Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pirms jaunās valdības izveidošanas izvirzīja mērķi, ka Latvijai sešu gadu laikā jeb līdz 2030. gadam būtu jāsasniedz vidējais Eiropas Savienības valstu labklājības līmenis. Taču ekonomisti spriež, ka tas nebūs viegli izdarāms, un reālāks termiņš, kad Latvija varētu sasniegt ES ekonomikas attīstības vidējo līmeni, būtu ap 2040. gadu.
Lietuva pamazām aizsteigusies mums priekšā
Latvijas vidējais ienākumu līmenis pašlaik ir par ceturtdaļu zemāks nekā vidēji Eiropas Savienībā. Šobrīd esam tikpat pārtikuši, kā vidēji Eiropas Savienības valstis bija ap 2008. gadu.
Igaunijas un Lietuvas izaugsmes temps ir straujāks nekā Latvijai. Mūsu ekonomikas atpalicībai no Igaunijas ienākumu ziņā ir gara vēsture. Savukārt Lietuvas ekonomikas izrāviens noticis tieši pēdējo 10-20 gadu laikā.
"Viņi tomēr attīstījās nedaudz ātrāk, nekā mēs. Un tur attīstības ātrums katru gadu atšķiras pavisam nedaudz – par 0,5 vai 1 procentpunktu," skaidro Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs.
"Īstermiņā tā varētu izskatīties kā statistiska kļūda, kas nav īpaši svarīga, bet ilgtermiņā šī atšķirība katru gadu veido to ienākumu līmeņa atšķirību."
Jo mazāk nopelnām, jo mazāk varam atļauties tērēt
Ja iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju atpaliek par 20%, tad arī nodokļu ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju ar tādu pašu nodokļu slogu atpaliek aptuveni par to pašu apjomu.
Un ienākumi valsts maciņā burtiski nozīmē to, cik tad var atļauties tērēt uz vienu iedzīvotāju. Baltijas valstu vidū Latvija var atļauties tērēt vismazāk – vai tie būtu ieguldījumi izglītībā, veselības aprūpē, pensijās vai jebkuros citos iedzīvotājiem svarīgos jautājumos.
Turklāt, ja salīdzina IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes korekcijas jeb ņemot vērā to, ka Igaunijā cenu līmenis no Baltijas valstīm ir visaugstākais, bet Lietuvā viszemākais, tad skaidri redzams, ka vienkāršiem vārdiem sakot - kaimiņi sastrādā vairāk, nekā mēs.
To ietekmē darba ražīgums un nodarbināto daļa iedzīvotāju kopskaitā. Latvijas ienākumu atpalicībā no mūsu kaimiņiem abas šīs komponentes ir vienlīdz svarīgas.
Zemāka nodarbinātība Latvijā atspoguļo augstāku bezdarbu un iedzīvotāju mazāku līdzdalību darba tirgū. Proti, jo mazāk iedzīvotāju strādā, jo mazāki ienākumi un – jo vairāk cilvēku nestrādā, jo lielāki izdevumi.
Saliekot kopā nodarbinātības līmeni ar jau minēto IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, redzams, cik esam produktīvi – atkal jau tālu atpaliekam gan no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, kur produktivitāte mērāma tuvu 75 000 eiro, bet mums par 20 tūkstošiem mazāka, gan arī no abām mūsu kaimiņvalstīm, kur produktivitāte pārsniedz 60 000 eiro.
Uzņēmējiem jājūtas mīlētiem
"Kā veicināt darba ražīgumu? Ar izglītības kvalitātes celšanu, ar veselības aprūpes kvalitātes celšanu, ar labu uzņēmējdarbības vidi, ar tehnisko progresu u.t.t. Visi to zina, ka ir jāinvestē un jāmācās, tikai neviens neinvestē un nemācās," secina Krasnopjorovs.
"Bez jauniem uzņēmumiem, bez jaunām darba vietām nebūs pensijas, nebūs skolotājiem algas," atzīst Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite.
"Nevis nebūs vispār, bet tik daudz, kā gribētos un kā vajadzētu, jo tikai tie uzņēmumi, kas ražo un eksportē vai sniedz pakalpojumus un eksportē, tie, kas rada šo, pievienoto vērtību, protams, viņiem apkārt ir vēl vesela kaudze uzņēmumu, kas viņus apgādā, nodrošina to, bet tomēr tas ir tas, kas veido šo ienākumu valstij, to nodokļu masu, asinsriti valsts finansēs."
"Tas nozīmē, ka uzņēmējiem gan vietējiem, gan tiem, kas atnāk no ārzemēm uz šejieni un kaut ko šeit gatavs ražot vai sniegt pakalpojumus, jājūtas vajadzīgiem un mīlētiem. Jo, ja tas nav, nestrādās, tas viss būs, kā saka... bez mīlestības arī maizi negriež nazis ass."
Maziem solīšiem uz priekšu
Latvijai tuvāko sešu gadu laikā ir jāsasniedz Eiropas Savienības vidējais labklājības līmenis – tādu norādījumu jaunās valdības veidotājiem deva Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Ministru prezidente Evika Siliņa jau paudusi viedokli, ka tas gluži nebūs iespējams. Tam piekrīt arī Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs.
Viņš akcentē to, ka kaimiņvalstis mūs ir apsteigušas ar pus vai vienu procentpunktu gadā - tātad maziem solīšiem ilgā laika posmā.
Un tikpat ilgs laiks - ejot tikpat maziem solīšiem, mums būs nepieciešams, lai panāktu gan kaimiņu, gan Eiropas Savienības vidējo labklājības līmeni.
Šādā scenārijā tas varētu notikt vien ap 2040. gadu.
