LTV: Oleksandr Staruh, Zaporižjes apgabala militārās administrācijas vadītāj, paldies, ka tiekaties ar mums!
Oleksandrs Staruhs: Labdien, esmu priecīgs jūs atkal satikt Zaporižjē!
Pēdējo reizi tikāmies aprīlī. Toreiz bija nedaudz citādi, lai gan tagad atkal ir tāda pati situācija – saasinājums Zaporižjes AES, dzirdamas apšaudes. Kā Jūs raksturotu pašreizējo situāciju?
Kopumā runājot, situācija apgabalā, ja tā var teikt kara laikā, ir stabila. Saskarsmes līnijā ik pa laikam notiek kaujas, tagad ir nedaudz mierīgāk. Bet artilērijas apšaudes notiek katru dienu – desmitiem, pat simtiem reižu. Te retāk, te biežāk. Šodien, pirms jūsu atbraukšanas, ar vairākām raķetēm apšaudīja apgabala centru, vairākas raķetes nokrita blakus civilajiem objektiem. Attiecīgi šeit bez pārmaiņām –
mūsējie šauj pa pretinieka munīcijas noliktavām, pa apakšnodaļām, viņi – pa mūsu civilajiem objektiem.
Ļoti stipras apšaudes pēdējās dienās notika Huļajpolē un Orehovā. Upuri civiliedzīvotāju vidū diemžēl ir gandrīz katru dienu. Tāda ir skarbā kara ikdiena, pie kuras mēs jau nedaudz esam pieraduši.
Fronte no šejienes ir apmēram 30–35 kilometrus. Ir arī Melitopoles pilsēta Zaporižjes apgabalā. Dzirdējām, ka tur notiek aktīva partizānu kustība. Cik nozīmīga ir šī aktivitāte un kādus rezultātus devusi?
Melitopolē nav mežu un nav mežabrāļu, bet ir stepes brāļi (smaida). Viņi pilda savu darbu. Tas ir viss, ko varu pateikt. Ļoti aktīvi un efektīvi. Un jo tālāk, jo vairāk tādu būs.
Kā, jūsuprāt, situācija frontē attīstīsies tuvākajos mēnešos? Tagad jūs sakāt, ka ir stabila, bet kas notiks tālāk, tuvojoties ziemai?
Pašlaik visaktīvākā karadarbība notiek Donbasā, tur ir karsti. Arī Dņepras labajā krastā, Hersonas apgabalā, ir saspringta situācija.
Mūsu reģionā situācija te saasinās, te nomierinās. Faktiski okupanti mēģina noturēt pozīcijas,
bet mēs ticam, ka mūsējiem būs pietiekami daudz tehnikas, munīcijas un mūsu puiši ies uz priekšu un atbrīvos visu reģionu un Ukrainas teritoriju.
Okupanti teritorijās, ko ieņēmuši, septembrī plāno referendumus. Kāda ir jūs reakcija uz to?
Pseidobalsošana jau vairs nav nekāda balsošana! Saprotiet – nevajag saukt propagandistu informatīvo specoperāciju vārdos, kas saistīti ar vēlēšanām. Lai Krievija kaut reizi pie sevis sarīko godīgas un atklātas vēlēšanas, tad kaut ko runā par šo tēmu! Viņi nav sarīkojuši nevienas godīgas vēlēšanas, smieklīgi par to vispār runāt. Okupanti vienkārši turpina savu teroristisko darbību. Laupa cilvēkus. Mums kādi 500 cilvēki nolaupīti, vairāk nekā 200 joprojām sēž pagrabos, par viņiem prasa naudu. “Prasa” – nu tas tā maigi izsakoties... Kuri nav ar mieru, tos sit. Mēs uzskaitām cilvēkus, kuri pazuduši ilgāk par trim diennaktīm. Ja skaitītu tos, kuri mazāk, tad tādu būtu tūkstoši. Tā arī tiek organizēta propagandistu informatīvā specoperācija ar nosaukumu “referendums”.
Kāpēc šie cilvēki ir gūstā, kāpēc viņi tiek turēti pagrabos?
Dažādi iemesli. Ir tādi, kuri nav ar mieru. Ir tādi, no kuriem vēlas izspiest naudu, piemēram, uzņēmēji. Šie ir divi galvenie iemesli.
Mēs atbraucām uz Zaporižji, nepilnus 40 kilometrus no frontes. Jūs arī teicāt, ka nesen atkal lidojušas raķetes. Bet redzam ielas pilnas ar automašīnām, daudz cilvēku visapkārt, arī pludmalē pie Dņepras. Man tas šķiet nedaudz sirreāli – pludmale, cilvēki, kaut kur dzirdama artilērija... Cilvēki atgriežas normālā dzīvē?
Jā, protams. Ērihu Mariju Remarku esat lasījuši par Pirmo pasaules karu? Var pārlasīt, būs daudz sakritību. Jā, cilvēki pielāgojas diemžēl diezgan ātri. Pielāgojas ne tikai tam, ka kaut kur netālu šauj un lido raķetes, bet daļa cilvēku atgriezušies praktiski kaujas zonā, jo tur ir dārzi, jo pie mums taču cilvēks bez sava pleķīša zemes nu nekādi nevar. Ir tādas apdzīvotas vietas, kur palika dzīvot 110–111 cilvēku, bet pēc diviem mēnešiem jau 400. Aizbraukuši savus dārzus apstrādāt. Ir arī tādi gadījumi. Un gaisā tur lido un sprāgst. Tagad vienkārši – par laimi vai diemžēl – nav tādas piespiedu pārcelšanas kā agrāk. Esmu pret piespiedu pārcelšanu. Ja cilvēks nevēlas doties prom, mums nav tiesību viņu vest ar varu. Bērnus jā. Tur mēs iedarbinām dažādus mehānismus, kā iedarboties uz vecākiem, lai glābtu bērnus. Bet, jā, cilvēki diemžēl pierod pat pie kara. Ir tāda īpatnība. Bet nekas traks, jo tam ir arī otra, pozitīvā puse, jo nevar visu laiku atrasties stresā. Tas ir normāli, cilvēki pierod. Kāds paņem īsu atvaļinājumu, atpūšas un atkal dodas karot. Kāds pastrādā, izdara ko noderīgu, kāds ne visai noderīgu. Mēs gan cenšamies organizēt visus tā, lai dara valstij noderīgus darbus.
Kā jūs šogad sagaidīsiet valsts Neatkarības dienu?
Kā parasti – pacilātā noskaņojumā. Vēl viens gads mūsu valstij.
Man neatkarība...
Es pirmo reizi balsoju 1991. gada 1. decembrī – referendumā par Ukrainas neatkarības deklarāciju. Tāpēc man mūsdienu Ukraina ir valsts, ko es pats radīju, piedalījos procesā.
Tāpēc man tā ir īpaša diena, īpaša vēsture. Arī mana personīgā atbildība par valsti, kuras neatkarības radīšanā es nepastarpināti piedalījos.
Jums tā ir ļoti īpaša diena...
Jā, protams. Es pat togad nepiedalījos referendumā par PSRS saglabāšanu. Tas notika martā, bet es esmu dzimis aprīlī. Baltija jau tolaik bija atdalījusies, bet mums te vēl bija tāds komunisma rezervāts. Bet nu pirmais referendums, kad mums notika [1991. gada] 1. decembrī, es jau balsoju – bija man balsstiesības 17 gadu vecumā. Tā bija mana pirmā balsošana, nevis fiktīvais PSRS referendums. Bet gan jau kāds balsoja arī tajā, esmu pārliecināts.
Atbildība. Mēs veidojām šo valsti un veidojam to katru dienu. Tā ir tāda, kādu mēs to veidojam. Un mēs par to atbildam.
