Līrmane ir strādājusi konflikta zonās – Sudānā un Lībijā, tādēļ zina kara cenu. Nesen viņa viesojās Latvijā, un ministri uz sarunu aicināja LTV žurnāliste Ina Strazdiņa.
Intervijā tika skarts jautājums, kādēļ Vācijai ir tik sarežģīti, pirmkārt, nolemt par lielākām investīcijām pašu aizsardzībai, un otrkārt, palīdzēt citiem. Vai vācieši Krieviju vispār uzskata par ienaidnieku?
“Mums noteikti vajag sevi aizsargāt no Krievijas. Krievija pilnīgi noteikti nav partnere. Un uzskati par Krieviju ir būtiski mainījušies,” atzīst Līrmane.
“Mana partija [Līrmane pārstāv Vācijas Zaļo partiju] jau pēdējās desmitgades ir raudzījusies uz Krieviju diezgan kritiski, vērojot, kā tā kļūst arvien autoritārāka. Jau daudzus pēdējos gadus mēs esam brīdinājuši par enerģētisko atkarību no Krievijas, taču iepriekšējās valdības ir ieņēmušas citas pozīcijas. Un tagad visiem ir skaidrs, ka tā ir bijusi stratēģiska kļūda, un tagad mums ir jāveido Eiropas drošības arhitektūra, lai mūs Eiropā pasargātu no Krievijas. Ar Putina Krieviju mums jābūt ļoti, ļoti piesardzīgiem.”
Ina Strazdiņa: Kāpēc Vācijai ir tik grūti pieņemt lēmumu par lielākām investīcjām pašu bruņojumā?
Anna Līrmane: Tam ir liela saistība ar mūsu vēsturi. Pēc Otrā pasaules kara mēs patiešām desmitgadēm neiesaistījāmies militārajos jautājumos, un tas bija pilnīgi pareizi. Pēc tam Vācijas karavīri pirmo reizi iesaistījās misijā ārpus savas valsts Kosovā 90. gadu beigās. Mēs arī nekad neesam piegādājuši ieročus konflikta zonām.
Mēs domājām, ka dzīvojam Eiropā, kas ir mierīga un kur pēc dzelzs priekškara krišanas vairs nav nepieciešama tik liela teritoriālā aizsardzība. Bet tagad pēc 24. februāra tas viss ir mainījies. Un pilnīgi skaidrs, ka mums ir jāinvestē vairāk mūsu militārajās spējās un mums ir jāatbalsta Ukraina, piegādājot ieročus, lai tā varētu sevi aizstāvēt.
Vai tas bija par iemeslu, kādēļ kancleram Šolcam bija grūti izšķirties par ātru palīdzību Ukrainai?
Patiešām, domāju, ka šie nav viegli pieņemami lēmumi. Ieročus, kurus tagad sūtām uz Ukrainu, izmanto letālos konfliktos, tie palīdz aizstāvēt ukraiņus, bet tie arī nogalina cilvēkus. Šie lēmumi ir pamatīgi jāizsver.
Bet tagad mēs tiešām esam spēruši soļus. Mēs sūtām uz Ukrainu prettanku raķetes, munīciju, ekipējumu. Pagājušajā nedēļā mēs vienojāmies nosūtīt gaisa aizsardzības sistēmu, kas no raķetēm var pasargāt veselu pilsētu. Es domāju, ka mēs tagad darām daudz, lai palīdzētu Ukrainai sevi aizstāvēt.
Eiropas Savienība ir vienojusies par sesto sankciju paketi pret Krieviju. Kā jums šķiet, vai tas, kas nolemts saistībā ar Krievijas naftas un gāzes importa ierobežojumiem, ir pietiekami?
Pirmkārt, es biju pārsteigta, ka Eiropas Savienība spēja rīkoties tik ātri un stingri. Pirmās sankcijas tika pieņemtas burtiski dažas dienas pēc tam, kad sākās karš, kas bija skaidrs signāls Krievijai, ka ekonomiskā un politiskā cena šim karam būs ļoti augsta.
Bet tagad izskatās, ka Putins diezgan skaidri parāda, ka viņam nerūp savas valsts labklājība, pretējā gadījumā viņu šīs sankcijas būtu daudz vairāk iespaidojušas, bet ir arī ļoti skaidrs, ka Krievijai nebūs spēka uzturēt šos kara pūliņus un attīstīties ekonomiski. Tāpēc esmu pārliecināta, ka šīm sankcijām būs ietekme, kas liks gan Putinam, gan citiem autoritāriem līderiem pasaulē padomāt, vai īstenot šādu agresiju.
Esmu gandarīta, ka mēs gājām šādā virzienā, bet mazliet vīlusies, ka vajadzēja tik daudz laika, lai pieņemtu šo pēdējo sankciju pakotni un ka tomēr no daļas sankciju nācās atteikties, kā arī izņemt no saraksta Krievijas pareizticīgās baznīcas galvu Kirilu.
Tas skaidri parāda, ka Eiropas Savienības Padomei vajag atteikties no veto tiesību izmantošanas šādos lēmumos, jo tas neļauj mums rīkoties ātri un, kā jau es iepriekš teicu, mums ir jāsagatavojas Eiropai, kas vēl kādu laiku sastapsies ar Krievijas draudiem, tāpēc mums ir jāspēj reaģēt nekavējoši un vienoti, un tāpēc ir vajadzīgas atbilstošas lēmumu pieņemšanas procedūras.
Cik aktīvas ir debates Vācijā par atkarību no Krievijas enerģijas resursiem? Vai cilvēki ir nobažījušies par to?
Šīs debates ir kopš kara pirmās dienas, un kopš tā laika mēs kā Vācijas valdība esam darījuši visu iespējamo, lai virzītos prom no Krievijas enerģijas. Februārī mēs no Krievijas saņēmām 55 procentus no savas dabasgāzes, tagad – 35 procentus. Mēs tiešām esam izdarījuši daudz.
Mēs vairs neiepērkam Krievijas ogles, un līdz gada beigām tā būs ar Krievijas naftu. Mums tiešām ir jāvirzās, cik ātri vien varam. Un man no tiesas sāp, ka katru dienu maksājam par Krievijas enerģijas piegādēm un piepildām Putina koferus. Tā bija liela iepriekšējo Vācijas valdību stratēģiska kļūda, kļūstot atkarīgiem no Krievijas piegādēm.
Bet tagad tas mainās, un uz labu. Pārejot uz zaļu enerģiju un zaļo ekonomiku, kas balstītos uz atjaunojamajiem resursiem, mēs patiesībā kļūstam daudz neatkarīgāki no autoritāriem režīmiem.
Vai šajā kontekstā Vācijā varētu atgriezties atomenerģija, no kuras jūs atsakāties pavisam?
Es nedomāju, ka atomenerģija ir risinājums. Šajā karā, kas notiek Ukrainā, mēs esam redzējuši, cik tas ir bīstami, ja atomstacijas atrodas kara zonas vidū. Tikko bija incidents, kad raķete gandrīz skāra atomelektrostaciju. Ir arī lielas problēmas ar radioaktīvo atkritumu uzglabāšanu, Vācijā nav tādas iespējas, un šie atkritumi var būt bīstami miljoniem gadu.
Mums ir jāvirzās prom no atomenerģijas. Taču daudzi pētījumi liecina, ka ar tām vēja un saules enerģijas iespējām, kas mums ir, pietiktu pat tādai rūpnieciski attīstītai valstij kā Vācija.
Jūs pati esat savulaik strādājusi kara zonās – Lībijā, Sudānā. Kā šī pieredze ir ietekmējusi jūs kā politiķi un liek jums raudzīties uz karu Ukrainā?
Karš patiešām maina visu. Tas apdraud cilvēku dzīvi. Visas diskusijas par jebko citu – kultūru, veselības aprūpi, kļūst daudz maznozīmīgākas. Manā politiskajā karjerā vienmēr mans svarīgākais mērķis ir bijis saglabāt mieru, brīvību, jo es esmu redzējusi, ko nozīmē diktatūras un kad cilvēkiem ir jāuzmanās, ko saka, lai nenonāktu cietumā, un arī saglabāt mūsu planētu tādu, lai uz tās varētu dzīvot.
Sudānā es pieredzēju, ko nozīmē milzīgs sausums, kad nav iespējams neko izaudzēt. Karš mums atgādina par mūsu pašām pamata vajadzībām – lai ir miers, brīvība un pasaule, kurā ir iespējams dzīvot.
