"PBS Newshour" īpašais korespondents Ostrovskis ir dzimis Krievijā un īpašu ievērību izpelnījies ar reportāžām no "karstajiem punktiem" bijušās PSRS teritorijā.

Simons Ostrovskis

Latvijā un citur pasaulē kļuva plašāk pazīstams ar savu "Vice News" reportāžu sēriju „Krievu rulete” no Krimas un Austrumukrainas 2014. gadā. Viņš ziņoja no Ukrainas brīdī, kad Krimas pussalu okupēja Krievija. Vēlāk Ukrainas austrumos Ostrovski nolaupīja krievu separātisti, saucot viņu par provokatoru. Pēc vairākām dienām ieslodzījumā amerikāņu žurnālistu atbrīvoja.

Foto: Harriet Dedman

2014. gadā daudzi sekoja Ostrovska reportāžu sērijai "Krievu rulete" no anektētās Krimas un Ukrainas austrumiem, kur Krievija sāka izvērst karadarbību. Par šīm reportāžām Ostrovskis saņēma vairākas balvas.

Simonu Ostrovski uz sarunu aicināja žurnāliste Anna Ūdre, vaicājot par tagadējo situāciju Krievijā un iespējamo protestu kustību.

Anna Ūdre: Jūsuprāt, kāpēc Krievijas prezidents Vladimirs Putins pieņēma lēmumu par mobilizācijas izsludināšanu?

Simons Ostrovskis: Manuprāt, ir divi faktori. Pirmkārt, Ukrainas iebiedēšana. Putins ir apņēmies pierādīt, ka viņš nav gatavs izbeigt šo karu tikai tāpēc, ka ziemeļu fronte pie Harkivas apgabala ir pārrauta. Visticamāk, viņš vēlas Rietumiem un Ukrainai parādīt, ka ir gatavs iet tālāk.

Otrkārt, ir praktiska nepieciešamība Krievijas armijai, kas atrodas Ukrainā. Viņi bija plānojuši šo lielo valsti ieņemt ar salīdzinoši nelielu daudzumu karavīru. Līdz ar to Krievijai vajadzēja tagad pieņemt lēmumu – vai nu pazemināt mērķus, vai arī palielināt to cilvēku daudzumu, kas piedalās šajā operācijā. Redzam, ka viņi nolēma iet otro ceļu.

Bet lieta tāda, ka te jautājums saistīts ne tikai ar karavīru daudzumu, bet arī ar motivāciju.

Ukrainas karavīriem ir daudz lielāka motivācija karot nekā Krievijas karavīriem, jo ukraiņi aizstāv savu zemi.

Fronte no Krievijas puses arī ir daudz sarežģītāka, kaut arī no pirmā skata tas tā var nelikties. Ukrainas armija atrodas frontes iekšpusē.

Tas nozīmē, ka viņiem ir vieglāk tikt no frontes dienvidu daļas uz ziemeļiem un otrādi. Krievijas armijai tikt no ziemeļiem uz dienvidiem nav tik vienkārši, viņiem jādodas apkārt par visu frontes perimetru, un tas var aizņemt kādu nedēļu.

Ja krievu karavīriem nav motivācijas karot, kā tas varētu ietekmēt Krievijas karaspēka darbību Ukrainā?

Ļoti grūti prognozēt, kā tagad attīstīsies situācija Krievijā, jo, no vienas puses, mobilizācijai nav liela atbalsta, cilvēki tiešām nevēlas doties karot. Tādā ziņā varētu būt kādas politiskas sekas pašam Putinam personiski.

No otras puses, Krievijā ir ļoti stingrs režīms. Var būt ļoti nopietnas sekas tam, ka cilvēki atsakās doties karot un pieteikties kara komisariātos. Līdz ar to nav iespējams prognozēt, vai tagad varētu tik mēģināts gāzt režīmu, un nav arī iespējams prognozēt, vai lēmums par mobilizāciju nesīs kādus rezultātus Krievijas armijai Ukrainā.

Cik lielas ir Krievijas iedzīvotāju iespējas izvairīties no mobilizācijas?

Manuprāt, tagad visi dara, ko vien var ar tiem resursiem, kas viņiem pieejami. Tas ir tikai likumsakarīgi, ka mobilizācija skars tos, kuriem resursu ir mazāk. Šis karš visvairāk skar tieši nabadzīgāko Krievijas sabiedrības daļu no reģioniem, etniskajām grupām, jo daudzos Krievijas nostūros nav darba un cilvēki iet armijā, lai kaut ko nopelnītu. Turklāt viņiem nav resursu, lai atpirktos no mobilizācijas.

Krievija ar šo sabiedrības daļu praktiski nerēķinās. Tas arī iemesls tam, kāpēc lielas automašīnu rindas tagad ir, piemēram, Burjatijā pie robežas. Tie cilvēki bijuši iesaistīti šajā karā jau kopš 2014. gada.

Burjati zina, ka viņi armijas rindās tiks ievilkti pirmie. Tie, kuri var, tagad dodas uz Mongoliju.

Tiem, kuri dzīvo tuvāk Eiropai, būs grūtāk. Baltijas valstis, Polija – var teikt visas valstis, kas atrodas uz rietumiem no Krievijas, izņemot Somiju, ir atteikušās ielaist Krievijas pilsoņus ar tūristu vīzām. Viņiem nākas lidot uz tādām valstīm kā Armēnija, Gruzija vai kaut kur uz Tuvajiem Austrumiem, Kirgizstānu, Kazahstānu.

Bet šeit arī ir jautājums par naudu – proti, vai viņi to var atļauties. Krievijas sistēma, pirmkārt, skar nabadzīgākos. Elites bērni kaut kur atpūšas, un uz viņiem tas nekādi neattiecas.

Parasti vairāk redzam protestus Krievijas lielpilsētās Maskavā un Sanktpēterburgā, bet, kad Aleksejs Navaļnijs uzsāka kampaņu Krievijas Tālo Austrumu reģionā, arī no turienes arvien biežāk pienāca ziņas par protestiem. Vai ir pamats domāt, ka tieši šo reģionu dēļ Putina režīms varētu sašūpoties?

Neuzskatu, ka šajā situācijā vispār varam runāt par kādiem nopietniem protestiem – pat ne Maskavā vai Pēterburgā.

Pēc paziņojuma par mobilizāciju, ja nemaldos, tie bija vairāki tūkstoši cilvēku, kas izgāja ielās un tika aizturēti. Tik lielai valstij kā Krievija tas nav protests.

Tas, ko redzam reģionos, ir, ka cilvēki ir satraukušies un nobijušies, ka viņi nevēlas doties karot un meklē iespējas, kā no tā izvairīties. Bet tas nav tas pats, kas iestāties pret režīmu.

Vai pašreizējā situācija ir rezultāts tam, ka opozīcija, tas pats Navaļnijs ar saviem sekotājiem, nav pietiekami darījuši Putina režīma vājināšanai?

Krievijā ir neizdevusies politiskās opozīcijas kustība, jo tur valda brutāls, totalitārs režīms. Ja dēvē sevi ar opozicionāru, tad riskē uz ilgu laiku nonākt cietumā. Tādēļ Krievijā opozīcija nav efektīva. Tas nav tāpēc, ka tur nebūtu cilvēku, kas nevēlētos redzēt savu valsti citādu, bet gan tāpēc, ka valsts tuvinās tādam modelim kā Ziemeļkorejā.

Mums šeit, Eiropā, ir viegli teikt, ka mēs, lūk, iestātos pret Putinu, bet, ja tu pēc katra mītiņa pasēdētu divas nedēļas cietumā, pēc tam pret tevi ierosinātu vēl lietas, tad tu divreiz padomātu, vai vispār protestēt.

Mēs šeit, brīvajos Rietumos, pat nevaram īsti apjēgt, kādi lēmumi jāpieņem tiem krieviem, kas nepiekrīt režīmam.

Kā jūs vērtējat to, ka liela daļa Rietumu, arī Baltijas valstis, pateikušas, ka neielaidīs Krievijas pilsoņus, kas tagad bēg no mobilizācijas?

Manuprāt, Eiropas Savienības valstis, kas robežojas ar Krieviju, nolēma sarežģīt vīzu iegūšanas procesu Krievijas pilsoņiem divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, emocionālu apsvērumu dēļ. Krievija iebruka Ukrainā, neuzvedas kā civilizēta valsts, kāpēc mums nevajadzētu uzņemt krievus savos kūrortos, pilsētās kā atpūtniekus.

Otrkārt, tas saistīts ar drošības apsvērumiem.

Laikā, kad naids starp Austrumu un Rietumu pasauli ir tādā līmenī kā tagad, izvērtēt visus ieceļojošos un saprast – ir vai nav tie aģenti, plāno vai neplāno viņi šeit apdraudēt valsts drošību – ir ārkārtīgi grūti.

Tiem, kuri nevēlas karot, ceļš prom no Krievijas katrā ziņā ir kļuvis sarežģītāks. Bet šis Eiropas valstu lēmums nav primārais, kas aizver Krievijas pilsoņiem durvis gadījumā, ja viņi vēlas izbēgt.

Pirmkārt, tas ir finansiālais faktors, jo nepieciešamas ne tikai biļetes, bet arī vieta, kur palikt, kur dzīvot. Eiropas valstu vīzu režīms neatstās lielu iespaidu uz tiem, kurus sūtīs uz fronti Ukrainā. Neskatoties uz to, cik vīriešu izbrauks, tāpat lielākā daļa vīriešu paliks Krievijā.

Nedaudz par šīs situācijas cēloņiem: vai Putins bija tas, kurš izveidoja šo stingro režīmu un sabiedrību, kas dzīvo noslēgti no pārējās pasaules, vai arī Krievijas sabiedrība ar savu vēsturi, iespējams, imperiālistisko domāšanu, bija tā, kas palīdzēja tādam cilvēkam kā Putins nonākt pie varas?

Manuprāt, Putins vienmēr spēris tādus soļus, kas viņam palīdzējuši celt reitingus. Ja viņš nebūtu domājis, ka sabiedrībā Krimas aneksija būs populāra, visticamāk, šo soli viņš nebūtu spēris. Un tā ir taisnība, ka divus gadus pēc Krimas aneksijas viņa popularitāte bija augsta. Man šķiet, ka kādā brīdī viņš pārstāja satraukties par to, ko par dažādām viņa izdarībām domā vienkāršie cilvēki.

No otras puses, varam daļu vainas novelt arī uz Rietumiem, kuri gadu desmitiem atbalsta Putina režīmu, pērkot no Krievijas energoresursus.

Viņa režīms eksistē tieši naftas un gāzes eksporta dēļ. Pat šī kara laikā mēs turpinām finansēt Putina režīmu.