Latvijas Televīzijas (LTV) arhīvs glabā emocijas un stāstus, ko stāstīja tie, kuri izdzīvoja. “Neko neorganizēja, signāls neskanēja. Katrs glābās, kā varēja,” tā 1997. gadā stāstīja izglābtā prāmja “Estonia” pasažiere Gundega Kampuse.
Pasažieru prāmja “Estonia” bojāejas cēlonis ir kļūdas kuģa konstrukcijā un spēcīgā vētra. Tā vairāk nekā trīs gadus pēc Baltijas jūrā notikušās traģēdijas secināja starptautiskā avārijas izmeklēšanas komisija. Tūlīt pēc tam sekoja nākamais solis – izmeklēšanā secinātais tika noslepenots. Uz 70 gadiem.
Vēsturnieks Kārlis Kangeris tolaik ziņas par “Estonia” traģēdiju lasīja zviedru valodā, jo tieši tur viņš tolaik dzīvoja. “Es tolaik Zviedrijā dzīvoju, un bija daudz diskusiju, ko darīt ar vraku, vai pasludināt par kapavietu. Ja uzliek 70 gadu slepenības robežu, tad noteikti kaut kādi aspekti bija, par ko spekulēt. Vai veda slepenu militāru materiālu, viss ir iespējams. Diemžēl dzīves laikā to neuzzināsim,” saka vēsturnieks.
Viņš arī zina stāstīt, ka ierobežota pieejamība uz 70 gadiem Zviedrijā noteikta visiem slepenā dienesta materiāliem. “Tā ka 70 gadi nav tāda izdomāta robeža. Tad jautājums – vai “Estonia” grimšana bija tika drošības aspektu jautājums, vai slepenā dienesta jautājums,” viņš piebilst.
Kangeris gan norāda, ka Zviedrijā noslepenošana nav retums: “Piemēram, sākumā leģionāru izdošana bija slepena lieta. 80. gados atvēra.”
Zviedrijā ir pieņemts jauns Arhīva likums. Gribot veicināt atklātību un pieejamību, tajā ieteikts 40 gadu ilgs slepenības periods. Otrs spēcīgs ierocis ir sabiedrības balss.
“Leģionāru lietā sāka sabiedrība prasīt, prasīt. Un gadās, ka valdība maina savu nostāju un dokumentus atklātībai nodod agrāk,” saka vēsturnieks, pieļaujot, ka arī “Estonia” lietā iespējams slepenību drupināt.
Daudzi bojāgājušo tuvinieki ir atzinuši, ka viņiem nedod mieru divas lietas. Tas, ka bojāgājušie nav apglabāti un viņiem nav kapa. Un fakts, ka mēs tā arī nekad neuzzināsim patieso iemeslu, kādēļ nogrima “Estonia”.
