Pirmajā brīdī izskatās pēc valsts robežas. Tā ir frontes robeža. Aiz kontrolpunkta Ukrainas pusē atrodas 3,5 kilometrus (km) plata neitrālā josla un tad separātistu kontrolētā teritorija jeb tā dēvētā Doņeckas tautas republika.
“Šis ceļš 3,5 km garumā kara laikā ir kļuvis ļoti slikts. Cilvēkiem tas ir jāapbrauc pa lauku, bet tur ir mīnas,” stāsta Pavlopilas ciemata mērs Sergijs Šapkins.
Dienā šo kontrolpunktu šķērso aptuveni 1000 automašīnas un 4,5 tūkstoši cilvēku. Pārsvarā cilvēki nāk uz Ukrainas pusi, lai kārtotu sociālos jautājumus un pensiju, apmeklētu radus. Pāri nāk arī pēc medikamentiem un iepirkties, jo pārtika Ukrainas pusē esot krietni labāka.
“Cik mēs zinām no sarunām ar cilvēkiem, kas te nāk, laiks, lai šķērsoto separātistu kontrolpunktu, ir apmēram no divām līdz sešām stundām. Speciāli veido rindas un uz tā pelna,” zina stāstīt Doņeckas robežsardzes štāba priekšnieks Sergijs Lozinskijs.
Tagad te vairs nešauj, bet agrāk snaiperi bijuši aktīvi. Šis ir vismodernākais frontes šķērsošanas punkts, bet pavisam starp Ukrainu un okupēto teritoriju ir piecas šādas vietas. Te rēķina, ka tos šķērsojuši 9 miljoni cilvēku.
Ukrainas pusē apgabala glābšanas dienestam, kur strādā 68 sapieri, darba netrūkst. Katru dienu tiek veiktas 5-6 atmīnēšanas operācijas, un Eiropas Savienības (ES) atbalsts aprīkojuma iegādē ir nācis par labu.
“Mums diemžēl ir lieli zaudējumi – kopš kara sākuma esam zaudējuši 16 kolēģus. Šogad – divus. Gāja bojā no paštaisītām mīnām,” stāsta Doņeckas apgabala Glābšanas dienesta galvenās pārvaldes vadītāja vietnieks Andrejs Daņiks.
Mīnas te joprojām ir realitāte. Blakus esošā ciemata skolā, kur līdz devītajai klasītei mācās aptuveni 300 bērni, tiek stāstīts, kā no tām izvairīties. “Bērniem ir grūti saprast apšaudi. Tas viņus nomāc, tas viņus baida, un viņi ieraujas sevī,” stāsta Talakivkas skolas direktore Zoja Semerenko. Skola pateicīga Apvienoto Nāciju Organizācijas un ES atbalstam.
Frontes robeža no Mariupoles centra atrodas 15-20 km attālumā.
Mariupoles lidosta ir slēgta, baidoties, ka lidmašīnas var izrādīties pārāk liels kārdinājums separātistiem.
Taču cilvēki Mariupolē ļoti cenšas dzīvot pavisam normālu dzīvi.
“Agrāk varēja dzirdēt, bet tagad vairs nav nekādu sprādzienu. Viss mierīgi, nekāda ažiotāža sirdī nav. Daudzi pazīstamie gan aizbraukuši – nobijās. Kurš uz Baltkrieviju, pie radiem kaut kur. Lēti te pārdeva savus dzīvokļus,” stāsta Mariupoles iedzīvotājs Valērijs.
Viņu vietā atbraukuši citi – no okupētajām teritorijām.
Jana, kas arī agrāk dzīvoja tagad okupētajā Doņeckā, bet jau piecus gadus dzīvo Mariupolē, tomēr nav mierīga. “Burtiski 10 km no šejienes ir pilsētas nomale, un, tur aizejot, gandrīz katru dienu var dzirdēt sprādzienus un saprast, ka karš ir tepat līdzās,” norāda Jana.
Pēdējā laikā viņa arī izjūt bailes, ka situācija var pasliktināties: “Mēs ļoti baidāmies, ka atvilks Ukrainas karaspēku un tad separātistu spēki sāks uzbrukumu, un Mariupole vairs nebūs droša, un mēs ar bērniem atkal zaudēsim dzīves vietu.”
Arī Olga agrāk dzīvojusi Doņeckā. Viņa saka – caur kara šausmām var redzēt arī labo. “Tas ir kalpojis arī kā stimuls pozitīvām pārmaiņām reģionā. Šis stress piesaista vairāk uzmanības arī jauniešu iniciatīvai,” saka Olga.
“Pie mums tiek atvērti bērnudārzi, remontē skolas, notiek kaut kādi pasākami jauniešiem un ģimenēm. Šis ir apgabals, kur esmu dzimusi, kur dzīvoju un strādāju, un mācos. Un gribu turpināt savu karjeru šeit.
Es zinu, ka var būt bīstami, bet nevaru arī sēdēt, celīšus apķērusi.
Es zinu, ka Ukrainas armija mani aizsargās, un mēs nepadodamies. Mēs turpinām cerēt uz labāko,” saka Doņeckas apgabala iedzīvotāja Marija Makaroviča.
Bet panikas pilsētā nav un arī pārtikas netrūkst. “Tagad gandrīz jau vairs te karu nedzird. Domāju, ka viss beigsies un te sakārtosies, kā tam jābūt,” spriež Mariupoles iedzīvotājs Avto.
“Esam piesardzīgas. Bet pa 5 gadiem jau esam pieradušas pie šī visa,” saka Viktorija.
Tikmēr Tatjana cer, ka karadarbība drīz beigsies. Cilvēki ļoti grib ticēt, ka jaunajam prezidentam Volodimiram Zelenskim izdosies izbeigt karu. Bet uz jautājumu, vai Ukraina cer atgūt okupētās teritorijas, visi atbildēs ir izvairīgi.
