Lielie apkures uzņēmumi pamazām pāriet uz atjaunojamiem resursiem
Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas pārstāvis Valdis Vītoliņš stāstīja, ka lielie apkures uzņēmumi pamazām pāriet no fosiliem energoresursiem uz atjaunojamiem resursiem - pārsvarā šķeldu, bet gāzes apkuri izmanto kā papildinājumu gada aukstākajos mēnešos.
"Janvāris, februāris, kad ir sasniegta šī pīķa slodze, tad mēs papildus šo slodzi nodrošinām arī ar dabasgāzi," stāstīja Vītoliņš.
"Privātajā sektorā jau arī līdz šim bija pārsvarā divi kurināmie, tas bija gāzveida kurināmais un malka, koksne. Ienākot jaunākām tehnoloģijām, parādās vēl iespējas - tātad tie ir saules kolektori, kurus var izmantot arī apkurē, un, protams, arī siltumsūkņi," klāstīja Vītoliņš.
Viņš norādīja, ka "cilvēks domā, ka malka ir lētāka, tāpēc ka viņa maksā lētāk. Bet, ja mēs sarēķinām visus izdevumus - gan par iekārtu iegādi, gan pēc tam to apkalpošanu, kurināmā sagādāšanu, arī tīri loģistikas jautājumi, tas viss ir jārēķina un, protams, jārēķina ilgtermiņā".
Interese par apkures sistēmām mainās katru sezonu
Uzņēmuma "SB apkure" valdes priekšsēdētājs Andris Krūzkops nozarē darbojas jau 34 gadus. Viņš stāstīja, ka interese par apkures sistēmām strauji mainās katru sezonu.
Piemēram, šobrīd atkal ir pieprasījums pēc gāzes katliem.
"Gāzes katls ir lēts, jūs viņu varat uzstādīt par kaut kādiem 2,5 tūkstošiem eiro kopā ar darbu. Granulu iekārtai ar kaut kādiem 7 - 8 tūkstošiem jārēķinās, siltumsūknim - apmēram 10 000, tas ir pirmais ieguldījums.
Pie visām apkures iekārtām ir viena liela problēma. Cilvēki ļoti bieži skatās, kur ir kaut kas lētāk.
Ļoti bieži saku cilvēkiem - labāk nepērc šogad neko, ja tu nevari nopirkt normālu iekārtu, nav runa par cenu, ir runa tikai par to, ka, nu, cilvēks iegūst kvalitatīvu preci, par kuru viņam nebūs jādomā un jārūpējas tuvākie 20 gadi," skaidroja Krūzkops.
Iedzīvotāju interesi ietekmē arī dažādi valsts atbalsta pasākumi.
Pēc Krūzkopa teiktā, pirms 2 gadiem uzņēmums pārdeva gadā 380 vienas firmas ražotos siltumsūkņus, bet šogad - tikai 20.
"Nopērkot siltumsūkni, uzstādot savas saules baterijas, dabūjat kaut kādu nelielu dotāciju, un plus jūs varat izmantot to elektrību, kas bija nodota tīklā, vēlāk savam patēriņam. Pēc tam izmainījās likums, un pateica, ka ar 2027. gadu tas vairs nebūs. Līdz ar to siltumsūkņu ēra Latvijā ir beigusies," secināja Krūzkops.
"Tagad visizdevīgākais, protams, ir granulas, bet pirmais ieguldījums ir paliels - no 6000 līdz 8000. Teiksim, uz 200 kvadrātmetriem, ja jums ir māja, maksimālais patēriņš ar kvalitatīvu iekārtu ir četras tonnas gadā. Pie šīm cenām, kas ar PVN ir apmēram 200 eiro jāmaksā par granulām, 800 eiro gadā, jo jūs lietojat arī silto ūdeni. Malka nav lēts kurināmais, un tomēr tas ir mūsu pašu kurināmais, mēs atbalstām savu valsti, tā nauda paliek valstij, tas ir ļoti būtiski, ka tomēr mums ir jāizmanto savi resursi," sprieda Krūzkops.
Apkures sistēmas piemērotību nosaka daudzi faktori
RTU Ilgtspējīgo būvmateriālu un inženiersistēmu institūta vadošais pētnieks Aleksandrs Zajacs atzina, ka apkures sistēmas piemērotību nosaka daudzi faktori.
Ja ēka, piemēram, ir jaunbūve ar zemu enerģijas un apkures patēriņu, piemērotāks būs siltumsūknis. No ilgtspējas aspekta raugoties, labākais resurss ir granulas un koksne.
"No ilgtspējas viedokļa, protams, granulas, malka ir, pirmkārt, vietējais un atjaunojamais resurss.
Un, runājot par ilgtermiņa ietekmi uz vidi, no vienas puses, koksnei - tām pašam granulām vai malkai - rodas vairāk to CO2 izmešu, salīdzinot ar dabasgāzi, bet toties tas energoresurss pats ir atjaunīgs, un ar laiku, izaugot tam kokam, viņš piesaista to CO2 atpakaļ, kas ir izlaists atmosfērā sadegšanas laikā. Tāpēc vajag skatīties, kas būtu piemērotākais risinājums," klāstīja Zajacs.
Eksperti iesaka - ja iespējams, iegādāties tādus apkures katlus, kuros var izmantot vismaz 2 kurināmā veidus, piemēram, granulu katlu, kuru var kurināt arī ar malku.
