"Man ir invaliditāte, pirmā grupa, redzes diagnoze – pilnīgs aklums. Es redzu tikai gaismu un varu tikai dienu no nakts atšķirt," tā stāstīja Anna Dubovika. Viņa ir neredzīga kopš dzimšanas un Latvijas Radio ar viņu tikās pie Neredzīgo bibliotēkas, līdz kurai ceļu viņa, šķiet, labi pārzina, uzmanīgi taustot to ar balto spieķi.
Dubovikai ir arī augstākā izglītība, un viņa spēlē klavieres un flautu. Šobrīd viņa meklē darbu un vēlas pasniegt individuālas vai nelielu grupu nodarbības mūzikā, bet pēdējā gada laikā darbu atrast neizdodas, jo cilvēkiem ar pilnīgu redzes invaliditāti darba tirgus ir nepieejams.
Dubovika stāstīja: "Mana pirmā izglītība ir mūzikas skolotājs un otrā, ko mācos šobrīd, ir sociālais rehabilitētājs. Mācos Latvijas Universitātes Medicīnas koledžā, bet ne gluži tāpēc, ka es gribētu strādāt par rehabilitētāju, bet tāpēc, lai tad, ja es atradīšu mūzikas pulciņa vadītājas darbu kādā aprūpes iestādē, lai man būtu papīrs un tiesības šādās iestādēs strādāt."
Neraugoties uz redzes trūkumu, Dubovikai ir arī darba pieredze Braila tulkošanā dažādās darba vietās, kur vide bijusi pielāgota. Taču darba meklēšanā savā profesijā viņai netrūkst nepatīkamu situāciju.
"Ir bijušas tādas negatīvas darba intervijas līdz šim. (..) Es, protams, apzinos, ka es nevaru strādāt ar 30 bērnu lielu grupu, bet domāju pamēģināt, ko darba devēji teiks. Un atbildēs bija pieklājības frāzes "mēs jums piezvanīsim" vai "mēs nevaram, kā tad jūs aizpildīsiet klases žurnālu". Viena skola bija, kur es teicu, ka man uz skolu un atpakaļ vai starp klasēm pārvietoties palīdz arī asistents un viņi saprata, ka viņiem tas ir jāapmaksā un viņi nevar to atļauties, bet es skaidroju, ka to jau dara pašvaldība, nevis darba devējs. Es mēģināju arī bērnudārzos, un tur atbildes bija viennozīmīgas – nē.
Viss jau pieklājīgi, vienkārši bija arī atbildes, ka bērni mani neuztvers nopietni vai smiesies, bet tā nemaz nav. Bērni ir ļoti atvērti, bet aizspriedumi biežāk ir vecākiem," pastāstīja Dubovika.
Bez darba devēju attieksmes un sabiedrības stereotipiem neredzīgie atduras arī pret vajadzīgā aprīkojuma trūkumu darba vietās, kā ekrānlasītājs jeb programmatūra, kas audio formātā vai ar Braila displeju palīdzību mēģina noteikt un interpretēt to, kas attēlots ekrānā. Tāpat arī Nodarbinātības valsts aģentūras lapā darba piedāvājumus bez redzīga cilvēka palīdzības nav iespējams apskatīt, secinājusi Dubovika.
"Vienkārši ir iestrādājies tas stereotips, ka mēs varam strādāt tikai Neredzīgo biedrībā un tikai neredzīgo uzņēmumā. Taču es gribu kaut ko pamainīt. Es aizgāju mācīties arī tāpēc, lai mazinātu to depresīvo sajūtu un pamainītu arī vidi. Jā, visu mēs nevaram darīt, mēs nevaram vadīt mašīnu un arī par kosmonautiem nevaram kļūt (smejas), bet es teikšu, ka mēs daudz varam," atzīmēja Dubovika.
Darba meklētāju vidū kādu laiku ir arī Georgijs Lavrovs, kurš pēdējos septiņus gadus sadzīvo ar invaliditāti kādas sirds saslimšanas dēļ. Viņš stāstīja: "Invalīda pensija nav sevišķi liela, un tad es cenšos arī strādāt un ne tikai naudas dēļ, bet arī mājās apnīk sēdēt. Nu, uztaisi remontu, izslauki grīdu un viss, bet gribas iziet arī ārā."
Lavrovs senāk, pirms saslimšanas, strādāja rūpnīcā ''VEF'', bet pēdējos gados strādājis par apsargu dažādās vietās. Šo darbu ar viņa diagnozi gan kļuvis sarežģīti darīt, jo viņš nevar strādāt naktīs vai ilgstoši stāvēt. Tagad Lavrovs pāris uzņēmumos pieteicies darbā par telefona operatoru. Viņš secinājis, ka darba tirgus ir īpaši nepieejams vecāka gada gājuma cilvēkiem ar invaliditāti.
"Darba devēji ir ar mieru ņemt darbā, bet, kā uzzina, cik gadu, tad saka – mēs jums piezvanīsim. Jo es neveru, piemēram, drukāt tik ātri kā citi," atklāja Lavrovs.
Vaicāts, vai ir kāda attieksme arī, kad cilvēki uzzina par invaliditāti, Lavrovs sacīja: "Jā, īpaši tagad, jo viņi arī domā, ka var palikt slikti darba vietā un ir kaut kāda atbildība un bailes darba devējam. Bet ir jādod cilvēkam iespēja pamēģināt pastrādāt kādus divus, trīs mēnešus, lai viņš sevi parāda."
Savukārt pedagoģijas studente Anna Kenne, kas kopš dzimšanas sadzīvo ar bērnu cerebrālo trieku, iezīmēja, ka, lai vispār tiktu līdz iespējai piedalīties darba tirgū, cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtiskas ir izglītības iespējas vispārizglītojošās skolās.
"Neviens īsti negrib tādu bērnu klasē. Man skola bija pie mājas, un tur arī mani it kā negribēja ņemt manas diagnozes dēļ, bet mana mamma ļoti cīnījās, lai es tieši tur mācītos, un tas bija ļoti grūti. Es pabeidzu vispārizglītojošo skolu un esmu ļoti pateicīga vecākiem, jo, ja mani ieliktu kādā speciālajā skolā, tad es nevarētu tagad dzīvot kā normāls cilvēks. Latvijai vēl ir ļoti jāaug attiecībā uz šādiem cilvēkiem," atzīmēja Kenne.
Ņemot vērā, ka darba tirgus pret cilvēkiem ar invaliditāti nav pietiekami atvērts, runājot par nākotni, Kenne cer kādreiz izveidot savu mākslas terapijas privātpraksi.
Nodarbinātības valsts aģentūrā patlaban kopumā reģistrēti vairāk nekā 7000 bezdarbnieku ar kādu invaliditāti, kas ir teju 14% no kopējā bezdarbnieku skaita. Šo darba meklētāju skaits pēdējos piecos gados ir samazinājies par tūkstoti, taču īpatsvars kopējā bezdarbnieku statistikā ir pieaudzis.
Nodarbinātības valsts aģentūras pārstāve Vineta Leončika norādīja: "Vēl attiecībā par iekārtošanos darbā – līdz pagājušajam gadam tendence rādīja, ka tas skaits palielinās. Pērn kopumā 3795 bezdarbnieki atrada darbu, bet šogad uz septembra sākuma tie ir 2690. Līdz ar to visdrīzāk tas skaits nedaudz samazināsies. Kopumā es teiktu, ka tā situācija ir drīzāk nemainīga, kas liecina par to, ka šai mērķgrupai ir grūtāk atrast darbu un atgriezties darba tirgū."
Pavisam jauns atbalsts darba devējiem, kas nodarbina personas ar invaliditāti, pieejams tieši ergoterapeita konsultācijai un darba vietas pielāgošanai līdz 1000 eiro apmērā no Eiropas fondu naudas. Šomēnes Nodarbinātības valsts aģentūra arī aicina darba devējus pieteikties bezmaksas konsultācijām par dažādiem cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanas jautājumiem.
Tikmēr invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis vērtēja, ka Latvijā patlaban pamatā ir īstermiņa risinājumi cilvēku ar funkcionāliem vai garīgiem traucējumiem nodarbināšanā.
Balodis skaidroja: "Ir daudzas atbalsta programmas, ko nodrošina valsts, kā subsidētā nodarbinātība, bet arī ārzemju eksperti ir norādījuši, ka tas nenodrošina to ilglaicīgo efektu, ka cilvēki tiešām strādā ilgu laiku un atrod savu dzīves piepildījumu konkrētajā uzņēmumā. Un statistika arī parāda, ka lielākais nodarbināto cilvēku ar invaliditāti skaits ir trešajā grupā, kur tā invaliditāte nav tik izteikta vai sarežģīta. Piemēram, cilvēkiem ar intelektuāliem attīstības traucējumiem, kuriem bieži ir pirmā grupa, tur tas nodarbināto skaits ir ārkārtīgi mazs."
Balodis gan arī secināja, ka sabiedrība un darba devēji kļūst saprotošāki pret cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet pret cilvēkiem ar dzirdes vai redzes traucējumiem ir vairāk aizspriedumu komunikācijas ierobežojumu dēļ.
"Mums nav tādas valsts atbalsta programmas kā darba audzinātāji, kas būtu kā starpnieks starp šo cilvēku un darba devēju, lai palīdzētu cilvēkam iekārtoties darbā un izstāstīt darba uzdevumu, lai darba devējam nebūtu lieks apgrūtinājums. Mums tā iztrūkst, bet Rietumeiropā šīs programmas ir, un tur šie cilvēki arī ar intelektuālās attīstības traucējumiem ir labi pieprasīti darbinieki, kuriem iemāca konkrētas lietas un viņi/viņas brīnišķīgi tās arī paveic," atzīmēja Balodis.
Invalīdu atbalsta organizācija oktobrī un novembrī rīko tikšanās ar dažādiem darba devējiem un novērojusi, ka uzņēmējiem trūkst arī informācijas, kur šos darbiniekus meklēt. To apstiprināja uzņēmuma "Nord Baltic" pārstāve Jekaterina Jermolina, kas tagad plāno, kādas iespējas varētu dot arī cilvēkiem ar invaliditāti.
"Jā, informācijas trūkums ir, un pēc šī "Apeirona" pasākuma es sāku meklēt šo informāciju un atradu, ka ir dotācijas un izrādās – tas viss attīstās un ir parādījies daudz kas jauns. Stereotipi katram var būt savi, bet tagad, ja vien tā nav kāda fabrika un ļoti fizisks darbs, tad ir attālinātā darba iespējas un pilnīgi jebkuram cilvēkam var atrast darba iespējas un kaut kā pielāgoties," atzina Jermolina.
"Apeirons" norādīja, ka cilvēku ar invaliditāti skaits kopumā pieaug, kas nākotnē, visticamāk, palielinās arī šo bezdarbnieku skaitu. Turklāt darba iespējas līdzās invaliditātes pabalstam daudziem šoruden kļuvušas aktuālākas līdz ar enerģētikas krīzi un pārtikas cenu kāpumu.
