ĪSUMĀ:
- Tunisijas dārzeņu un augļu tirgotāja pašaizdedzināšanās 2010. gadā izraisīja Arābu pavasara vilni Tuvo Austrumu un Āfrikas reģionos.
- Gadu pēc tam no valsts emigrēja bijušais prezidents Zinelabidīns Ben Ali, iezīmējot beigas Tunisijas revolūcijai.
- Pirmais demokrātiski ievēlētais prezidents stājās amatā tikai 2014. gadā.
- Šī gada vēlēšanu otrajā kārtā pārliecinoši uzvarēja Kaiss Saids, iegūstot teju 73% balsu.
- Jaunievēlētais prezidents vēlas izskaust korupciju, nostiprināt tiesiskumu un veicināt ekonomisko izaugsmi.
- Saidu atbalstīja arī jaunieši.
- Izglītības reformas kā rīks pret jauniešu radikalizāciju potenciāli uzlabos Rietumu valstu un Tunisijas attiecības.
Tunisija – Arābu pavasara epicentrs
Pašreizējā starptautiskajā arēnā Tunisija visbiežāk tiek asociēta ne vairs ar zilajām kūrortpilsētu pludmalēm, bet gan ar tās būtisko lomu Arābu pavasara kustībā Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionos. 2010. gada 17. decembrī Tunisijas vidienes pilsētā Sīdī Bū Zeidā 26 gadus vecais dārzeņu un augļu tirgotājs Mohameds Buazizi, protestējot pret korumpēto un autoritāro politisko eliti valstī, pilsētas vidū pašaizdedzinājās. Jaunieša rīcība neapzināti izraisīja protestu domino efektu gan Tunisijā, gan arī plašāk reģiona kaimiņvalstīs, kas tiek dēvētas par Arābu pavasara revolūcijām.
Sekojot Mohameda Buazizi vientuļajam protestam, Tunisiju pāršalca plašs 28 dienas ilgs revolūcijas vilnis. Augstais bezdarba līmenis, korupcija, inflācija, autoritārisms un politiskā apspiestība bija galvenie iemesli, kas motivēja cilvēkus iziet ielās, pieprasot pārmaiņas valstī. Demonstrāciju rezultātā 2011. gada 14. janvārī autoritārais valsts prezidents Zinelabidīns Ben Ali emigrēja uz Saūda Arābiju, atlaižot valdību un izsludinot ārkārtas stāvokli valstī. Šī diena iezīmēja Tunisijas revolūcijas beigas un jaunas demokrātiskas ēras sākumu šajā nelielajā Ziemeļāfrikas valstī.
Pēc emigrācijas uz Saūda Arābiju, bijušais prezidents paziņoja, ka sešu mēnešu laikā tiks rīkotas vēlēšanas – pirmās demokrātiskās vēlēšanas Tunisijā kopš valsts neatkarības pasludināšanas 1956. gadā un pirmās demokrātiskās vēlēšanas, kas tika rīkotas Arābu pavasara revolūcijas rezultātā. Lai arī pirmās brīvās vēlēšanas valstī norisinājās 2011. gadā, pirmais demokrātiski ievēlētais prezidents stājās amatā 2014. gadā, kura pienākumus iepriekš pildīja pagaidu prezidents, parlamenta spīkers Fuads Mebaza. 2014. gada 31. decembrī par pirmo demokrātiski ievēlēto Tunisijas prezidentu kļuva politiķis, politiskās partijas ''Nidaa Tounes'' dibinātājs Badži Kaids al Sabsi. Veiksmīgā pāreja uz demokrātisku režīmu nostiprināja Tunisijas reputāciju kā Arābu pavasara veiksmes stāsts, sniedzot piemēru citām reģiona valstīm, ka patiesā vara ir cilvēkos un ka tiem nav jāsamierinās ar autoritāru un korumpētu politisko eliti, kas apspiež sabiedrības intereses un brīvības.
2019. gada prezidenta vēlēšanas
Šī gada oktobrī Tunisijā tika plānotas otrās demokrātiskās prezidenta vēlēšanas kopš 2011. gada revolūcijas. Politikas pētnieki un akadēmiķi uzskatīja, ka šīs vēlēšanas ir pārbaudījums jaunajam Tunisijas demokrātijas modelim, kurā tiks vērtēts, vai cilvēku ticība demokrātijā ir saglabājusies pēc deviņu valdību nespējas īstenot revolucionāru vēlmes. Teju deviņus gadus pēc revolūcijas sākuma, bezdarba līmenis ir samazinājies tikai par 4 %. Pirms revolūcijas tas bija 19%, un pašlaik ir 15%. Inflācija ir sasniegusi 7%, valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) ir samazinājies, valsts parāds pieaudzis, un pēdējo gadu laikā dzīves dārdzība ir palielinājusies.
Vēlēšanas bija paredzētas oktobrī, taču bijušā prezidenta Badži Kaida al Sabsi pēkšņās nāves dēļ jūlijā, vēlēšanas tika pārceltas uz 14. septembri. Uz valsts galvas amatu pretendēja 26 kandidāti ar dažādiem politiskajiem uzskatiem. To starpā bija islāmisti, populisti, sekulāristi, neatkarīgie kandidāti un arī 2011. gada revolūcijā gāztā autoritārā režīma piekritēji. Nevienam kandidātam nepārvarot 50% atzīmi, oktobrī tika rīkota vēlēšanu otrā kārta. Lai arī pirmajā kārtā netika sasniegta nepieciešamā 50% atzīme, jau septembrī priekšgalā izvirzījās neatkarīgais kandidāts, konstitucionālo tieslietu profesors Kaiss Saids un mediju magnāts Nabils Karui. Prezidenta vēlēšanu otrā kārta norisinājās 13. oktobrī, kurā pārliecinoši uzvarēja Kaiss Saids, iegūstot 72,53% balsu, kamēr viņa izteiktākais konkurents Nabils Karui ieguva vien 27,47% balsu.
Kaiss Saids – Tunisijas otrais demokrātiski ievēlētais prezidents
Kaiss Saids gadu desmitus bija nosacīti nezināma figūra Tunisijas politiskajā arēnā. Kopš 1990. gadiem Saids ieņēma konstitucionālo tiesību profesora amatu galvaspilsētas Tunisas Universitātē. Tikai pēc aiziešanas pensijā 2018. gadā bijušais profesors sāka savu politisko karjeru. Sekojot Arābu pavasara revolūcijai Tunisijā, Saids kļuva par publiski redzamāku un zināmāku personu, bieži parādoties nacionālajā televīzijā, lai izskaidrotu sabiedrībai svarīgus jautājumus, kas tajā laikā galvenokārt bija saistīti ar 2014. gada valsts konstitūcijas izstrādi.
Saids savu politisko karjeru veidoja kā neatkarīgs kandidāts, nepārstāvot nevienu politisko partiju, bez jebkāda ārējā finansiālā atbalsta un ar zema līmeņa mediju kampaņu. Var šķist, ka šie faktori būtu šķērslis viņa potenciālai ievēlēšanai par valsts prezidentu, bet patiesībā tie tikai palīdzēja viņa popularitātei un atbalstam sabiedrības, īpaši jauniešu vidū.
Intervijā BBC Tunisijas jaunieši sacīja, ka “mums ir pieriebusies pašreizēja sistēma, un mēs vēlamies ko citu.”
Bijušais profesors bija tieši tas, ko jaunatne meklēja – “autsaiders”, revolucionārs, kurš pats bija neapmierināts ar pašreizējo valsts aparātu un vēlējas pārmaiņas valstī.
Savos uzskatos Saids ir konservatīvs un lojāls tiesiskumam un taisnīgumam valstī. Kampaņas laikā bijušais profesors dalījās ar savām vīzijām par decentralizēta valsts aparāta izveidošanu, korupcijas izskaušanu, tiesiskuma nostiprināšanu un ekonomiskās izaugsmes veicināšanu. Ņemot vērā, ka šie bija iemesli, kādēļ 2011. gada revolūcijā cilvēki izgāja ielās, Saids guva plašu sabiedrības atbalstu, it īpaši jauniešu un izglītotas vidusšķiras vidū. Šajās vēlēšanās tika novērots, ka izglītoti cilvēki tiecas balsot par Saidu, nevis jebkuru no citiem kandidātiem. Vēlēšanu otrajā kārtā 90% no viņa atbalstītājiem bija jaunieši vecuma grupā no 18 līdz 25 gadiem. Intervijās jaunais prezidents solījās izmantot valsts likumus, lai īstenotu sabiedrības intereses.
Lai ari jaunais prezidents sniedz vīziju par stabilāku, tiesiskāku un ekonomiski labklājīgāku Tunisiju, dažas no Saida nostājām ir radījušās kritiku.
Piemēram, konservatīvais prezidents ir publiski paudis savu opozīciju homoseksuāļu jautājumos un par vienlīdzīgam mantojuma tiesībām vīriešiem un sievietēm, kā arī aizstāvējis nāvessoda piemērošanu.
Tradicionālā nostāja homoseksuāļu un dzimuma vienlīdzības jautājumos šķietami varētu iedrošināt jauniešus balsot par citu kandidātu, taču, neskatoties uz sociāli konservatīvo nostāju, jaunieši tik un tā vēlējas redzēt Kaisu Saidu ka Tunisijas nākamo prezidentu. Intervijā “Economist”, Tunisijas studente ir sacījusi, ka “Kaiss nav ideāls, taču neviens nepārstāvēs tavas intereses 100%”.
Tādējādi Saids, neskatoties uz viņa tradicionālajam un konservatīvajām vērtībām, ir guvis plašu atbalstu sabiedrības vidū pateicoties viņa neieinteresētībai varā, kritikai pret korumpēto eliti un viņa solījumiem piepildīt revolucionāru mērķus. Pagaidām Tunisijas sabiedrībai ir nepieciešama stabilitāte, tiesiskums un darba iespējas, atstājot sociālos jautājumus otrajā plānā.
Rietumvalstis un Tunisijas jaunais prezidents
Sekojot Arābu pavasarim Tunisijā un demokrātiskās valsts izveidošanai, Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas Savienība ir sniegušas Tunisijai miljardiem ASV dolāru, lai palīdzētu īstenot tas pāreju no autoritāra uz demokrātisku režīmu. Paustā kritika pret homoseksuāļu un dzimuma vienlīdzību likumu ir pretrunā ar Rietumvalstu vērtībām, taču tajā pašā laikā jaunais prezidents var nodrošināt stabilu demokrātisku Tunisiju, kas realitātē Rietumvalstu līderiem ir būtiskāk kā sociālā nevienlīdzība.
Paralēli tiesiskas un stabilas valsts izveidei, Saids ir solījies uzlabot izglītības sistēmu valstī, uzsverot, ka izglītība “imunizētu” jauniešus pret ekstrēmismu un pievienošanos radikālām teroristu organizācijām. Prezidenta centieni novērst jauniešu radikalizāciju, iespējams, vēl vairāk uzlabotu Tunisijas un Rietumvalstu attiecības, kā arī potenciāli piesaistītu līdzekļus izglītības sistēmas reformām, ņemot vērā, ka terorisms ir viens no Rietumvalstu svarīgākajiem drošības jautājumiem.
Jau kopš 2011. gada revolūcijas, Eiropas Savienība ir bijusi Tunisijas galvenais partneris demokratizācijas procesā. 2012. gadā izveidotā Priviliģētā Sadarbība (no angļu val. Priviledged Parnership) ir pastiprinājusi abu pušu sadarbību visdažādākajās nozarēs.
Pāris gadus vēlāk, 2016. gadā, Eiropas Savienība akcentēja tās atbalstu Tunisijai, uzsākot ES - Tunisijas Jaunatnes Sadarbību, kas sniedz Tunisijas augstākās izglītības iestāžu darbiniekiem un studentiem iespējas piedalīties darba/mācību apmaiņā kāda no ES vai Erasmus+ sadarbības augstskolām.
Eiropas Savienības un Tunisijas attiecības kopš Arābu pavasara revolūcijas ir strauji uzlabojošās, salīdzinot ar 21. gadsimta sākumu. Iespējams, līdz ar Kaisa Saida nākšanu pie varas, nostiprinot tiesiskumu un stabilitāti valstī, Eiropas Savienība iesaistīs Tunisiju vēl vairākās programmās, integrējot to Rietumu pasaules politikā.
