1961. gada 13. augustā, uzsākot darbus, Austrumberlīnē tika pārrautas dzelzceļa līnijas uz rietumiem, sadragāti ceļi un izritinātas dzeloņstieples.
Berlīnes mūris, kas sākotnēji bija vienkārša barjera, kas izgatavota no dzeloņstieplēm un betona blokiem, laika gaitā tika pastiprināts un aptvēra visu Rietumberlīni. Mūra galīgā versija tika pabeigta 1975. gadā, un tā kopgarums sasniedza 150 kilometru.
Bēdīgi slavenais Berlīnes mūris uz gadu desmitiem šķīra ģimenes un kļuva arī par vācu šķelšanās simbolu. 1960. gados uzbūvētajai betona sienai drīz vien pievienojās otra siena Austrumvācijas teritorijā, kas starp abām sienām izveidoja tā saukto nāves joslu.
Cilvēki mēģināja pārlēkt brīvībā, cenšoties tikt pāri 3,6 metrus augstajām sienām, skrienot cauri dzeloņstieplēm un ložu lietum. Bēgšana tika uzskatīta par nodevību, un robežsargiem tika pavēlēts šaut uz bēgļiem.
Vācijas valdība lēš, ka, mēģinot pārkāpt sienu, bojā gāja vismaz 260 cilvēku.
"Mūris bija simbols netaisnīgai valstij, kas nebija nedz suverēna, nedz likumīga savu pilsoņu acīs. Berlīnes mūri nedrīkst aizmirst.
Brīvība un demokrātija prasa nepārtrauktu apņemšanos un aizraušanos. Tas sākas ar dalību demokrātiskās vēlēšanās," uzsver Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers.
Berlīnes mūris krita 1989. gada novembrī, paverot ceļu Vācijas atkalapvienošanai.
