Klusuma brīdis Veluņā, kur pirms 80 gadiem krita pirmās Vācijas aviācijas bumbas, un Vācijas prezidenta atvainošanās par vāciešu noziegumiem poļu valodā – tas bija dziļi simbolisks žests, ar kuru tika aizsākti Otrā pasaules kara atceres pasākumi. Tomēr, neraugoties uz šo uzrunu, joprojām ne visi ar mūsdienās draudzīgo kaimiņvalstu sarežģīto vēsturi saistītie jautājumi ir nogludināti. Pēdējā laikā Polijas konservatīvā valdība arvien skaļāk runājusi par kara reparācijām, pie kuru aprēķināšanas pašlaik strādā poļu vēsturnieki. Runa varētu būt par simtiem miljardiem eiro. Vācija uzskata, ka šis jautājums ir sen izbeigts un vairs nav cilājams. Polijas vēsturnieki, tostarp vēstures zinātņu doktors un bijušais disidents Jeržijs Targaļskis, te saskata dubultmorāli.
"Šī Franka Šteinmeiera runa bija ļoti laba. Pirmo reizi Vācijas prezidents paziņoja, ka tie bija vācieši, kas bija atbildīgi par šīm šausmām un genocīdu, nevis nacistu valsts, bet Vācijas valsts. Bet, ja jau vācieši ir atbildīgi par genocīdu, viņiem būtu jāmaksā arī reparācijas, jo viņi pilnībā iznīcināja Polijas valsti un mūsu ekonomiku. Vācieši ir gatavi uzņemties morālo atbildību, taču ne finansiālo," teicis Targaļskis.
Pavisam citādāka aina paveras Polijas un Krievijas attiecībās. "Uz Otrā pasaules kara sākuma septiņdesmitgadi Polijā savulaik ieradās Vladimirs Putins un paziņoja, ka visi ar nacistiem noslēgtie pakti ir nepieņemami no morālā skatu punkta. Desmit gadus vēlāk, pēc Krimas aneksijas un arvien agresīvākās ārpolitikas, viņš netika uzaicināts, bet Molotova-Rībentropa pakts un citi tā laika vēstures fakti Krievijā piedzīvo revizionisma vilni.
"Bez Molotova-Rībentropa pakta karš 1939. gadā nebūtu sācies. Varbūt 1940. vai 1942. gadā, taču šī kara iemesls bija pakts, jo Vācija ar Padomju Krievijas atbalstu varēja uzbrukt Polijai un pēc tam karot ar Franciju un Lielbritāniju. Tagad Krievija šo paktu attaisno, jo tā tiek attaisnota Putina imperiālistiskā politika," pauda eksperts.
Polijas vēstures skaidrošana no nacionālkonservatīvā skatu punkta kalpojusi par būtisku ieroci valdošās konservatīvās partijas iekšpolitiskajā cīņā pret liberālo opozīciju un atbalsojusies arī Polijas starptautiskajās attiecībās. Tas tuvinājis Poliju līdzīgi domājošām Centrāleiropas valstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm, kuru līderi nu jau regulāri apmeklē Poliju. Vienlaikus Polijas attiecības kļuvušas aukstākas ar Vāciju un Rietumeiropas valstīm. Tās vainojušas konservatīvo valdību populismā un agresīvā nacionālismā. Kā norāda Varšavas institūta pētnieks Aleksandrs Viglošs – arī šo domstarpību pamatā ir atšķirīgā vēsture.
"Jā, Polijā bažījas, ka valsts starptautiskā reputācija tiek aptraipīta. Taču no otras puses – liela daļa sabiedrības uzskata, ka šī aptraipīšana ir ļoti lielā mērā nepamatota. Un tas ir simptoms arvien lielākajai sabiedrības polarizācijai. Šeit es gribētu uzsvērt, ka Polija tāpat kā daudzas citas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis kādā brīdī savu valsti bija zaudējušas. Tā ir ļoti dziļi iesakņojusies apziņa. [..] Tā nav paranoja, bet nepārspīlējot var teikt, ka ir ļoti spēcīga tieksme stingri turēties pie nacionālās identitātes, kuru mēs beidzot atguvām," uzskata Viglošs.
Tomēr Polijas konservatīvā valdība tiek vainota arī nedemokrātisku metožu izmantošanā varas nostiprināšanai, ko izjūt gan mediji, gan nevalstiskās organizācijas. "Uzbrukumi tiesu sistēmai, daudzu likumu mainīšana, it īpaši saistībā ar tiesām, bet arī, piemēram, ar sabiedrisko televīziju. Tika izmantoti dažādi pseidolegāli mehānismi, kas vienkārši ir pretkonstitucionāli. Un tā ir galvenā atšķirība starp to, kas notika Polijā un kas notika Ungārijā. Kāds var dusmoties uz Viktoru Orbānu, ka viņam nepatīk liberālisms, taču viņam bija tautas mandāts. Viņš sāka no konstitūcijas un visu izmainīja likumīgi. Polijā bija pilnīgi citādi, jo valdošajiem spēkiem nebija konstitucionālā vairākuma. Tāpēc viņa sāka balsot un ieviest likumus, kas ir pret konstitūciju," norādīja Stefana Batorija fonda pētnieks Gžegošs Makovskis.
Iekšpolitiski cīņa starp valdošajiem konservatīvajiem spēkiem un liberālo opozīciju tiks izspēlēta nākammēnes gaidāmajās Seima vēlēšanās. Debates ir ļoti karstas jau tagad un piesātinātas gan ar vēstures jautājumiem, gan ārpolitiskajiem jautājumiem par Polijas pašreizējo vietu un lomu mūsdienu Eiropā.
