Ekonomikas ministre arī runā vienā valodā ar Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītāju Andri Biti – gan par to, lai darba atļaujas varētu nokārtot ātrāk un bez liekas birokrātijas, gan par vidējo algu nozarē, nevis valstī. Tiesa, atsevišķās nozarēs. Taču vienlaikus ministre pauda bažas, kā un vai vispār šos jauninājumus varēs ieviest, jo nav skaidrības par valdības un koalīcijas nākotni.
ĪSUMĀ no intervijas:
- Ir jāmazina birokrātiskie šķēršļi viesstrādnieku ātrākai un vienkāršākai piesaistei.
- Jāveido uzņēmumu saraksts, kuru pieprasījumus pēc darbaspēka izskata prioritāri.
- Šos dokumentus varētu izskatīt konkrēta Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļa.
- Atvieglojumi jāievieš vienlaikus ar stingrākām prasībām viesstrādnieku uzraudzībai.
- Lielāka atbildība jāparedz arī darba devējiem.
- Būvniecībā un apstrādes rūpniecībā varētu maksāt vidējo algu nozarē, nevis vidējo valstī.
- Problēmas varētu sagādāt datu ieguve, šobrīd nav vienotas sistēmas.
- Pēc noteikta termiņa viesstrādniekiem būtu jāatgriežas mītnes zemē.
- Ja ir vienošanās, izmaiņas varētu pieņemt jau šogad.
- Taču diskusijas par šiem jautājumiem sarežģī neskaidrība par valdības nākotni.
Meklē īstermiņa risinājumus
Jolanta Plauka: Vai šobrīd Latvijā ir nepieciešams vēl vairāk atvērt darba tirgu trešo valstu darbaspēkam?
Ilze Indriksone: Primāri koncentrējamies uz to, lai kāpinātu produktivitāti uzņēmumos un valsts pārvaldes pusē mazinātu birokrātiskos šķēršļus, nodrošinātu ātru zaļo koridoru eksportējošo uzņēmumu darbaspēka nodrošināšanai.
Taču mums ir vēl daudz neizmantota vietējā resursa. Latvijā 27% cilvēku darbspējas vecumā ir ekonomiski neaktīvi. Tas ir ļoti liels rādītājs. Arī bezdarbs it kā ir zems – 5–6%, bet tas ir tikai reģistrētais bezdarbs. Salīdzinājumam, Polijā bezdarbs ir 2,2% šobrīd. Varētu tomēr mērķtiecīgāk strādāt, lai reģistrētie bezdarbnieki atgrieztos darba tirgū.
Attiecībā uz ārvalstu darbaspēku mēs šobrīd vērtējam nevis to, kā darba tirgu atvērt, bet kā risināt problēmu īstermiņā. Kamēr uzņēmumi, īpaši lielie eksportējošie uzņēmumi nevar kāpināt savu jaudu tieši darbaspēka iztrūkuma dēļ, ir jāļauj darbiniekus iegūt vienkāršāk un ātrāk – ar mazāku birokrātiju un lielāku atbildību darba devējam vai uzņēmumam, kas piesaista cilvēkus.
Vienlaikus svarīgi ir uzlabot drošības, kontroles un datu ieguves jautājumus, jo ar tiem mums ir ļoti slikti.
Faktiski mēs īsti pat nezinām, cik šādu cilvēku Latvijā ir. Zinām, cik ir izņēmuši darba vīzas un termiņuzturēšanās atļaujas, bet kas tālāk ar viņiem notiek?
Mums tādu vienotu datu nemaz nav. Pēc sarunām ar Iekšlietu ministriju, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, Ārlietu ministriju un Valsts ieņēmumu dienestu secinājām, ka nevaram izsekot, kā darba vīzas saņēmējs pārvietojas, kādi ir nodokļi. Kad pajautājam datus, Valsts ieņēmumu dienests meklē un "kabina viņus ārā" – viņiem pat nodokļu maksātāja numura nav, līdz ar to viņus sistēmā nevar individuāli atrast.
Mums ir daudz darāmā, lai sistēmu sakārtotu, bet vienlaikus ir jāļauj uzņēmējiem darbaspēku piesaistīt ātri.
Ir jābūt prioritāro uzņēmumu sarakstam. Nevajadzētu visiem būt vienā maisā. Ir jāveido zaļais koridors šo īstermiņa problēmu risināšanai.
Arī diasporas atbalsta jautājumi ir jārisina, primāri – mājokļu pieejamības jautājums.
Karstas diskusijas par vidējo algu un datu ieguvi
Runājat līdzīgi kā Latvijas Darba devēju konfederācija, kas arī vēlas, lai būtu mazāk birokrātijas un vieglākas prasības darbaspēka ievešanai. Piemēram, Polijā darba atļaujas var nokārtot divu dienu laikā, Latvijā tas aizņem līdz pat trim mēnešiem. Kādas konkrēti prasības varētu mīkstināt?
Tas ir jautājums par iestāžu kapacitāti un izpratni, kā arī par to, cik precīzi dokumenti tiek iesniegti. Ja ir jāpieprasa papildu informācija darba devējam, tad to neprasa pēc divām dienām, bet tad, kad tuvojas izskatīšanas termiņa beigas. Tas visu procesu pagarina.
Pirms vairākiem gadiem tika grozīti noteikumi, paredzot, ka mazāk kvalificētiem darbiniekiem vairs nav jāiesniedz Latvijā atzīti izglītības dokumenti. Tas dzīvē strādā tā, ka visi kvalificētie tiek parādīti kā nekvalificētie, lai šie dokumenti nebūtu jāiesniedz.
Šie izglītības dokumenti, atzīsim, ļoti bieži tiek viltoti, tie īsti nav pārbaudāmi, no tiem nav lielas jēgas.
Tā vietā būtu jāiesniedz darba devēja apliecinājums, ka darbinieks ir atbilstošs un darba devējs apsolās viņu apmācīt. Par vienu birokrātisku prasību mazāk, protams, izņemot sertificētas profesijas, piemēram, medicīnu, kurā kvalifikācija ir jāpierāda.
Otra prasība būtu par vidējo atalgojumu, jo ir nozares, kurās vidējā alga būtiski atšķiras no vidējās algas valstī. Piemēram, apģērba ražošanas nozarē nevar atļauties visiem maksāt vidējo atalgojumu valstī. Šobrīd bija tā, ka, uzaicinot ārvalstu darbinieku, jāmaksā lielāks atalgojums nekā vietējiem darbiniekiem.
Īstermiņā tieši apstrādes rūpniecībā un būvniecībā varētu ļaut piemērot vidējo algu nozarē. Bet te vēl būs karstas diskusijas.
Kuri tad varētu būt tie, kas iebilstu? LDDK vadītājs saka – tieši vajag maksāt vidējo algu nozarē, nevis vidējo valstī.
Labklājības ministrija bažījas, ka ievestie darbinieki nespēs savas vajadzības nodrošināt ar nozares vidējo atalgojumu. Tas ir absurdi, jo mūsējie taču strādā par šādu algu!
Otrs diskusiju jautājums būs par pastāvīgu datu iegūšanu no trešo valstu pilsoņu puses, lai redzētu patieso situāciju, cik ir izmaksātais atalgojums, cik nodokļi nomaksāti.
Jāveido zaļais koridors jeb prioritāro uzņēmumu saraksts
Ko nozīmē zaļais koridors – tas būs uzņēmumu saraksts, kuru pieprasījumus pēc darbaspēka izskatīs prioritāri?
Šobrīd redzam, ka daudz uzņēmumu aktīvi izņem licences, lai piesaistītu darbaspēku no trešajām valstīm ne tikai savām vajadzībām, bet lai nodrošinātu šādu pakalpojumu kopumā. Bet piesaistītā darbaspēka kvalitāte no tā varētu ciest, jo atlases procedūras notiek ļoti pavirši.
Zaļajā koridorā būtu jāliek uzņēmumi no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) labajiem sarakstiem un lielie eksportējošie uzņēmumi –
to nav daudz, ap tūkstoti, bet tie ne vienmēr ir VID labajos sarakstos, jo kā eksportējošie uzņēmumi tie PVN daļu nemaksā tik daudz. Bet šiem uzņēmumiem noteikti jābūt iespējai visas atbildes saņemt ātrāk.
Mūsu sauklis šobrīd ir – visi lēmumi trīs dienu laikā. Ja visi dokumenti ir iesniegti un nekādi papildu dokumenti nav nepieciešami, trīs dienu laikā atļauja ir jāsaņem. Tas ir izdarāms.
Kādā veidā to var izdarīt, zinot PMLP ierobežoto kapacitāti?
Automatizējot daudzas darbības un prioritizējot. Uzņēmējs stāstīja piemēru – viņš piesaista augstas kvalifikācijas speciālistus no Indijas, bet viņa izsaukumus izbirdina pa dažādām nodaļām un katrā sāk kaut ko citu jautāt. Tas nozīmē, ka nav tipveida risinājumu. Tiem uzņēmumiem, kuriem ir augsta pievienotā vērtība, ir jābūt šī zaļā koridora augšgalā, to pieprasījumi ir jāizskata prioritāri, nevis rindas kārtībā.
Tā varētu būt viena PMLP nodaļa, varbūt pat katrā reģionā viena nodaļa, kas specializējas šajos jautājumos.
Tas būtu daudz produktīvāk, jo šie cilvēki zinātu, kā rīkoties. Ja vēl strādā ikdienā ar citiem dokumentiem, ir grūtāk saprast, kā darīt, tas prasa daudz vairāk laika.
Uzņēmēji ir gatavi maksāt paaugstinātu maksu par dokumentu izskatīšanu, un pārsvarā tā tie arī dara, lai ātrāk iegūtu atļauju. Taču tāpat process ir ilgs, jo tiek prasīta papildu informācija un dažādi tā tiek prasīta. Tas ir valsts pusē jāsakārto.
Atvieglojumi komplektā ar stingrāku uzraudzību
Vai šādiem ierosinājumiem ir arī politiskais atbalsts no jūsu pārstāvētās Nacionālās apvienības puses, ņemot vērā tās noraidošo nostāju pret trešo valstu pilsoņu ievešanu.
Esmu stāstījusi par šiem priekšlikumiem valdē, diskusijas ir karstas. Mēs daudz runājām par drošības aspektiem, tos esmu pārrunājusi ar iekšlietu ministru un citiem atbildīgajiem cilvēkiem. Pat tiekoties ar starptautiskajiem sadarbības partneriem ir uzstādījums – mēs darīsim visu, lai vienkāršotu procedūras, bet nevienā brīdī nedrīkstam pazaudēt drošības aspektu.
Ja darbaspēku vēlēsies ievest no riska valstīm, jābūt Valsts drošības dienesta vērtējumam. Bez tā mēs neļausim neko darīt, jo drošība ir prioritāte.
Bet vēl svarīgi ir kontrolēt praktisko uzraudzību – ko šie cilvēki dara, vai strādā pie darba devēja vai aizbraukuši uz citu Eiropas valsti.
Man pašai un Nacionālajai apvienībai ir svarīgi, lai atvieglojumus īstermiņā realizētu tieši darba vīzām. Tas nozīmē, ka viņi nostrādā savu termiņu – maksimālais termiņš ir gads –, bet tad dodas atpakaļ uz savu mītnes zemi. Tā ir būtiska atšķirība no termiņuzturēšanās atļaujām, ar kurām viņi ar savu ģimeni var pārcelties un faktiski sākt šeit dzīvi. Mēs sakām – mums vajag darbaspēku, kvalificētu vai mazāk kvalificētu, bet apmācītu un, ja darba devējs ir gatavs ieguldīt viņa attīstībā, tad viņš šeit atbrauc, nostrādā un aizbrauc. Tā dara ļoti daudz attīstīto valstu.
Kad šādus priekšlikumus konkrētos likumos plānots virzīt tālāk?
Esam priekšlikumus vienreiz apsprieduši ar sadarbības partneriem, bet, tos pārrunājot jau Cilvēkkapitāla attīstības padomē ar labklājības un zinātnes ministriem, sākās diskusijas tieši par drošības aspektiem un ietekmi uz vietējo darba tirgu. Nodarbinātības valsts aģentūra, piemēram, atzina, ka divu nedēļu termiņš, kad ir jātur darba piedāvājumus, pirms var izsūtīt uzaicinājumu, īsti nestrādā, jo ir uzņēmumi, kas pastāvīgi šo publikāciju tur, lai jebkurā brīdī varētu uzaicinājumu sūtīt.
Premjera Krišjāņa Kariņa komentārs
Darbaspēka trūkums Latvijā ir jūtams.
Viens no valdības izaicinājumiem ir nodrošināt ekonomikas izaugsmi un tai nepieciešamo darbaspēku, neapdraudot un kopjot mūsu nacionālo identitāti, tostarp nostiprinot latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pozīcijas.
Tādēļ vispirms ir jāpārskata un daudz enerģiskāk jāveicina aktīva remigrācijas politika.
Vienlaikus Ministru prezidents sagaida priekšlikumus par nepieciešamiem uzlabojumiem darba spēka pieejamības jomā no ekonomikas ministres, kuras vadībā turpinās Cilvēkkapitāla attīstības padomes darbs.
Tai pašā laikā ir jāpasargā vietējie iedzīvotāji un jāveicina viņu iesaiste darba tirgū.
Līdz 10. augustam iestāžu vadītāji turpina par šiem jautājumiem diskutēt. Tās turpināsies nākamajā Cilvēkkapitāla attīstības padomē un tālāk – jaunajā Ministru kabineta komitejā, kurā ir plašāka ministru pārstāvniecība.
Vai mēs runājam par šo vai nākamo gadu?
Ir jautājumi, kurus var risināt Ministru kabineta līmenī, grozot noteikumus. Tas ir vienkāršāks process. Ja augustā izdosies vienoties par priekšlikumiem, tos varētu septembrī arī pieņemt.
Taču daži jautājumi ir noteikti likumā, un ar to ir sarežģītāk.
Neredzam iespēju gaidīt jauno Imigrācijas likumu, jo tas Saeimā virzīsies ļoti lēni.
Tādēļ sadaļu attiecībā uz darba devēju atbildību un sodiem, ja tiek pārkāpti MK noteikumi vai likuma nosacījumi, aicināsim Saeimu ielikt vecajā, šā brīža spēkā esošajā Imigrācijas likumā. Uzraudzības un datu ieguves jautājumus risināsim tuvāko mēnešu laikā.
Darba devēji ir gatavi uzņemties atbildību, bet, vai nesanāks tā, ka tiks atviegloti noteikumi, būs zaļais koridors, bet vienlaikus buksēs šis drošības aspekts, jo Saeimā nebūs politiskā atbalsta likuma grozījumiem?
Nē, mēs to darīsim reizē. Valsts pārvalde vienmēr ir gribējusi visu noregulēt, bet tas ir jāmaina, jo uzņēmējdarbības vide prasa ātru reakciju. Ir jādod iespējas uzņēmējiem brīvāk strādāt, bet tai pašā laikā jākontrolē un sliktie jāsoda.
Šobrīd ir svarīgi vienoties par risinājumiem, kā mazināt birokrātiju un stiprināt drošības aspektus.
Ja nevarēs vienoties par šādu komplektu, nevaram mazināt prasības darbaspēka ievešanai.
Te būs diskusijas ar Iekšlietu ministriju, Valsts darba inspekciju, PMLP un Valsts ieņēmumu dienestu.
Neslēpšu, ka arī neskaidrība par valdības nākotni šīs diskusijas padara diezgan sarežģītas un neiespējamas, jo īsti nezinām, vai kāds ar mums vispār par to grib runāt.
*Ar šo interviju LSM.lv noslēdz trīs rakstu sēriju par darbaspēka piesaistes problēmām un iespējamiem risinājumiem.
