Par kara gaitu ziemā un notikumu attīstības prognozēm Mihailo Podoļaku uz sarunu aicināja LTV ārzemju ziņu redaktors Gints Amoliņš.
Gints Amoliņš: Pirms pāris dienām Ukrainas valdība paziņoja, ka pēc Krievijas raķešu triecieniem ir atslēgta gandrīz puse Ukrainas energosistēmas. Kā Ukraina pārdzīvos šo ziemu?
Mihailo Podoļaks: Pārdzīvos tieši tāpat kā pārdzīvojusi visus deviņus kara mēnešus. Strādāsim pie tā, lai, pirmkārt, darbotos kritiskā infrastruktūra un cilvēki saņemtu vismaz kaut kādu nepieciešamo elektrības, apkures, ūdensapgādes apjomu. Mēs labi zinām, ka Krievijai ir palicis tikai viens trumpis – šaut ar spārnotajām raķetēm.
Starp citu, mums ir pārsteidzoši, ka pasaule turpina izlikties – tas ir normāli, ka Krievija no savas teritorijas ar spārnotajām raķetēm, kas lido 1500, 2000 kilometru attālumā, iznīcina mūsu infrastruktūru.
Darīsim visu, lai šī infrastruktūra darbotos. Jā, tā par 50% ir sagrauta, bet to pastāvīgi atjaunojam, nepārtraukti remontējam.
Otrkārt, mēs neieturēsim nekādu pauzi savā militārajā stratēģijā. Tas mums ir ārkārtīgi neizdevīgi, jo Krievija tieši vēlas operacionālo pauzi, lai ziemas apstākļos turpinātu postīt mūsu infrastruktūru, apmācītu savus mobilizētos un vairāk vai mazāk nostiprinātos.
Krievijai ir iespēja iznīcināt mūsu pilsētas ar spārnotajām raķetēm. Tajā pašā laikā Rietumi saka – galvenais, ka tik Krievijas teritorijā nenotiek nekādi ekscesi. Tas ir ļoti nevienlīdzīgs karš.
Un visbeidzot ļoti svarīgs trešais faktors. Mūsu sabiedrībā valda vienprātība, ka Ukraina nevar piekrist nekādam citam kara iznākumam kā tikai Krievijas Federācijas spēku izraidīšanai no Ukrainas teritorijas.
Arī prezidents Volodimirs Zelenskis nesen teica, ka Krievija meklē pamiera iespēju, bet tikai, lai vēlāk varētu atkal turpināt iebrukumu. Jūs teicāt, ka pasaule izliekas – tas ir normāli, ka Krievija ar spārnotajām raķetēm apšauda Ukrainas energoinfrastruktūru. Kā jūs to domājat?
Tas ir ļoti vienkārši. Karu var redzēt praktiski tiešraidē. Viss ir redzams. Redzams kara veids, kādu Krievija īsteno Ukrainas teritorijā. Tas ir karš pret Ukrainas valsti. Karš par visa ar Ukrainas valsti saistītā sagraušanu, tajā skaitā kritisko infrastruktūru. Viss, ko dara Krievija, ir acīmredzams, bet tajā pašā laikā mēs nevaram iegūt iespēju pilnībā slēgt debesis.
Nav runas par to, ka tās vajag slēgt ar citu valstu pūliņiem. Vajag tikai zināmu papildu militārās tehnikas daudzumu, kas ļaus notriekt šīs spārnotās raķetes.
Otrkārt, mēs vēlētos, lai visi beigtu šaubīties par to, ka Krievijai ir jāzaudē karš. Proti, nav jādomā par eskalāciju, kad eskalācija jau ir maksimālā līmenī.
Atskaitot masu iznīcināšanas ieročus, Krievija jau izmanto Ukrainas teritorijā visa veida ieročus, pēc iespējas brutāli nogalinot civiliedzīvotājus.
Mēs atbrīvojam savu teritoriju. Militāri mēs uzvaram, bet tajā pašā laikā Krievija grib, lai valsts, kas uzvar, kapitulē. Tādēļ tā izvērš genocīdu, nogalina civiliedzīvotājus. Būtu jāieņem stingrākas pozīcijas.
Vakar redzējām labu NATO Parlamentārās asamblejas balsojumu par Krievijas atzīšanu par teroristisku valsti, jo tas ir teroristisks karš, kad apzināti tiek iznīcināta kritiskā infrastruktūra, lai nosaldētu 40 miljonus cilvēku.
To pašu sagaidām no Eiropas Parlamenta. Mēs vēlamies, lai tiktu juridiski fiksēts fakts, ka Krievija ir teroristiska valsts. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Krievija nevarēs, piemēram, ar starpniecības instrumentiem sponsorēt kultūras, ideoloģiskus, sporta pasākumus dažādās valstīs. Jo būtu dīvaini, piemēram, ka Krievija – terorismu atbalstoša valsts – vienlaikus būtu tādas vai citādas starptautiskās federācijas sponsors.
Tas daudzām valstīm beidzot saliktu visus punktus uz "i", un tādējādi krasi samazinātu Krievijas Federācijas manevra iespējas.
Septembrī straujā tempā tika atbrīvots Harkivas apgabals, tagad arī Hersona, un daudzi spriež, vai un kur šī atbrīvošanas sērija turpināsies?
Mums plānošana notiek pastāvīgi visos virzienos, arī Luhanskas un Doneckas virzienā. Vissmagākās cīņas ir tieši Doneckas apgabalā – Bahmuta, Avdijivka, Soledara. Tur Krievija koncentrējusi visus šos cietumniekus, "zekus", ko viņi savervēja cietumos.
Attiecīgi tur darbojas Krievijas privātie militārie uzņēmumi.
Patiesībā tie ir tie paši nelieši, kas ilgu laiku piedalījās cilvēku iznīcināšanā Sīrijas teritorijā, Centrālāfrikā, Ziemeļāfrikā un tā tālāk.
Operāciju plānošana notiek visos virzienos, arī dienvidu virzienā, Zaporižjas apgabalā. Svarīgs virziens ir Luhanska, un uzsveru – Donecka. Mēs turpinām darbu pie Krievijas armijas loģistikas izjaukšanas, aktīvi iznīcinām aizmugures perimetra noliktavas, štābus, degvielas bāzes. Vienlaikus stiprinām savas aizmugures spējas, lai nodrošinātu efektīvu karaspēka apgādi. Un attiecīgi, uzsveru vēlreiz, bez pauzēm, nepievēršot uzmanību laikapstākļiem. Turpināsim virzīties uz priekšu.
To ir ļoti svarīgi saprast. Jūs pieskārāties kādam aspektam. Un, atklāti sakot, ir pārsteidzoši, ka maz kurš pievērš uzmanību šim aspektam. Par to, cik ātri Krievija bēg no kaujas lauka.
Krievija neprot karot. Krievija cīnās ar padomju tehnikas masu, masveida apšaudēm pa civiliedzīvotājiem un mūsu karavīru pozīcijām. Tie ir 40 līdz 70 tūkstoši artilērijas lādiņu katru dienu. Tas ir vienīgais, ko Krievija spēj izdarīt. Tagad viņi mēģina izmantot otro trumpi.
Tas ir maksimālais mobilizācijas apjoms: 300 000 karavīru. Plus tagad viņiem ir ikgadējais rudens iesaukums, tie ir vēl 120 000. Un, cik saprotu, Krievija var izsludināt nākamo mobilizāciju, jo Kremlis tiešām nezina, kā cīnīties.
Tā ir gļēva valsts. Tai vienkārši ir daudz resursu, bet valstī nav kvalitatīvas vadības ne ekonomikā, ne politikā un vēl jo vairāk militārajās lietās.
Mums par to pastāvīgi jārunā. Un nevajag piedāvāt Ukrainai piekrist kaut kādiem Krievijas nosacījumiem. Tādas valsts nosacījumiem, kas no militārā skatu punkta izskatās ārkārtīgi nevērtīga.
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Rudens sākumā Ukrainas pretuzbrukumā no okupantiem atbrīvota lielāka teritorija, nekā Krievijai bija izdevies ieņemt kopš aprīļa sākuma.
9. novembrī Krievijas karaspēka vadība paziņoja, ka ir pieņemts lēmums par karaspēka izvešanu no Hersonas pilsētas un pārcelšanos uz Dņepras upes kreiso krastu. 11. novembrī Krievijas karaspēka vienības pameta Hersonas pilsētu, kur drīz vien ienāca Ukrainas karavīri.
