ĪSUMĀ:
- Vācijas ekonomikā labākie laiki, bet sabiedrībā pieaug bailes no "sociālā kritiena".
- EP vēlēšanas - svarīgs tests partijām, kā novērtēt sabiedrības noskaņojumu un savas pozīcijas.
- Laikraksta "TAZ" redaktors: partijas šoreiz EP izvirzījušas nopietnus galvenos kandidātus.
- Pašreizējam EP Eiropas Tautas partijas grupas vadītājam Vēberam zema atpazīstamība.
- Pārsteigumus Eiroparlamenta vēlēšanās varot gaidīt no Zaļās partijas.
- Pēc Eiroparlamenta vēlēšanām nav izslēgtas pārmaiņas Vācijas iekšpolitikā.
Ekonomikā klājas labi, pieaug bailes no "sociālā kritiena"
Lai arī ekonomikas augšupeja ir sākusi bremzēties, pagaidām Vācijai klājas tik labi kā vēl nekad. Nākamo gadu Vācija sāks ar visu laiku lielāko budžetu. Eksports sasniedz jaunus rekordus, algas palielinās. Bezdarba līmenis ir zemākais kopš Vācijas atkalapvienošanās.
Tomēr šie izcilie rādītāji iet roku rokā arī ar pesimistisku skatu uz nākotni. Sociālie pētnieki izdod arvien jaunas grāmatas par "aizmirsto", "irstošo" vai pat jau "izzudušo" vidusslāni. Augošās bailes no "sociālā kritiena" jeb noslīdēšanas lejup pa sociālajām kāpnēm, zaudējot līdzšinējo dzīves standartu, parādās sabiedrisko aptauju rezultātos, tās tematizē rakstnieki romānos un režisori – dokumentālās filmās.
Viens no bažu iemesliem ir līdz eksplozīviem augstumiem pieaugušās īres maksas lielpilsētās, kas netiek līdzi algu pieaugumam. Vidēji turīgos sabiedrības slāņos ienākumu samazinājumu nesusi arī Eiropas Centrālās bankas zemo procentu likmju politika, kuras dēļ par uzkrājumiem bankās procentos vairs nav iespējams saņemt gandrīz neko.
Nedrošību vidusslānī raisa arī bailes no digitalizācijas un robotizācijas nestām pārmaiņām darba tirgū, draudot par nekonkurētspējīgu padarīt līdzšinējo profesiju.
Populārs pieņēmums ir: labēji populistiskās partijas "Alternatīva Vācijai" jeb "AfD'' iekļūšana parlamentā 2017. gadā, lai gan pamatā tiek saistīta ar migrācijas un bēgļu krīzi, bijis arī ventilis, pa kuru izlauzusies gadu garumā plašos sabiedrības slāņos ilgi krājusies atstumtības sajūta.
Lai gan ''AfD'' nav reālas varas un atbalsts federālajā līmenī tai pēdējā laikā pat samazinās, politiskā ainava tās ietekmē ir mainījusies. Parlaments ir sadrumstalots, un vēlētāju sodītajiem kristīgajiem un sociāldemokrātiem tikai ar lielām pūlēm izdevās izveidot valdību. Un par to jau no apstiprināšanas pirmās dienas tiek spekulēts: cik drīz tā kritīs?
Vai tagad EP vēlēšanās gaidāmi kādi jauni dramatiski notikumi?
Partijām tas būs svarīgs tests, pēc kura novērtēt savas pozīcijas. Taču no vēlētāju viedokļa EP vēlēšanas nav īpaši būtisks notikums – vismaz tā tas bijis līdz šim.
Tās tiek uzskatītas par nesvarīgām, salīdzinot ar Bundestāga, Landtāgu un pat pašvaldību vēlēšanām. Lai gan vēlētāju aktivitāte Vācijā ir salīdzinoši augsta uz citu Eiropas valstu fona, – 2014. gada vēlēšanās tā sasniedza 48%, un tādējādi pirmo reizi kopš 1979. gada pat iezīmējās neliela aktivitātes palielināšanās, – tā daļēji tiek nodrošināta, Eiroparlamenta vēlēšanu datumam daudzviet pieskaņojot arī pašvaldību vēlēšanas.
Lai gan šoreiz no politiķiem bieži dzirdami izteikumi, ka šīs Eiroparlamenta vēlēšanas būs svarīgākās Eiropas Savienības vēsturē, pašas partijas tikai patlaban lēnām sāk savas priekšvēlēšanu kampaņas.
Eiropas pretinieki pret piekritējiem
"Līdzšinējais entuziasma trūkums attiecībā uz Eiroparlamenta vēlēšanām skaidrojams ar to, ka cilvēkiem ilgu laiku nav bijis skaidrs, kas tajās īsti tiek izlemts," spriež laikraksta "TAZ" galvenais redaktors Georgs Lēvišs. "Kā reiz teica nesen aizsaulē aizgājušais bijušais Vācijas ārlietu ministrs Klauss Kinkels: "Eiropa cieš pati no saviem panākumiem.'' Vismaz attiecībā uz Vāciju tas ir diezgan patiesi. Lietas, kuras Eiropa atnesusi un sasniegusi, tiek uzskatītas par pašsaprotamām: labklājība, miers, arī brīvā pārvietošanās."
Tādēļ no sairuma procesiem, kas šobrīd aizsākušies Eiropā, Eiropa savā ziņā varētu būt arī ieguvēja, pieļauj Lēvišs: "Ja uz jautājuma zīmes tiek nolikti tādi sasniegumi kā brīvā pārvietošanās, atvērtās robežas, un pat miers vairs arī nav gluži pašsaprotams, Lielbritānija stājas ārā no Eiropas Savienības, Ungārijā un Polijā valda ļoti autoritāras valdības, - varbūt tas viss mobilizēs cilvēkus. Vācijas politikā patlaban valda zināms nogurums un sastingums, kas saistīts ar lielās koalīcijas darbību. Bet varu iedomāties, ka šoreiz būs citādi, jo šīs Eiropas vēlēšanas patiesi par kaut ko ir. (..) Tās ir par to, vai Eiropa pati sevī sapīsies un kļūs par pilnīgu neveiksmi. To cilvēki jūt. Šoreiz viens pret otru ir nostājušies ļaudis, kuri vēlas Eiropu, un tie, kuri nevēlas. Klasiska polarizācija. Ja tādi politiķi, kuri Eiropu vispār nevēlas vai vēlas to ļoti samazināt, sasniedz vairākumu, tad tas var arī notikt. Nekas vairs nav neiespējams."
Tieši simboli, tēli, devīzes, tādas kā "vairāk vai mazāk Eiropas", "autoritārisms vai liberālisms", ne tik daudz konkrēti priekšlikumi, ir dominējošie izvēles kritēriji Eiroparlamenta vēlēšanās, saka Lēvišs.
Lai gan Vācijai ar 96 deputātiem ir lielākais pārstāvju skaits EP, arī viņi vieni paši kādu noteiktu politiku īstenot nespēj.
"Atšķirībā no nacionālajiem parlamentiem, Eiroparlamentā nav iespējams īstenot noteiktu stratēģiju ar skaidru vairākumu, bet gan tā vietā ir mainīgi vairākumi: atkarībā no izskatāmā jautājuma, atkarībā no nacionālajām interesēm un tā tālāk,” norāda žurnālists, bijušais Šveices sabiedriskā medija vadītājs Rožers de Veks.
Tāpēc konkrētiem solījumiem vai programmām nav lielas nozīmes: "Programmas jau ir, bet kurš gan lasa partiju programmas? Tās tiek uzrakstītas un pieņemtas kaut kur partiju centrālēs. Taču ir profilēšanās. Tiek izvirzītas tēmas. Dažkārt tām ir saistība ar Eiropu, dažkārt nav," novērojis Lēvišs.
Uz Eiropu sūta otrās šķiras politiķus?
Kas ir politiķi, kuri Vāciju pārstāv Eiroparlamentā? Izņemot dažus pašus populārākos, vairums tomēr ir plašākai sabiedrībai nezināmi cilvēki. Ar to Vācija ir izņēmums uz citu Eiropas valstu fona, norāda žurnālists, bijušais Šveices sabiedriskā medija vadītājs Rožers de Veks:
"Gandrīz visas dalībvalstis uz Briseli sūta savus labākos cilvēkus. Vācija to ne vienmēr dara. Ir pat tāds ļauns teiciens: "Ja Tev ir opis, sūti viņu uz Eiropu".
Tas nozīmē: ja gribi atbrīvoties no kāda veca politiķa, aizraidi viņu uz Briseli. To līdz šim ir praktizējusi arī kanclere Angela Merkele, uz Eiropas institūcijām norīkojot, piemēram, tādu politiķi kā Ginters Etingers, kuru nebūt nevarētu pieskaitīt Vācijas spēcīgākajiem politiķiem."
Tikmēr francūži un daudzas citas valstis Briselei vienmēr deleģējot augsti kvalificētus cilvēkus ar labām caursišanas spējām, saka de Veks: "Vācija vienmēr šai ziņā ir atturīgāka. Un varbūt priekš līdzsvara Eiropas Savienībā tas nemaz nav tik slikti."
Tas izskaidrojams ar to, ka politiskā karjera lielajā Vācijā ir gana pievilcīga, uzskata de Veks: "Politiskā karjera mazajā Latvijā arī ir pievilcīga. Tomēr kā mazajam latvietim, mazajam beļģim, mazajam luksemburdzietim kaut ko ietekmēt Eiropas politikas līmenī - tas ir vismaz divtik atraktīvi."
Bet kā ar Franciju? Tā arī ir liela valsts. "Francijai ir apbrīnojami labi izglītota elite, pazīstamās Nacionālās administrācijas skolas absolventi," saka de Veks. "“Tādēļ Francijai ir milzīgas augsti izglītotu politiķu un augstāko ierēdņu rezerves."
Žurnālists Georgs Lēvišs gan uzskata: situācija tomēr mainās arī Vācijā. Vecais teiciens par uz Eiropu sūtāmo vectēvu vairs neatbilstot patiesībai.
"Eiropa ir kļuvusi svarīgāka. Partijas vairs nevar tik vienkārši atļauties neveiksmes Eiropas mērogā, kā tas bija agrāk. Arī tāpēc, ka tās atstāj ietekmi federālās politikas līmenī. Ja kāda partija Eiropas vēlēšanās cieš sakāvi, tad tā tiek nolasīta arī kā iekšpolitiska neveiksme. Tāpēc vismaz lielās partijas kā CDU/CSU, SPD šoreiz ir izvirzījušas diezgan nopietnus galvenos kandidātus. Kristīgie demokrāti virza Manfredu Vēberu, bet sociāldemokrāti - pašreizējo tieslietu ministri Katarīnu Bārliju. Vēbers centīsies sevi pasniegt kā nedaudz liberālu zvaigzni. Viņš ir jauns, godkārīgs, Eiropas līmenī ārkārtīgi pieredzējis politiķis, Eiropas Parlamenta lielākās frakcijas - Eiropas Tautas partijas grupas vadītājs, kuram vienlaikus ir arī visai labas pozīcijas pašam savā partijā. Viņš parūpēsies par diezgan lielu izrādi," paredz Lēvišs.
Manfredam Vēberam – zema atpazīstamība
Vēbera problēma gan ir – viņu Vācijā nepazīst. Pat Bavārijā, Vēbera pārstāvētās Kristīgi sociālās savienības mājvietā, saskaņā ar aptaujām, viņa vārdu vēl pirms pāris mēnešiem bija dzirdējuši tikai puse iedzīvotāju. Cik daudz iedzīvotāju Vēberu pazīst Vācijas austrumos, Saksijas pavalstī?
"Mazāk. Saksijā gan Vēberu pazīst vairāk nekā Hamburgā, jo mēs vienkārši atrodamies tuvāk Bavārijai. Taču ir tiesa, ka sabiedrības vairākums viņu nezina," atzīst Saksijas parlamenta prezidents, Kristīgo demokrātu savienības politiķis Matiass Rēslers: "Strādājam pie tā, lai atpazīstamību paaugstinātu. Esmu gan reālistisks: tas var izdoties vien vāciski runājošajās valstīs, varbūt arī Austrijā. Mēs vēlētos, lai arī citās valstīs šajās vēlēšanās priekšplānā izvirzītos Eiropas tēmas. Bet reāli būs tā, ka citās zemēs izšķiroša nozīme būs nacionālajām tēmām, nacionālajiem politiķiem un nacionālajām partijām."
Austrumvācija ir īpaša arī ar to, ka tieši tur pēdējās parlamenta vēlēšanās sevišķi lielus panākumus guva ''AfD''. Saksijā tā ieguva pat 27% balsu un bija populārākā vēlētāju izvēle Bundestāga vēlēšanās. Rēslers gan uzsver: lai gan Austrumvācijā ''AfD'' patiesi bauda lielāku atbalstu nekā citur Vācijā, skaitliski tam neesot lielas ietekmes uz kopējo ''AfD'' rezultātu Vācijā, jo to nosaka matemātika. "80% Vācijas iedzīvotāju dzīvo tā dēvētājās "vecajās" jeb Rietumu pavalstīs. Ja ''AfD'' gūs labus rezultātus, divas trešdaļas no tiem nāks tieši no šīm zemēm, nevis no Austrumvācijas."
''AfD'' jau šobrīd ir pārstāvēta EP. 2014. gadā tā ieguva 7% balsu un septiņas deputātu vietas. Vēlāk gan partija sāka radikalizēties un sašķēlās. Kā vienīgais ''AfD'' pārstāvis Eiroparlamentā palika Jorgs Moitens. Viņš ir arī partijas galvenais kandidāts šajās EP vēlēšanās. Šoreiz ''AfD'' tiek prognozēts vairāk: no 8% līdz pat 16% balsu. Jārēķinās, ka ''AfD'' ir uz palikšanu, piebilst Rēslers: "Tas tā ir visur Eiropā. Arī Baltijā ir labēji populistiskās partijas. Un tās turpinās būt pastāvīga Eiropas partiju ainavas sastāvdaļa. Patīk mums tas vai ne, tāda vienkārši ir attīstības tendence."
Pārsteigumus var sagādāt Zaļo partija
Pats savai partijai, kristīgajiem demokrātiem, Saksijas parlamenta prezidents Rēslers Eiroparlamenta vēlēšanās prognozē 35% balsu, kas būtu vairāk nekā Bundestāga vēlēšanās:
"Savukārt sociāldemokrāti cietīs dramatiskus zaudējumus. Arī zaļie Eiropas līmenī negūs tik ļoti lielus panākumus kā Vācijā. Vienkārši tāpēc, ka ārpus Vācijas viņi nespēlē nekādu lomu. Tāpēc tieši mazajās un tādēļ arī tik svarīgajās dalībvalstīs daudz kas izšķirsies. No tām, katram ņemot līdzi savu mazo balsi, varētu veidoties pienesums Eiropas Tautas partijai. Ja "Fidesz" tiešām aiziet no Tautas partiju grupas, tad mēs zaudējam 12 – 14 balsu. Es skatos uz to ļoti pragmatiski. Es jau pats arī esmu austrum-centrāleiropietis. Tāpat kā baltieši. Mums, cilvēkiem Austrumvācijā, un jums – mums šī kopīgā brīvības pieredze. Mums veiksmīgi izdevās revolūcija – baltiešiem arī. Citādi jau mēs šodien nebūtu Eiropas Savienības daļa. Tas ir mūsu pašu nopelns. Un, jā, varbūt arī tā laika Padomju Savienības vājums. Bet mēs esam parādījuši lielu gatavību pārmaiņām. Es vēlētos, lai francūži un itāļi arī tādu parāda."
Kamēr par citām Vācijas partijām var puslīdz droši prognozēt to neveiksmes vai panākumus Eiroparlamenta vēlēšanās, pārsteigumus var gaidīt no Zaļās partijas.
Zaļo uzvaras gājiens aizsākās pērnruden Bavārijas vēlēšanās. Tolaik, izmisīgi cenšoties atņemt balsispartijai "Alternatīva Vācijai", Kristīgi sociālās savienības vadītājs, Vācijas iekšlietu un dzimtenes lietu ministrs Horsts Zēhofers bija izvēlējies atdarināt ''AfD'' aso, pret patvēruma meklētājiem vērsto retoriku. Tas polarizēja vēlētājus. Tie, kam Kristīgi sociālās savienības populistiskais tonis nebija pieņemams, meklēja alternatīvu – un atrada to Zaļajā partijā. Līdzīgus pārsteidzošus panākumus "zaļie" vēlāk guva Landtāga vēlēšanās Hesenē.
"Patlaban mēs, zaļie, piedzīvojam strauju popularitātes kāpumu ne tikai Vācijā, bet arī Beļģijā, Francijā, Luksemburgā, Somijā," norāda Zaļo partijas Eiroparlamenta kandidāte Anna Kavacini: "Protams, jāsagaida vēlēšanas, taču pašlaik prognoze ir, ka mēs varētu saņem 17-20% balsu. Manuprāt, tas izskaidrojams ar to, ka cilvēki mūs redz kā pretpolu labējiem populistiem. Mums ir sava nostāja, mēs cīnāmies pret rasismu, ksenofobiju, pret naidu, kas vērsts pret patvēruma meklētājiem. Un tas daudzus cilvēkus piesaista Zaļajai partijai."
Tāpat, viņasprāt, par "zaļo" panākumiem esot jāpateicas arī pērnā gada karstajai vasarai. "Tā bija viskarstākā, kāda jelkad pieredzēta. Tas arī daudzus cilvēkus ir ierosinājis pievērst uzmanību klimata pārmaiņām un pamanīt: tās nav nekādas muļķības, par kurām iestājas zaļie. Tās ir gluži reālas lietas. Un arī tāpēc viņi tagad balso par Zaļo partiju," spriež Kavacini.
Gaidāma ietekme uz iekšpolitiku
Uzreiz pēc Eiroparlamenta vēlēšanām nav izslēgtas arī pārmaiņas Vācijas iekšpolitikā. Ja Sociāldemokrātiskā partija, kas jau ilgstoši atrodas eksistenciālā krīzē, Eiropas vēlēšanās cietīs pārlieku smagu sakāvi, partija varētu nolemt pamest Lielo koalīciju. Tādā gadījumā saļodzīsies arī Annegrētas Krampas-Karrenbaueres izredzes nomainīt Angelu Merkeli kancleres amatā bez ārkārtas vēlēšanu rīkošanas.
Tāpat Krampa-Karrenbauere, kurai šīs būs pirmās vēlēšanas partijas vadītājas amatā, nonāks nepatīkamā situācijā, ja lielus zaudējumus piedzīvos kristīgie demokrāti.
Savukārt partijai "Alternatīva Vācijai" šī Eiroparlamenta kampaņa ir ievads nākamajai cīņai - par balsīm šoruden gaidāmajās Landtāgu vēlēšanās trijās Austrumvācijas pavalstīs.
