Neraugoties uz to, ka Krievijas gāzes piegādes uz Eiropas Savienību kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir dramatiski samazinājušās, Eiropas Savienības valstis no kopējā iepirktā gāzes apjoma no Krievijas šī gada pirmajā pusē importējušas 18%.

Gada otrajā ceturksnī no Krievijas pat importēts vairāk gāzes nekā no ASV. Arī sašķidrinātās dabasgāzes imports no Krievijas apjoma ziņā ierindojas otrajā vietā un ir mazāks tikai par Norvēģijas piegādāto apjomu.

Vairākas valstis no Krievijas gāzes joprojām pilnībā neatsakās ne tikai tādēļ, ka, piemēram, Austrijai, Ungārijai un Slovākijai ir ilgtermiņa neelastīgi līgumi ar Krieviju, bet arī tādēļ, ka pāreja uz zaļiem enerģijas avotiem Eiropas Savienībā nesokas tik viegli un ātri, cik varētu vēlēties.

Bažas paudusi arī enerģētikas komisāre Kadri Simsone, atzīmējot vajadzību paātrināt vēja turbīnu, saules bateriju bloku un citas atjaunojamās enerģijas infrastruktūras izvēršanu.

Taujāta par sankciju noteikšanu Krievijas dabasgāzes importam, viņa sacīja, ka Krievija jau ir zaudējusi jebkādas sviras, kas tai kādreiz bija pār Eiropas Savienību. Tajā pašā laikā esot atrasti alternatīvi avoti, un gāzes krātuves pirms ziemas izdodas piepildīt laicīgi. Lai gan uzņēmumi var turpināt legāli importēt no Krievijas gāzi, kamēr nav ieviestas sankcijas, Simsone aicināja meklēt citas alternatīvas.

"Mēs arvien vairāk apzināmies, ka dažas kompānijas aizvien gūst labumu no līgumiem, kas tika parakstīti pirms kara un tiek izpildīti, jo "Gazprom" tā vēlas. Tātad šobrīd šīm kompānijām ir legālas iespējas izmantot Krievijas gāzi, un tās var to legāli darīt līdz brīdim, kad sankcijas to ierobežos," viņa teica.

Uz Eiropas Savienību dabasgāze no Krievijas turpina plūst caur Ukrainu, Kijivai un Maskavai abām gūstot peļņu no šī darījuma un zināmā mērā finansējot katrai savu kara mašīnu. Tomēr paredzams, ka tas mainīsies, jo šī gada beigās, kad beigsies pašreizējais līgums, Ukraina pārtrauks Krievijas naftas un arī gāzes tranzītu uz Eiropas Savienību pa valstī esošajiem cauruļvadiem.

Taču domnīcas "Bruegel" eksperts Bens Makviliamss uzskata, ka alternatīvas pastāv, savukārt lēmums par sankcijām ir politisks.

"Pieprasījums pēc gāzes Eiropā pēdējo divu gadu laikā ir būtiski zemāks, un mums ir izbūvēta infrastruktūra, lai importētu sašķidrināto dabasgāzi no partneriem pasaulē. Tādēļ, es domāju, ka jautājums vairs nav par to, vai Eiropas Savienība var izdzīvot bez Krievijas sašķidrinātās dabasgāzes. Tas vairāk ir politisks jautājums par plusu un mīnusu izsvēršanu un izvēlēšanos no gara saraksta – vai šī ir īstā sankcija, ko Eiropas Savienība vēlas ieviest..?" vērtēja Makviliamss.

Arī komisāre Kadri Simsone skaidroja, ka alternatīvi avoti jau esot atrasti. Tiesa, eksperti norāda, ka vismaz daļa šo alternatīvu tā pati Krievijas gāze vien ir, kas tiek "atmazgāta" caur citām valstīm.

Piemēram, Eiropas Komisija noslēgusi vienošanās par gāzes importu no Azerbaidžānas, neskatoties uz to, ka daļa no kritiskās infrastruktūras, kas nepieciešama šīs gāzes transportēšanai uz bloku, pieder ASV sankciju sarakstā iekļautajai Krievijas enerģētikas kompānijai "Lukoil". Savukārt Azerbaidžāna, lai apmierinātu Eiropas Savienības pieaugošās gāzes prasības un nodrošinātu arī pašmājās patērēto apjomu, noslēdza vienošanos ar Krieviju par importa palielināšanu.

Bet Rumānija un Ungārija ir noslēgušas gāzes vienošanās ar Turciju jeb valsti, kas ir pilnībā atkarīga no gāzes importa, lai apmierinātu iekšzemes pieprasījumu. Politikas veidotājiem nākas sabalansēt energoapgādes drošības vajadzības ar ārpolitikas mērķiem, vienlaikus saglabājot izmaksas pārvaldāmā līmenī.