Ļubomirs Šeremeta ar savu ģimeni Latvijā dzīvo jau piecus gadus.

“Mēs esam pateicīgi visiem tiem, kas mūs atbalsta. Latvijai un Latvijas tautai un ne tikai latviešiem, bet visiem, kuri dzīvo Latvijā. Un, protams, mēs uztraucamies,” stāsta Ļubomirs.

Ģimenei patīk Latvija, un viņi nav te tādēļ, ka bēgtu no Krievijas agresijas. Ukraiņu attiecībās ar Krieviju bijuši vēl grūtāki laiki.

“Pirms 100 gadiem Krievijas karaspēks Kijevā šāva nost ukraiņus par to, ka viņi ir ukraiņi. Pirms 200 gadiem Krievijas impēriskā armija iznīcināja un izkāva ukraiņus. Pirms 300 gadiem Maskavas armija nogalināja ukraiņus. Kas tad ir mainījies kopš tā laika? Nekas,” secina Ļubomirs.

“Vienkārši tagad Ukraina ir brīva, neatkarīga valsts ar savu armiju, ar savu valsts pārvaldi. Un tagad ir vieglāk, nekā bija pirms 100 gadiem, kad ukraiņi nenoturēja rokās to, kas viņiem bija - pazaudēja savu brīvību, savu valsti.”

“Jā, mums ir ļoti žēl katru bojā gājušo. Bet šodien tas ir jau savādāk. Tagad mēs esam citādi...”

“Man, rezerves virsniekam, kas atrodas Latvijā, laikam kauns par to runāt, bet divi miljoni ukraiņu ir pierakstījušies teritoriālās aizsardzības vienībās. Tie šobrīd ir 5% no visiem iedzīvotājiem. Es domāju – tie ir 10% no visiem pieaugušajiem, darba spējīgajiem. Tas ir kolosāls skaitlis. Kolosāls izrāviens. Un ar to var tikai lepoties!”

Ģimenei ir bizness transporta nozarē un jau Maidana laikos viņi bija starp tiem daudzajiem uzņēmējiem, kuri ziedoja Maidana brīvprātīgajiem. Vēlāk, kad Krievija atņēma Ukrainai Krimu, viņi palīdzēja armijai, ievainotajiem.

“Toreiz, 2014. gadā armijai pat nebija nestuvju, ar ko iznest ievainotos. Bet tagad – mēs pagājušajā nedēļā pirkām tādus speciālus turniketus, kas ir paredzēti ievainoto evakuācijai. Tas jau ir pilnīgi cits drošības līmenis. Protams, ļoti gribētos lai tas, ko mēs nopirkām, nekad nevienam nebūtu vajadzīgs.”

Ļubomirs vada savu uzņēmumu no Latvijas. Bizness sazarots daudzās valstīs. Bet īpaši tagad jādomā par tiem, kas strādā Ukrainas birojā Odesā – vai viņiem tomēr nevajadzētu braukt prom.

“Es runāju ar saviem darbiniekiem – vienam bērni skolā iet, citam vajag apmeklēt savu ārstu. Cilvēkiem ir ļoti grūti apzināties, ka var notikt kaut kas šausmīgs ar viņu valsti un ar viņu pilsētu.”

Vai viņš domā, ka kara gadījumā liels skaits cilvēku dosies bēgļu gaitās no Ukrainas?

“Es sagaidu, ka mūsu bruņotie spēki jau ir tik ļoti noguruši no gaidīšanas, ka Krievijas armijai tā būs ļoti smaga pastaiga. Netipiski asiņaina. Mēs, mūsu valsts jau astoņus gadus dzīvojam tā, ka ekonomika zaudē ne tikai cilvēkus, bet arī naudu. Godīgi sakot, man nav nekādas atbildes uz to, ko lai sagaida. Nezinu. Bet pirmo reizi pasaule beidzot ir nodemonstrējusi, ka šī situācija ir nenormāla. Un ka tā nedrīkst turpināties. Ko izlems tajā pusē – Maskavā, mēs nezinām.”