Skandalozās eiroparalamentāriešu pensiju fonda shēmās iesaistījušies arī deputāti no Latvijas (precizēts) 

ĪSUMĀ:

• Privātais pensiju fonds EP deputātiem – dāsni nosacījumi un papildinājums no nodokļu maksātāju naudas. 
• Fonds maksāja, līdz kļuva skaidrs – šogad beigsies nauda. Žurnālisti uzzināja, ka par tā glābšanu maksās ES iedzīvotāji. 
• Pēc ieceres publiskošanas EP iegrožoja fonda darbību un mazināja tā izmaksas. Daļa politiķu sola tiesāties. 
• Līdzās algai – nepilni 7800 eiro uz rokas – EP deputāti var saņemt piemaksas, kam gadā tērē 40 miljonus eiro. 
• Jau ilgstoši tiek kritizēta EP finansēšanas sistēma necaurskatāmība. 
• Pensiju fondā piedalās četri Latvijas politiķi: Roberts Zīle, Inese Vaidere, Ģirts Valdis Kristovskis un Guntars Krasts. 
• Zīle un Kristovskis solās izņemt fondā iemaksāto naudu un nepretendēs uz izmaksām nākotnē. 
• Latvijas bijušie un esošie eiroparlamentārieši par fondu runā nelabprāt. 
• Politoloģe: Tā nav deputātu privāta lieta, jo viņi dzīvo no Eiropas nodokļu maksātāju naudas. 

Uz izmaksām cer arī Farāžs un Lepēna

"Es kļuvu par tiešu pretinieku visam "Eiropas projektam". Gribu, lai "Brexit" sāk debates Eiropā par to, ko mēs gribam no Eiropas. Ja tā ir tirdzniecība, draudzība, sadarbība, mums nevajag Eiropas Komisiju, Eiropas Savienības Tiesu un visas šīs institūcijas, un visu šo varu," savā pēdējā uzrunā Eiropas Parlamentam 2020. gada janvārī izteicās britu politiķis Naidžels Farāžs. "Un es varu jums apsolīt — mēs mīlam Eiropu, mēs tikai ienīstam Eiropas Savienību! Tieši tik vienkārši. Tāpēc es ceru, ka šis iezīmēs bloka beigas. Tas ir slikts projekts."

Farāža partija stūrēja Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Tomēr jau uzreiz pēc "Brexit" Farāžam tas nebija šķērslis, lai no Eiropas Savienības turpinātu pieņemt naudu.

Pirms sešiem gadiem kādā intervijā britu raidsabiedrībai "BBC" viņš sacīja, ka vecumdienās neatteiksies no pensijas, kura pienākas par darbu Eiropas Parlamentā: "Protams, es to pieņemšu! Man ir tiesības uz to no pirmās dienas [parlamentā]. Kāpēc manai ģimenei un citiem būtu jācieš vēl vairāk? [..] Tā nav liekulība. Esmu balsojis tikai par to, lai tiktu vaļā no sava darba."

"Brexit" līderis Naidžels Farāžs no Eiropas Savienības saņems ne tikai oficiālo pensiju. Viņa kontā ieripos nauda arī no kāda luksusa pensiju fonda, kas faktiski dubultos viņa pensijas apmēru.

Brīvprātīgajā pensiju fondā ir arī galēji labējā politiķe no Francijas Marina Lepēna, kurai ir draudzīgas attiecības ar Kremļa saimnieku Vladimiru Putinu. Lepēnas partija ir saņēmusi 9 miljonu eiro aizdevumu no krievu oligarham piederošas bankas.

"Es uzskatu, ka šīs sankcijas kalpo tikai tam, lai liktu ciest Eiropas iedzīvotājiem. Stratēģija, kas īstenota ar šīm sankcijām, ir ne tikai jāsamazina, bet faktiski jālikvidē," šādi pērn vasarā – dažus mēnešus pēc zaudējuma Francijas prezidenta vēlēšanās – Lepēna žurnālistiem komentēja Krievijai noteiktās sankcijas pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.

Izmaksas no pensiju fonda cer saņemt arī Eiropas institūciju augstākās amatpersonas. Piemēram, pašreizējais Eiropas Komisijas viceprezidents un Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos Žuzeps Borels.

Kopumā fondā piedalās apmēram 900 esošo un bijušo Eiropas Parlamenta deputātu.

Fonds ar ļoti dāsniem nosacījumiem

Kas īsti ir privātais pensiju fonds eiroparlamentāriešiem?

To pētījis Haralds Šūmans, vācu žurnālists, kurš strādā starptautiskajā pētnieciskās žurnālistikas organizācijā "Investigate Europe": "Kā tas bieži notiek žurnālistikā — tev piezvana kāds no iekšienes. Kāds man piezvanīja no Briseles un izstāstīja par šo tā dēvēto brīvprātīgo pensiju fondu, kas dibināts jau astoņdesmitajos gados, vēl Eiropas Parlamenta pirmsākumos."

Tolaik eiroparlamentāriešiem nebija oficiālas pensiju shēmas, tāpēc politiķiem bija vēlme izveidot brīvprātīgu pensiju fondu. "Taču jau no paša sākuma tas tika izveidots ar ļoti dāsniem nosacījumiem," stāsta Šūmans.

Iemaksas fondā varēja veikt no vispārējiem izdevumiem, ko saņem parlamentārieši, un tās tika papildinātas ar divreiz lielāku summu no nodokļu maksātāju naudas.

Viņš ar žurnālistiem no vairākām citām Eiropas valstīm rūpīgi pētīja fonda darbu: "Viss aprēķins tika balstīts uz iluzorām peļņas cerībām — vairāk nekā 6% peļņu gadā. Tātad šī konstrukcija jau no paša sākuma bija izteikti par labu topošajiem pensionāriem un izteikti pret nodokļu maksātāju interesēm, kuri to finansēja."

2004. gadā Eiropas Parlamenta auditori secināja, ka šī sistēma nav labi izstrādāta. Viņi nolēma palielināt pensiju fonda biedru iemaksas. Lai nākotnē varētu izmaksāt solītās pensijas, vajadzēja vairāk naudas.

"Bet tad kaut kas notika. 2009. gadā dalībvalstu valdības kopā ar parlamentāriešiem nolēma izveidot parastu pensiju shēmu, kāda jau bija citos parlamentos Eiropas Savienībā," pastāstīja Šūmans.

Tas nozīmēja, ka eiroparlamentāriešiem noteiks vienotu pensionēšanās vecumu un pensijas apmēru. Tomēr brīvprātīgais fonds turpināja darbu. "Tajā pašā laikā viņi neslēdza, sauksim to par "veco fondu", bet teica – pensionāriem līdz šim nodrošinātās tiesības vēl ir jāizpilda, jāsamaksā, bet mēs slēdzam fondu jauniem dalībniekiem, un mēs pārtraucam tajā iemaksāt naudu," skaidroja Šūmans.

Kļuva skaidrs, ka fondam agrāk vai vēlāk pietrūks naudas, lai izpildītu uzņemtās saistības.

"Tātad saistības saglabājās pilnā apmērā, bet iemaksas vairs netika veiktas.

Tāpēc patvaļīgi un ar nolūku vadošie parlamentārieši 2009. gadā nolēma izveidot deficīta fondu, kas galu galā būtu jāsedz nodokļu maksātājiem," pastāstīja vācu žurnālists, norādot – jau toreiz šis lēmums izpelnījās asu kritiku un protestus.

"Daudzi Eiroparlamenta deputāti apzināti pameta šo fondu, sakot – tas nav nopietni, mēs negribam aplaupīt nodokļu maksātājus. Tā, piemēram, visa Vācijas Zaļā grupa nolēma pamest veco pensiju fondu, arī daudzi sociāldemokrāti un konservatīvie," stāstīja Šūmans.

Tomēr fondā palika nedaudz virs 900 bijušo un esošo politiķu.

Gandrīz izsmelts fonds

Vēlākos gados fondam pievērstā uzmanība norima. "Tas turpināja darboties, un neviens to vairs nepieskatīja. Pensiju fonds sāka izmaksāt gados vecajiem un bijušajiem deputātiem piemaksas.

Tā fonds maksāja un maksāja, līdz kļuva skaidrs, ka šogad nauda tajā beigsies.

Un to mums pateica cilvēks no iekšienes," stāstīja Šūmans.

Žurnālisti no "Investigate Europe" pavasarī uzzināja, ka pēc fonda izsmelšanas par tā glābšanu maksās Eiropas Savienības iedzīvotāji. "Līdz gada beigām droši vien fondam beigsies nauda, un tad no Eiropas Parlamenta budžeta, kas ir nodokļu maksātāju nauda, visticamāk, tas tiks glābts par 200 līdz 300 miljoniem eiro," zināja teikt Šūmans.

Žurnālistu maijā publicētais pētījums pievērsa sabiedrības un politiķu uzmanību fonda problēmām. Izskanēja aicinājumi situāciju risināt.

Pēc mēneša Eiropas Parlamentā pieņēma lēmumu turpmāko fonda darbību iegrožot un samazināt tā izmaksas bijušajiem parlamentāriešiem.

"Labā ziņa ir tā, ka sabiedriskās rezonanses dēļ, kuru esam palīdzējuši radīt, [Eiropas] Parlamenta birojs toreiz — manuprāt, tas bija jūnijā vai maijā — pieņēma lēmumu samazināt šīs papildu pensijas par 50% un atņemt kompensāciju par inflāciju, kas kopumā nodokļu maksātājiem ietaupīs vismaz 200 miljonus eiro," pastāstīja Šūmans.

Tomēr ne visus brīvprātīgā fonda dalībniekus apmierina šāds lēmums. "Bet, un tas ir liels "bet",

protams, daudzi šīs pensiju shēmas saņēmēji jau ir paziņojuši, ka par šo lēmumu iesniegs prasību Eiropas Savienības Tiesā.

Un nav skaidrs, vai viņi zaudēs vai uzvarēs. Tātad vēl var gadīties, ka pēc diviem gadiem, kad tiesa pieņems galīgo lēmumu, mums, nodokļu maksātājiem, būs jāmaksā šiem mantkārīgajiem bijušajiem parlamentāriešiem," norādīja žurnālists.

Skaidrības labad viņš piebilst, ka daļa eiroparlamentāriešu vienmēr ir bijusi pret šādu fondu. Tomēr trūka reālu darbību, lai to slēgtu.

"Es domāju, ka katru otro gadu viņi pieņēma informatīvu deklarāciju, tāpēc Eiropas Parlamenta deputāti bija labi informēti par situāciju. Bet, no otras puses, nevienam nebija drosmes uzspiest uz galīgo lēmumu, lai mainītu šo situāciju. Šim nolūkam mēs, žurnālisti, esam vajadzīgi, lai uz viņiem izdarītu publisku spiedienu, un tad arī lēmums tika pieņemts," piebilda Šūmans.

Viņš nosoda Eiropas Parlamenta deputātu ieceri tiesas ceļā no fonda iegūt papildu naudu, jo viņi jau tā bez savas algas saņem arī dažādus labumus. "Tā ir tīra alkatība. [..] Kamēr inflācija nostāda miljoniem eiropiešu uz nabadzības sliekšņa, šīs personas uzstāj, lai no šiem cilvēkiem saņemtu naudu. Tas mani sanikno."

Piemaksām atvēl 40 miljonus

Eiropas Parlamentā visiem deputātiem pienākas vienāda darba samaksa, un algā uz rokas katrs saņem nepilnus 7800 eiro. Algu eiroparlamentāriešiem izmaksā no Eiropas Parlamenta budžeta.

Bijušajiem Eiroparlamenta deputātiem pienākas arī vecuma pensija. Par katru aizvadīto pilnvaras termiņu viņiem atvēl apmēram 3% no deputāta algas. Pensijas izmaksas savukārt sedz no Eiropas Savienības budžeta.

Līdzīgi kā Saeimas deputāti Latvijā, arī Eiropas Parlamenta deputāti saņem dažādas piemaksas. Tās ir domātas, lai apmaksātu dažādus izdevumus, kas radušies darba laikā. Piemēram, lai mūsu eiroparlamentārieši varētu strādāt no Latvijas, par biroja uzturēšanu, telefona un interneta rēķina apmaksu un citiem izdevumiem viņi var tērēt nepilnus piecus tūkstošus eiro mēnesī. Viņiem atlīdzina arī ceļošanas izdevumus uz Briseli un Strasbūru, tostarp lidojumus biznesa klasē un maksu par bagāžu. Visbeidzot, nedaudz virs 300 eiro deputāti saņem dienas naudā, ko var tērēt parlamenta sesiju starplaikos.

Deputātu piemaksām no Eiropas Parlamenta budžeta ik gadu aiziet vismaz 40 miljoni eiro.

Pētnieciskie žurnālisti jau pirms vairākiem gadiem pieprasīja Eiropas Parlamentam atklāt, kā tieši deputāti tērē šo naudu. Tomēr parlaments atteicās to darīt. Arī Eiropas Savienības Tiesa pirms pieciem gadiem lēma par labu politiķiem. Proti, šādas informācijas atklāšana apdraudētu deputātu privātās dzīves un personas neaizskaramību.

Jau ilgstoši kritizē necaurskatāmību

Ko par Eiropas Savienības tērētajiem miljoniem eiroparlamentāriešu algām, piemaksām un pensijām saka politisko procesu vērotāji?

"Nu, nevar, man šķiet, būt tāda sistēma, ka deputāti saņem vēl papildu četrus vai piecus tūkstošus savā kontā, tā sakot, biroja izdevumiem, un viņam par to nav jāatskaitās," uzskata domnīcas "Providus" vadošā pētniece Iveta Kažoka. "Par to, ka Eiropas Parlamenta deputātu atalgojuma un vispār dažādu samaksu struktūra ir diezgan necaurskatāma, par to pretkorupcijas organizācijas runā jau ļoti sen. Īpaši "Transparency International", kas ir galvenā pretkorupcijas organizācija Eiropas Savienībā."

Eiropas Parlamentā jau gadiem ilgi pastāv necaurspīdīga finansēšanas sistēma.

"Tas viss nāk papildus tam, ka šiem Eiropas Parlamenta deputātiem ir visai mazi ierobežojumi attiecībā uz interešu konfliktiem un ne īpaši lieli pienākumi attiecībā uz savu ienākumu un izdevumu deklarēšanu," sacīja Kažoka.

Viņa norādīja, ka pret Saeimas deputātiem Latvijā ir izvirzītas daudz striktākas prasības par atklātību. Savukārt patiesos Eiropas Parlamenta deputātu ienākumus sabiedrībai neatklāj.

"Tā ir problēma gan Latvijas politikā, gan sevišķi Eiropas Savienības politikā, ka

deputātiem un ministriem un vispār pārvaldēs augstākajos ešelonos esošiem cilvēkiem bieži vien pazūd  realitātes sasaiste ar tiem cilvēkiem, kurus viņi pārstāv.

Un tāda negausība, mēģinot piesaistīt arvien vairāk un vairāk personīgo līdzekļu, diez vai ir kaut kas, kas vēlētājiem ir simpātisks," sacīja Kažoka.

Zīle solās nepretendēt uz izmaksām nākotnē

2004. gada vasarā, nepilnu pusotru mēnesi pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, mūsu valstī notika pirmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurā ievēlēja deviņus deputātus no Latvijas. Veiksmīgākais starts bija apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK" sarakstam, kas ieguva četras deputātu vietas. Eiropas Parlamentā ievēlēja Guntaru Krastu, Ģirtu Valdi Kristovski, Robertu Zīli un Inesi Vaideri.

Visi četri politiķi joprojām ir arī dalībnieki eiroparlamentāriešu brīvprātīgajā pensiju fondā. To atklāj šā gada pavasarī pensiju fonda nosūtītā atskaite Luksemburgas Uzņēmumu reģistram.

Latvijas Radio sazinājās ar Robertu Zīli (Nacionālā apvienība), kurš ir Eiropas Parlamenta priekšsēdētājas vietnieks. Viņš ar Tatjanu Ždanoku ir vienīgie deputāti no Latvijas, kuri ir pildījuši eiroparlamentāriešu pienākumus 19 gadus pēc kārtas. Gandrīz visu šo laiku ar nelieliem pārtraukumiem deputātes mandāts bija arī Vaiderei.

Kā Zīle uzzināja par brīvprātīgo pensiju fondu? "Kad Latvija un daudzas — kopā 10 ES dalībvalstis — iestājās Eiropas Savienībā 2004. gadā, deputātiem kopējās mapēs bija piedāvājums piedalīties šajā fondā, kas nozīmēja iemaksāt naudu katru mēnesi un nākotnē saņemt pensiju tad, kad iestājas pensijas vecums."

Viņš atminējās, ka starp politiķiem ir bijusi liela interese par iespēju iestāties fondā: "To izmantoja absolūtais vairākums deputātu, it īpaši no jaunajām dalībvalstīm, jo tajā laikā bija tā, ka [algas] maksāja nacionālie parlamenti, un, teiksim, mūsu – latviešu deputātu – algas bija 11 reizes mazākas nekā itāļu kolēģiem."

Zīle zināja teikt, ka nebija vienīgais no Latvijas, kurš nolēma piedalīties: "Arī Tatjana Ždanoka iesaistījās. Viņa arī tika ievēlēta 2004. gadā."

Regulāros maksājumus viņš neveica no algas, kuru saņēma par darbu parlamentā. "Tas darbojās tā, kā tas bija paredzēts noteikumos. Tas nozīmēja, ka jums novelk no tām izmaksām, kas bija vispārējie izdevumi. Tie, kas neņēma, vienkārši lietoja to citām vajadzībām, un tie, kas nolēma piedalīties Eiropas Parlamenta pensiju fondā, šajā privātajā, tad viņi iemaksāja attiecīgo daļu. Tur vienkārši noskaita nost, un nav tajā kontā tās naudas, tas arī viss. Tur nekas tāds ģeniāls nav," stāstīja Latvijas eiroparlamentārietis.

Ikmēneša iemaksas viņš esot veicis piecu gadu garumā, līdz 2009. gadā fondā vairs nevarēja iemaksāt naudu. "Tur bija apmēram 900 eiro, cik es atceros, mēnesī, jā."

Iemaksātā nauda viņam bija domāta kā papildu pensija mūža garumā. "Tas bija loģiski, jo, skaidrs, ka jūs ar šo atalgojumu, kas bija tajā laikā, jūs nevarat uzkrāt pensiju nākotnei. Un tas bija normāls plāns cilvēkiem, kas domā arī par citiem laikiem; to darīt, tur nav nekas tāds īpašs," sacīja politiķis.

Robertam Zīlem patlaban ir apaļi 65 gadi. Tas nozīmē, ka saskaņā ar Latvijas likumiem viņš jau pērn sasniedza pensijas vecumu. "Es neesmu saņēmis nevienu eiro centu no šī fonda jūsu zināšanai. Es neesmu pensionējies šeit, Briselē," sacīja Zīle.

Ja žurnālisti no "Investigate Europe" ar savu pētījumu nebūtu sacēluši skandālu ap luksusa fondu un tā noteikumi nebūtu mainīti, Zīlem pensionēšanās gadījumā pienāktos papildu pensija no Briseles.

Tā kā fondā ir vairāk nekā 300 miljonu eiro deficīts, tad Eiropas Parlamenta deputāti, lai izvairītos no bankrota, jūnijā pacēla pensionēšanās vecumu līdz 67 gadiem un samazināja pensiju apjomu.

"Šie noteikumi nozīmē to, ka tagad cilvēkiem līdz 1. janvārim, kas tur ir bijuši pensiju fondā un jau saņēmuši naudu, gan tiem, kas nav vēl pensionējušies, ir jāizlemj: vai nu viņi izņem šo savu uzkrāto naudu un pabeidz attiecības pret fondu, neuzliekot saistības pret nākotnes nodokļu maksātāju naudu, vai arī otra iespēja — ka viņi rēķinās, ka viņu pensija būs uz pusi mazāka," skaidroja ilggadīgais EP deputāts. 

Zīle solās, ka izņems iemaksāto naudu un nepretendēs uz fonda izmaksām nākotnē:

"Protams, es neuzlikšu nekādas saistības Eiropas nodokļu maksātājiem, man to nevajag.

Es vienkārši izmantošu to parlamenta kārtības punktu, kas nozīmē, ka es izstājos no šī fonda, saņemot iemaksāto naudu. Tāpat kā vairums manu kolēģu, it īpaši tie, kas ir tikai piecus gadus bijuši tajā fondā."

Pavasarī, kad publiskais skandāls ap brīvprātīgo pensiju fondu vēl nebija izcēlies, Zīle atteicās runāt ar žurnālistiem no "Investigate Europe". Viņš neatbildēja uz jautājumiem par to, kā rīkosies.

"Ir bijušas vairākas tiesvedības, un viena beidzās šogad pavasarī, jo Eiropas Parlaments bija jau pieņēmis lēmumus, ka samazina izmaksājamo pensiju apjomu tiem, kas vēl nav pensionējušies, tādiem kā es, un palielina vecumu. Savukārt visi tie Rietumeiropas valstu kolēģi, kas jau ir sen pensionējušies un dzīvo ar ļoti labiem pensiju fondiem, faktiski darīja visu, lai tas fonds netiktu uzlikts un lai tas nākotnē uzliktu uz šiem maksājumiem," pauda Zīle.

Interesanti, ka Roberts Zīle ir ne tikai fonda biedrs teju 20 gadu garumā. Viņš ir arī starp saujiņu deputātu, kuri pieņem lēmumus par fonda tālāko darbu. Viņš bija brīvprātīgā pensiju fonda padomē līdzās vicemēram Otmāram Karasam un bijušajam budžeta komisāram Janušam Levandovskim.

"Tā fonda statūti un parlamenta kārtība nosaka prezidentam vai prezidentei — šajā gadījumā Robertai Metsolei — ir jābūt trijiem pārstāvjiem no deputātiem. [..] Kad tas fonds vēl darbojās ar jauniem biedriem, uzņemšanām līdz 2009. gadam, un jā, visi trīs mēs tādi bijām," sacīja Zīle.

Intervijas laikā viņš vairākkārt pieminēja, ka esot palīdzējis jaunajai Eiropas Parlamenta priekšsēdētājai Robertai Metsolai meklēt izeju situācijai ar potenciālo fonda bankrotu: "Un tur nav nekādu konfliktu, jo mums nav balsstiesību."

Parlamenta spertie soļi esot gana bargi. "Šie drastiskie noteikumi — vai nu jūs izņemat naudu, ko jūs pats esat iemaksājis, vai arī jūsu pensija būs uz pusi mazāka nākotnē — nu, man liekas, tā bija pareizā metode. Un es domāju, ka tas ir ļoti labs risinājums šim visumā ne pārāk labajam veidojumam. Bet tas bija veidojies jau, ja nemaldos, astoņdesmitajos gados, tas pensiju fonds, kad bija pilnīgi citādi apstākļi," sacīja Zīle.

Viņaprāt, būs arī tādi parlamentārieši, kas tiesāsies, lai saņemtu solīto fonda izmaksu pilnā apmērā: "Tas ir individuāls lēmums, ko es tur vērtēšu. Lai vērtē sabiedrība. Tur bija daži franču deputāti, kuri teica tā, ka — nu, ja būtu kādi citi, teiksim — no nozares, tad jau viss, būtu ielas pilnas, ka viņiem taisās pensiju samazināt uz 50%. Pilnas ielas būtu Parīzē. Bet nu diemžēl tā nav. Nu tāpēc, ka droši vien sabiedrībai Francijā nav tādas žēlas sajūtas pret saviem bijušajiem deputātiem."

Tāpat kā Roberts Zīle arī Ģirts Valdis Kristovskis šobrīd kārto dokumentus, lai no fonda izstātos un atgūtu tajā iemaksāto naudu. Kristovskis, kurš tagad Saeimā pārstāv "Jauno Vienotību", nevēlējās plašāk runāt par šo tematu.

Pārējie Latvijas politiķi, kuri vārdi parādās starp fonda dalībniekiem — Inese Vaidere un Guntars Krasts —, neatsaucās Latvijas Radio aicinājumiem komentēt savu dalību šajā fondā. Savukārt Zīle par viņu plāniem neko nezinot un ieteica jautāt pašiem politiķiem: "Nav tā, ka viņi neatbild! Es neticu tam. Es neticu, ka cilvēkiem tas ir slēpjams. Nu, kas tur ko slēpt?"

Latvijas politiķi runā nelabprāt

Lai jautātu par dalību fondā, Latvijas Radio raidījuma veidošanas laikā uzrunāti arī pārējie bijušie un esošie Eiroparlamenta deputāti, kopskaitā 19. Lielākā daļa no viņiem sacīja, ka par fondu neko neesot dzirdējuši un tajā arī neko neesot iemaksājuši.

Ar Tatjanu Ždanoku, kura saskaņā ar Zīles teikto arī piedalās fondā, Latvijas Radio neizdevās sazināties. 

No tiem politiķiem, kuri atbildēja, tikai Ivars Ijabs komentēja plašāk: "Šī būtībā privātā pensiju fonda deficītu nekādā gadījumā nedrīkst segt no Eiropas Savienības budžeta. Loģiski, ka izveidojies deficīts nozīmē samazināt šī fonda dalībnieku agrāk iecerētās pensiju izmaksas un termiņus. Ja kāds fonda dalībnieks par šādu acīmredzamu lēmumu vēlas tiesāties, tad tas tiesiskā valstī, protams, ir iespējams.

Bet segt deficītu no nodokļu maksātāju naudas nebūtu ne ētiski, ne morāli pieņemami."

Latvijas Radio uzrunāja intervijai politoloģi Vitu Matīsu, vaicājot par Roberta Zīles teikto, ka viens no iemesliem, kādēļ politiķi esot iesaistījušies brīvprātīgajā pensiju fondā, ir bijusi milzīgā algu atšķirība starp deputātiem no jaunajām un vecajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Runa ir par laiku pirms 2009. gada, kad deputātu algas vēl nebija vienādas un tās bija piesaistītas dalībvalstu vidējai darba samaksai. 

"Ne tādēļ, ka kaut kā šie nabadzīgie Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas vai Igaunijas, vai Polijas, ka viņi kaut kā tika apdalīti, nē! Tā motivācija bija tāda, lai Polijas, Latvijas un Igaunijas iedzīvotāji, lai viņi uzskata, ka viņu deputāti tiešām viņus pārstāv, jo viņiem arī ir mazākas algas nekā itāļu vai Vācijas kolēģiem," zināja skaidrot Matīsa.

Pēc tam algas vienādoja, lai eiroparlamentāriešiem izlīdzinātu sociālo garantiju iemaksas. "Un sākot ar 2009. gadu, jā, visi Eiropas Parlamenta deputāti saņēma līdzīgu algu, kas nozīmē, ka 2009.gadā — tieši šajā laikā, kad bija lielā krīze Latvijā, kad tā starpība starp to, ko saņēma viens Eiropas Parlamenta deputāts algā un ko saņēma viens Latvijas iedzīvotājs, tā starpība bija milzīga," norādīja Matīsa.

Tādēļ vēl jo vairāk viņu izbrīna fakts, ka līdzās jau tā lielajām algām deputāti ir ne tikai iesaistījušies privātā luksusa pensiju fondā, bet arī iemaksājuši tajā naudu, kas bija atvēlēta darba vajadzībām.

"Tur ir zināma divkosība. Vilksim paralēles. Vai tas būtu iespējams jebkuram iestādes vadītājam šeit, Latvijā, ka viņu budžetā nauda, kas paredzēta vispārējiem administratīviem izdevumiem, biroja uzturēšanai utt., ka viņš mierīgi varētu uzlikt savu ķepu uz šo naudiņu, kas bija budžeta līnijā paredzēta pilnīgi citam nolūkam, un iebāzt savā privātajā kabatā, kas ir privātais pensiju fonds. Tā ir privāta kabata," uzsvēra Matīsa.

Viņas vērtējumā deputātiem vajadzētu apturēt dalību fondā, jo uz spēles ir likta nodokļu maksātāju nauda. "Godīgākā reakcija, teiksim, uz šiem diviem variantiem tomēr ir pirmā: izņemt to naudu, ko tu esi iemaksājis. Ko tu dari ar to naudu tālāk, tas ir cits jautājums. Šī tiesāšanās, ņemot vērā šo ētisko aspektu,

es personīgi uzskatu – ja jūs vēlaties, lai Eiropas vārds un ES tēls jūsu valstī krīt vēl zemāk, tad, lūdzu, tiesājieties."

Viņasprāt, arī pārējiem politiķiem no Latvijas, kuri ir fondā, būtu jāskaidro savi lēmumi plašākai sabiedrībai, nevis jāizvairās no atbildēm.

"Kā var runāt par privātumu, ja viņi dzīvo no Eiropas iedzīvotāju nodokļu maksātāju naudas?

Piedodiet, viņi nav privātuzņēmēji, viņi ir ievēlēti Eiropas Parlamentā, viņu pensijas maksā arī Eiropas iedzīvotāji, nodokļu maksātāji. Tā ka šeit es uzskatu, ka viņiem nav tiesību uzskatīt, ka tā ir viņu privātā lieta," sacīja Matīsa.

Kā tālākos notikumus ap fondu saredz žurnālists Haralds Šūmans no "Investigate Europe"? "Fondam nav konkrētas nākotnes. Tam ir pašreizējie dalībnieki, un fonda darbība beidzas, kad visi ir miruši, jo tā saistības ir pensijas maksājumi mūža garumā."

Viņš pieļauj, ka juridisku apsvērumu dēļ fondu nemaz nevar tūlītēji slēgt, jo tajā vēl ir palikusi nauda, kas jāizmaksā biedriem.

"Labākais, ko var darīt, ir samazināt maksājumus līdz tādam līmenim, kur nav nepieciešama turpmāka fonda glābšana no nodokļu maksātāju naudas," norādīja Šūmans.

Savukārt glābt fondu par nodokļu maksātāju naudu būtu nepieņemami: "Tā ir naudas izšķiešana. Un naudu varētu tērēt labākiem mērķiem."