ĪSUMĀ:
- Galvenais ekonomikas dzinējspēks – rūpniecība
- Darbaspēka kvalitāte ietekmē nozares produktivitāti
- Darbaspēka izglītības un veselības aspekts
- Jāliek uzsvars uz izglītību un sabiedrības veselību
Privātā sektora konkurētspēju veido dažādi faktori, sākot no vispārīgiem apstākļiem kā tiesiskā vide līdz atsevišķiem faktoriem kā resursu pieejamība, kvalificēts darbaspēks, finanšu pieejamība investīcijām un daudzi citi faktori. Tirgus ekonomikā būtiski faktori ir arī tam, cik viegli ir aizsākt savu biznesu, ar cik lielu vai mazu birokrātiju uzņēmējiem ir jāsaskaras no valsts puses un vai tiek veicināta veselīga konkurence starp uzņēmumiem.
Biznesa mērķis ir radīt pievienoto vērtību saimnieciskās darbības rezultātā, un, jo augstāka pievienotā vērtība, jo lielāks ieņēmumu un peļņas potenciāls privātajam sektoram, kā arī iespējas valdībai vairāk iekasēt nodokļos.
Galvenais ekonomikas dzinējspēks – rūpniecība
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) sniegto datu analīzes vislielākās nozares Latvijā pēc saražotās pievienotās vērtības ir rūpniecība (18% 2023. gadā), darbības ar nekustamo īpašumu un būvniecība (kopā veido 17% 2023. gadā) un vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība (12% 2023. gadā).
Kopēju būtisku pievienoto vērtību sniedz arī dažādas pakalpojumu sfēras kā profesionālie un zinātniskie pakalpojumi (9%), informācijas un komunikācijas pakalpojumi (7%), transports un uzglabāšana (6%) un citi dažāda veida pakalpojumi. Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība 2023. gadā veidoja 5% no kopējās pievienotās vērtības, ko ekonomika saražoja gada laikā.
Gadu gaitā pievienotās vērtības pienesumu ekonomikā galvenokārt sniedz rūpniecība, operācijas ar nekustamajiem īpašumiem kopā ar būvniecības sektoru un tirdzniecība.
2010. gadu pirmajā pusē bija vērojams arī būtisks pienesums no transporta un loģistikas sektora, taču ar laiku šī sektora kopējais īpatsvars ir mazinājies, pieaugot citu ekonomikas sektoru attīstībai un pienesumam ekonomikā.
Kopumā varētu teikt, ka galvenais ekonomikas dzinējspēks ir rūpniecība, taču kopējais privātais pakalpojumu sektors arī turpina savu attīstību.
Preču un pakalpojumu eksports ir būtisks ienākumu avots un rādītājs valsts konkurētspējai pasaules tirgū. Ja eksports pārsniedz importu, tad valsts uzkrāj savus nopelnītos ieņēmumus, taču, ja imports pārsniedz eksportu, tas nozīmē, ka valsts aizņemas, lai finansētu šo importa patēriņu.
Pēdējos gados tekošais konts jeb starpība starp eksportu un importu pārsvarā ar atsevišķiem izņēmumiem ir bijis negatīvs, kas nozīmē, ka valsts un sabiedrība aizņemas, lai finansētu šo patēriņa starpību starp eksportu un importu.
Pēc CSP datu analīzes lauvas tiesu preču eksportā aizņem rūpniecība, kas 2023. gadā veidoja 8,2 miljardus eiro jeb 43% no kopējā preču eksporta.
7,9 miljardus eiro jeb 42% no kopējā preču eksporta veidoja vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība. Taču jāatzīmē, ka tirdzniecība tipiski ir zemu peļņas maržu nozare un tā visbiežāk ir starpniecība starp ražotājiem un piegādātājiem un preču uzpircējiem.
Citiem vārdiem sakot, tādas nozares kā rūpniecība, būvniecība, profesionālo pakalpojumu sniegšana salīdzinoši būs ar lielākām iespējām radīt preces un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību.
Tirdzniecība kā nozare arī ir svarīga, taču, lai celtu valsts labklājību un ieņēmumus, ko pelna privātais sektors, ir būtiski veicināt augstas pievienotās vērtības nozaru veidošanos un izaugsmi, kas ilgtermiņā nesīs būtisku stimulu labklājības pieaugumam arī valstiskā līmenī.
Darbaspēka kvalitāte ietekmē nozares produktivitāti
Kaut gan rūpniecība ir būtisks dzinējspēks kopējā ekonomikas apmērā pēc saražotās pievienotās vērtības, tā nodarbināja tikai 15% no visiem nodarbinātajiem 2023. gadā pēc CSP sniegto datu analīzes. Salīdzinājumā tirdzniecībā tie bija 14% nodarbināto, nekustamā īpašuma nozarē (ieskaitot būvniecību) algoja 10% nodarbināto, bet dažādas citu pakalpojumu nozares, tai skaitā profesionālie un zinātniskie pakalpojumi, informācijas un komunikācijas pakalpojumi, transports un uzglabāšana un citi pakalpojumi algoja 30% no nodarbinātajiem.
Ražošana un rūpniecība tipiski intensīvi izmanto dažādas iekārtas un mašīnas, kas nepieciešamas produktu saražošanai, tādēļ rūpniecība mazāk izmanto darbaspēku salīdzinājumā ar dažādām pakalpojumu nozarēm.
Nozares produktivitāti un pievienoto vērtību ietekmē darbaspēka kvalitāte. Latvijai kopš neatkarības atjaunošanas ekonomisko apstākļu dēļ ir bijis gan negatīvs dabiskais pieaugums, gan arī izteikta emigrācija, ko vēl vairāk pastiprināja iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) un darba tirgus pieejamība citās ES valstīs.
Uzņēmēji saskaras ar arvien sarūkošu darbaspēka tirgu, kas nozīmē, ka uzņēmēju starpā palielinās konkurence par tā jau sarūkošo darbaspēku, kas tādējādi rada augšupvērstu spiedienu uz atalgojuma pieaugumu, kas ne vienmēr iet kopsolī ar produktivitātes pieaugumu.
Latvijas vidējā darbinieka produktivitātes rādītājs 2023. gadā bija 72,8% no ES vidējā rādītāja, un,kaut gan pēdējā desmitgadē tas ir palielinājies par aptuveni 10%, tas joprojām atpaliek no kaimiņvalstīm Igaunijas (77,5% 2023. gadā) un Lietuvas (80,9% 2023. gadā).
Taču ir būtiski, lai darbaspēka produktivitātes izaugsme, kas pēdējo desmit gadu laikā Latvijā pēc "Eurostat" sniegto datu analīzes ir bijusi vidēji 2,31%, ietu kopsolī ar darbaspēka izmaksām.
Tas ir – produktivitātes izaugsmei vajadzētu būt tikpat lielai vai lielākai nekā darbaspēka izmaksu pieaugumam.
Ja produktivitātes izaugsme netiek līdzi algu un darbaspēka izmaksu pieaugumam, tad privātais sektors pamazām zaudē konkurētspēju, jo kopējo izmaksu bāze pieaug, bet saražotā apjoma pieaugums ir lēnāks.
Pēdējo desmit gadu laikā darbaspēka izmaksas Latvijā ir pieaugušas par 6,06%, kas ir vairāk nekā divas reizes ātrāks temps par produktivitātes pieaugumu.
Turklāt pēdējos četros gados laika periodā no 2020. līdz 2023. gadam darbaspēka izmaksu temps par vairāk nekā pieciem procentpunktiem pārsniedz produktivitātes rādītāju pieaugumu gada laikā.
Darbaspēka izglītības un veselības aspekts
Pēc "Eurostat" datiem, 2023. gadā 77,5% no cilvēkiem darbaspējas vecumā no 20 līdz 64 gadiem bija ekonomiski aktīvi, tas ir, bija nodarbināti vai nodarbojās ar saimniecisko aktivitāti, par kuru saņēma ieņēmumus. Tikmēr šis rādītājs ir nedaudz lielāks gan Igaunijā (82,1%), gan Lietuvā (78,5%).
Taču jāatzīmē, ka visās trīs Baltijas valstīs šis rādītājs pārsniedz gan ES (75,3%), gan eirozonas (74,7%) vidējos rādītājus.
Ilgtermiņa bezdarbs, kad cilvēki ir bez darba vairāk nekā gadu, Latvijā 2023. gadā bija 1,8% jeb 16 000 cilvēku. Salīdzinājumam Igaunijā tas bija 1,3% un Lietuvā 2,4%. Šo cilvēku atgriešana pie nodarbinātības būtu papildu atsvars privātajam sektoram jau tā trūkstošā darbaspēka situācijas risināšanā.
Taču tajā pašā laikā darba tirgus plaisa 2023. gadā, pēc Eurostat datiem, ir novērtēta 10% apmērā. Citiem vārdiem sakot, 10% no cilvēkiem 20 līdz 64 gadu vecuma grupā jeb 91 000 Latvijas iedzīvotāju nebija apmierināti ar savu nodarbinātības līmeni, tas ir, bija nepilna laika darbinieki, kas meklē pilnas slodzes darbu, vai nenodarbināti ar vēlmi sākt strādāt.
Šis, visticamāk, ir arī jautājums par strukturālo bezdarbu, kad bezdarbniekiem nav to prasmju un zināšanu, kādas meklē darba devēji, un līdz ar to rodas situācija, ka ir izsludinātas vakances, kuras nevar aizpildīt, jo nav atbilstoši kvalificētu potenciālo kandidātu.
Pēc "Eurostat" statistikas datiem, 2023. gadā 34% Latvijas iedzīvotāju ir augstākā izglītība, un, kaut gan šim rādītājam ir tendence pieaugt, tas pēdējo trīs gadu laikā ir pat nedaudz samazinājies. Salīdzinot ar 2014. gadu, šis rādītājs ir pieaudzis par aptuveni deviņiem procentpunktiem, kas tomēr ir būtisks izaugsmes rādītājs un šobrīd apsteidz gan ES (30,9%), gan eirozonas (31,5%) vidējos rādītājus. Tas, protams, neatsver izglītības kvalitātes jautājumu.
Veselības problēmas arī liedz pilnvērtīgi piedalīties darba tirgū un nozīmē vairāk slimības dienu.
Tikai 52,4% vīriešu un 43,9% sieviešu (2023. gada dati) vecumā no 16 gadiem Latvijā novērtē savu veselības stāvokli kā labu vai ļoti labu. Attiecīgi Eiropas Savienībā 70,3% vīriešu un 65,4% sieviešu (2022. gada dati) vecumā no 16 gadiem savu veselības stāvokli vērtē kā labu vai ļoti labu. Šobrīd pēc "Eurostat" 2021. gada mērījumiem vīriešiem ir sagaidāmi 52,2 veselīgi dzīves gadi, sākot no piedzimšanas, un sievietēm 55,4 veselīgi dzīves gadi. Vidēji Eiropas Savienībā šis rādītājs abiem dzimumiem ir ap 63 līdz 64 gadiem, kas ir būtiska atšķirība no Latvijas.
Jāliek uzsvars uz izglītību un sabiedrības veselību
Latvijai būtisks faktors ir veicināt kvalificēta darbaspēka veidošanu.
Ar sarūkošu cilvēkresursu skaitu iespējas veidot mazkvalificētas darba vietas izmaksu ziņā vairs nav pievilcīgi, tādēļ notiek pāreja uz uzņēmējdarbību ar augstāku pievienoto vērtību, taču paliek aktuāls jautājums, vai darba tirgus spēj nodrošināt uzņēmumus ar augsti kvalificētiem darbiniekiem.
Tas ir jautājums gan par vispārējo izglītības kvalitāti, gan arī spējām piesaistīt tos jauniešus, kas ir ieguvuši kvalitatīvu izglītību ārzemēs, mudināt viņus atgriezties ar savām prasmēm un zināšanām Latvijā.
Latvija ar savu produkciju un pakalpojumiem cenšas konkurēt globālajā tirgū, taču izglītības sistēma ir salīdzinoši vāja un mazkonkurējoša ar citu valstu augstākās izglītības iestādēm, kā rezultātā tas atsaucas arī uz darbaspēka kvalitāti, produktivitāti un vispārējo privātā sektora konkurētspēju globālajā tirgū.
Šobrīd būtu svarīgi likt uzsvarus uz Latvijas izglītības sistēmas kvalitātes celšanu un vispārējās sabiedrības veselības stāvokļa uzlabošanas veicināšanu.
Tāpat var turpināt darbu pie emigrējušo pilsoņu atgriešanas Latvijā, apzinot galvenos šķēršļus ar mērķi tos mazināt.
Rūpniecības nozarēs arvien aktuālāks būs jautājums par automatizāciju un darbietilpīgu procesu mehanizēšanu, lai aiztaupītu jau tā sarūkošo darbaroku skaitu. Tāpat arī ir risināmas strukturālā bezdarba problēmas, kas ļautu cilvēkiem mainīt vai uzlabot savu kvalifikāciju, tādējādi veicinot nodarbinātību un mazinot atbilstoši kvalificētu darbinieku trūkumu darba tirgū.
Svarīgs fokuss ir uz produktivitātes celšanu, lai ilgtermiņā privātais sektors atgūtu savu konkurētspēju, ko tas šobrīd zaudē straujāk par produktivitāti pieaugošo darbaspēka un citu izmaksu dēļ.
