 cilvēku. Tas notika dienā, kad daudzi gatavojās svētkiem.

"Vecais Jaunais gads. Cilvēki bija mājās, tas notika tieši ap to laiku," stāsta Artjoms Podgornijs, brīvprātīgais no Dnipro.

Artjoms ir vietējās kafejnīcas īpašnieks un labdarības fonda vadītājs. Viņš bija viens no tiem brīvprātīgajiem, kas pirmie ieradās nelaimes vietā, lai palīdzētu.

"Mēs faktiski redzējām raķetes atlidošanas mirkli. Tajā brīdī mēs uzreiz slēdzām kafejnīcu ciet un braucām uz traģēdijas vietu."

Cita brīvrātīgā Olga Konstantinova stāsta, ka glābšanas dienesti nostrādāja ļoti operatīvi.

"Dažu minūšu laikā bija klāt glābēji, ugunsdzēsēji. Bija izcēlies ugunsgrēks. Tur bija policija, mediķi un vienkārši cilvēki, kas tūlīt sāka palīdzēt komunālajiem dienestiem vākt nost gruvešus, lai meklētu cilvēkus."

"No visām malām bija dzirdami cilvēku kliedzieni. Pie tam daļa kliedza no gruvešu apakšas, bet citi kliedza no saviem dzīvokļiem, jo baidījās iziet laukā, lai viņus neaprok jauns nogruvums," stāsta Artjoms.

Tobrīd bija jau skaidrs, ka iznīcināti 72 dzīvokļi, kur bija reģistrēti ap 200 iemītnieku.

"Viennozīmīgi terorisms. Tas ir necilvēcīgi! Uzvara ir jāgūst kara laukā, nevis pret civiliedzīvotājiem," uzsver Dnipro iedzīvotājs Artjoms Muzičenko.

"Tie nav cilvēki. Tie nav cilvēki. Mēs visi šeit gan krieviski runājam, gan ukrainiski. Bet tādu necilvēcību mēs nebijām redzējuši," secina Viktors Švecs, kura dēls Maksims tika nogalināts uzbrukumā.

Olga stāsta, ka viņas uzdevums bija apgādāt glābējus ar elementārām lietām, kuru viņiem pietrūka.

"Tur, zem drupām, turpinājās degšana un nepietika aizsarglīdzekļu. Trūka respiratoru, cimdu, masku, aizsargbriļļu. Cilvēku bija ļoti daudz. Bija sabraukuši arī no citām pilsētām."

"Tie, kas tur strādāja, darīja visu, ko vien spēja. Ļoti rūpīgi. Visi gruveši tika novākti būtībā ar rokām, jo bija ļoti liela varbūtība, ka tur ir dzīvi cilvēki. Un viņi tur bija!"

12 gadus veco Rostislavu izvilkt no drupām izdevās viņa sporta trenerim Jurijam Vasetskim.

"Uzrāpos uz trešo stāvu. Cīnījos, lai iekļūtu dzīvoklī, un tur es atradu Rostislavu. Šķiet, visas emocijas, kas vien cilvēkam var būt, tās bija..." laimīgo brīdi atceras Jurijs.

"Mēs tagad jau palīdzam tiem, kuri ir slimnīcā, kuri palikuši bez pajumtes un nezin, kā tālāk rīkoties. Daļa vēl nav attapušies no psiholoģiskā šoka un nav nekur vērsušies ar iesniegumu par nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu. Līdz ar to viņi nevar saņemt nekādus maksājumus. Ar šiem cilvēkiem mēs tagad strādājam. Izskaidrojam, kā jārīkojas, un palīdzam," stāsta brīvprātīgais Artjoms.

"Man šķiet, ka ukraiņus ir ļoti grūti salauzt. Ziniet – pie mums mēdz teikt, ka mēs varam rāties viens ar otru un ar kaimiņiem. Bet, ja kaut kur notiek nelaime, tad vienmēr visi savācas un visus strīdus vai nesaprašanos aizmirst.

Tas, kas ir noticis, ir milzu traģēdija. Un noskaņojums ir tāds, ka ļaudis kļūst vēl vienotāki, ar vēl lielāku gatavību stāties pret agresoru," uzsver Olga.

Dnipro iedzīvotāji pēc notikušā atgādināja pasaulei, cik ļoti Ukrainai ir vajadzīga stiprāka pretgaisa aizsardzība, kas spētu novērst līdzīgas traģēdijas.