Pārtikas rūpniecības nozare ir svarīga tautsaimniecības joma, jo ar tās produkciju ikdienā saskaras ikviens iedzīvotājs. Šajā nozarē strādā aptuveni piektā daļa no apstrādes rūpniecībā nodarbinātajiem jeb vairāk nekā 22 tūkstoši cilvēku un vajadzība pēc kvalificētiem speciālistiem arvien pieaug. Vai izglītības iestādes tiek līdzi pieprasījumam, un kādu to bildi redz ražotāji?
Izvēle jau pirmajā kursā?
"Tā bilde nav īpaši pozitīva. Mūsu vidusskolas izslēgušas no obligātajiem mācību priekšmetiem daudz mācību priekšmetu, kuri, ja gribi būt izcils tehnologs, būtu vajadzīgi – ķīmija, bioloģija, fizika un viss, kas ar to saistīts. Par nākotnes profesionāļiem kļūt labam speciālistam bez šiem priekšmetiem ir pagrūti," atzina zivju apstrādes uzņēmuma "Karavela" līdzīpašnieks Jānis Endele.
Viņš uzskata, ka jau pirmajā kursā būtu jānotiek specializācijai. Tāpat ļoti svarīgi, lai uzņēmuma sazobe ar jauno speciālistu notiktu pēc iespējas ātrāk.
"Augstskolām vajadzētu studentiem [likt] pirmajā kursā sadarbībā ar ražotājiem izvēlēties – vai gribi maizi, gaļu vai pienu – īpaši tiem, kas mācās par valsts naudu. Ir diezgan liela atšķirība – vai strādās ar zivīm vai konfektēm" atzina Endele. [Runājot par augstskolu un uzņēmumu sadarbību], mēs tomēr dzīvojam katrs savā sulā. No vienas puses, viņi attīsta savas idejas, ne vienmēr tās pajautājot pārtikas nozarei. Sanāk kā viss mūsu valstī – katrs savā dobītē rušinās, bet to kopējo laukumu īsti neviens neredz."
Paši apmāca darbiniekus
Baltijā lielākā graudu pārstrādes uzņēmuma "Dobeles dzirnavnieks" personāla vadītāja Dace Rozenlauka gan nepiekrita specializācijai jau mācību sākumā, sakot, ka nereti jauniešiem ir ļoti grūti izvēlēties, kādu profesiju apgūt. "Dobeles dzirnavnieks" savus speciālistus apmāca paši, sūtot viņus uz ārvalstīm.
"Mums kā graudu pārstrādes uzņēmumam ir vēl izteiktāka specifika.
Mūsu ražošanas iekārtas ir specifiskas, zinām, ka citiem tādu nav, līdz ar to jau vēsturiski esam raduši savus darbiniekus audzināt un attīstīt paši.
Un zinām, ka tā būs mūsu iespēja un izaicinājums nākotnē. Jo no skolām tikai mūsu iekārtām gatavus speciālistus nav iespējams dabūt. Mēs viņus sūtām uz starptautiskajām malēju skolām paši. Mums ir kolēģi, kas Šveices malēju skolā mācās mēnesi, divus, trīs vai reizēm pat pusgadu, jo tā ir skola, kur iespējams apgūt mūsu specifiku," atzina Rozenlauka.
Sadarbība ar izglītības iestādēm notiekot aizvien intensīvāk, un par to liecina katru gadu pieaugošais praktikantu skaits uzņēmumā. Daļa no jauniešiem vēlāk atgriežas darbā uzņēmumā.
Programmas sadarbībā ar uzņēmumiem
Tikmēr Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģiju fakultātes pārtikas virziena prodekāne Liene Ozola uzsvēra, ka studiju programmas tiek veidotas sadarbībā ar uzņēmējiem, taču pašlaik redzams, ka nozare piedzīvo straujas izmaiņas.
"Studiju procesā, cik iespējams, cenšamies katru gadu kaut ko pamainīt, pievienojam klāt, jo lietas nozarē ļoti ātri mainās un iet uz priekšu. Nozare tieši ir iesaistīta gan zinātnisko darbu izstrādē, gan noslēguma darbu veidošanā. Paši uzņēmumi, uzņēmumu pārstāvji – gan lielo, gan mazo – nāk vērtēšanas komisijās un redz, kāds ir students."
Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure uzskata, ka jaunie speciālisti tiek labi sagatavoti, taču daudz esot atkarīgs no tā, cik atvērts un strādātgribošs ir jaunais speciālists. Šure uzskata, ka abu pušu – izglītības iestāžu un uzņēmumu – sadarbība līdz šim bijusi veiksmīga.
"Jau laicīgi studentus sūta praksēs un sazinās pa tiešo ar uzņēmumiem, un uzņēmumi ņem praksēs šos studentus – nākamos jaunos speciālistus – un sadarbojas ar viņiem.
Tāpēc tas ir ļoti svarīgs process, lai izvēlētos, kur strādāt, ar ko strādāt un kādā veidā strādāt," teica Šure.
Tiesa, pašlaik lielākais izaicinājums esot to darbinieku trūkums, kas var strādāt tiešajā ražošanā – operatoru, tehniķu, kuri var strādāt ar ražošanas līnijām. Risinājums esot investīcijas ražošanas automatizācijā un robotizācijā.
