ĪSUMĀ:
- Valstīs, kas ir monetārās savienībās (piemēram, eirozonā), ir jābūt stingrai fiskālai disciplīnai, jo monetārā politika visām valstīm ir centralizēta.
- Valsts ārējais parāds būtiski pieauga pēc 2008. gada krīzes un joprojām turpina ar svārstīgiem rezultātiem pieaugt.
- Latvijai tuvākajos gados nāksies atdot/pārfinansēt vairākus miljardus no valsts parāda.
- Latvijas ekonomika Baltijā ir ar vislielāko valsts parādu, jādomā par parāda sloga mazināšanu.
Labā prakse ir veidot pretciklisku fiskālo politiku sasaistē ar ekonomisko ciklu, tas ir, valdība tērē mazāk un, iespējams, veido budžeta pārpalikumu ekonomikas izaugsmes laikā, savukārt tērē vairāk un veido budžeta deficītu ekonomikas krīžu laikā, lai stabilizētu un sildītu ekonomiku.
Kaut gan Latvijas valsts parāda līmenis skaitās relatīvi zems, tomēr ir vērts domāt par fiskālās telpas jeb pieejamās naudas veidošanu nākotnes krīzēm un to, vai Latvijas strukturāli vājākā ekonomika Baltijas valstīs var uzņemties vislielākās saistības attiecībā pret tās iekšzemes kopproduktu (IKP).
Dalība eirozonā prasa stingru fiskālo disciplīnu
Līdz ar pievienošanos eirozonai 2014. gadā Latvijas valdībai tās fiskālās politikas veidošanā joprojām saistoši ir tā sauktie Eiropas Savienības Māstrihtas kritēriji, kas attiecas arī uz valsts parādsaistību apjomu un budžeta deficītu.
Māstrihtas kritēriji nosaka, ka vēlamais valsts parāda apjoms ir zem 60% no IKP un gada valsts budžeta deficīts nepārsniedz 3% no IKP.
Papildus tam ir nācis arī klāt Eiropas Savienības (ES) izaugsmes un stabilitātes pakts, kas izriet no ES fiskālās disciplīnas likuma un kura mērķis ir veicināt ilgtspējīgas un noturīgas fiskālās politikas veidošanu ES dalībvalstīs. Izaugsmes un stabilitātes pakta ietvaros ir paredzēts, ka valstīm strukturālais budžeta deficīts nevar būt lielāks par 0,5% no IKP (strukturālo budžeta deficītu iegūst, koriģējot to attiecībā uz valsts pilnu potenciālo IKP un atskaitot vienreizējus un pagaidu fiskālos mērus).
Eiropas Komisija veic katras dalībvalsts ikgadējā valsts budžeta un fiskālās politikas novērtēšanu un sniedz savas rekomendācijas ar nepieciešamajiem uzlabojumiem.
Ja kādai no ES dalībvalstīm ir pārlieku liels fiskālais deficīts, tad Eiropas Komisija var aizsākt procedūru ar mērķi ieviest nepieciešamos pasākumus, lai šo deficītu samazinātu.
Tā kā eirozona ir monetāra savienība, kurā ir centralizēta monetārā politika, ko nosaka Eiropas Centrālā banka, šajā monetārajā savienībā ir dažādas neatkarīgas valstis ar individuālu fiskālo politiku, tādēļ ir nepieciešamība pēc mehānisma, kas veicinātu pārdomātu fiskālo politiku, ņemot vērā, ka valstīm vairs nav savas individuālās monetārās politikas.
Citiem vārdiem sakot, valstīm, kas atrodas monetārā savienībā, jo īpaši ir jādomā par savu fiskālo politiku, lai nodrošinātu makroekonomisko stabilitāti, kas savukārt kalpotu par pamatu reālai ekonomikas izaugsmei.
Un viens no svarīgākajiem faktoriem ir fiskālā disciplīna, tas ir sabalansēts budžets ar nelielu deficītu savienojumā ar kopējām valsts parādsaistībām saprātīgā un pārvaldāmā līmenī.
Valsts ārējais parāds būtiski pieauga pēc 2008. gada krīzes un joprojām turpina kāpt
Sākoties Covid-19 pandēmijai 2020. gadā, Latvijas valsts budžeta deficīts būtiski palielinājās, ņemot vērā nepieciešamo finansējumu ārkārtējai situācijai. Tas sasniedza 4,4% no IKP 2020. gadā un 7,2% no IKP 2021. gadā.
Ņemot vērā ārkārtas apstākļus, arī Eiropas Komisija pieļāva lielākas atkāpes no prasītā budžeta deficīta apmēra.
Pēc tam 2022. gadā, pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, Latvija saskārās ar drošības izaicinājumiem, kas negatīvi atsaucās uz ekonomiku, kā arī divciparu inflāciju un strauji augošām enerģijas cenām, kā rezultātā valdība lēma par labu valsts atbalstam, lai, piemēram, mājsaimniecībām būtu vieglāk pārciest enerģijas cenu krīzi, jo īpaši ziemā.
Šo notikumu rezultātā valsts budžeta deficīts 2022. gadā sasniedza 4,6% no IKP.
Gadu vēlāk, 2023. gadā, budžeta deficīts jau sāka atkal pamazām normalizēties un samazinājās līdz 2,2% no IKP.
Pēc "Eurostat" sniegtajiem datiem valdības vispārējais parāds 2023. gadā sasniedza 43,6% no IKP. Vēsturiski Latvijas valsts parādsaistības pēc neatkarības atjaunošanas svārstījās aptuveni 10%–15% no IKP robežās, taču vislielāko ietekmi uz valsts parādu atstāja 2008. gada finanšu krīze, kad sākotnēji valsts parāds pieauga līdz 18% no IKP un gadu vēlāk, 2009. gadā, tas dubultojās, sasniedzot 37% no IKP.
To daļēji ietekmēja strauji sarukušie IKP rādītāji un strauji pieaugušie parādsaistību apjomi, jo īpaši glābšanas pakotne no starptautiskajiem aizdevējiem, lai stabilizētu valsts finansiālo situāciju.
Vēl gadu vēlāk, 2010. gadā, valsts parāds sasniedza 47,6% no IKP. Kopš 2011. gada ekonomika ir atgriezusies pie izaugsmes, ar izņēmumiem 2020. gadā, kuru skāra Covid-19 pandēmijas ierobežojumi un IKP kritums bija 3,5%, kā arī pagājušais 2023. gads noslēgts ar nelielu kritumu 0,3% apmērā no IKP.
Taču valsts vispārējais parāds kopš 2011. gada ir svārstījies amplitūdā no 36% līdz 44% no IKP.
Latvijai tuvākajos gados nāksies pārfinansēt vairākus miljardus no valsts parāda
Pēc "Eurostat" datu analīzes vidējais vispārējo valsts parādsaistību apjoms uz vienu iedzīvotāju Latvijā 2023. gadā bija 9,3 tūkstoši eiro. Pēc valdības izstrādātās stabilitātes programmas 2024.–2028. gadam ir paredzēts, ka valsts vispārējais parāds piecu gadu laikā pakāpeniski pieaugs līdz 48% no IKP.
Kaut gan bieži Latvijas valsts parāds tiek vērtēts kā relatīvi zems, salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm un ES prasību nepārsniegt 60% no IKP, taču jāsaka, ka, turpinot audzēt parādsaistības, tas nozīmē mazāku fiskālo telpu un iespējas aizņemties nākamo ekonomisko satricinājumu laikā.
2008. gada finanšu krīzes laikā būtiski pieauga valsts parādsaistību apjoms, un,
kaut gan ekonomika ir pārsniegusi pirmskrīzes IKP rādītājus, valsts parāda apjoms nav atgriezies ne tuvu pirmskrīzes rādītājam, un valdība to turpina audzēt.
Vēl 2025. gadā Eiropas Komisijai tiks atmaksāti 200 miljoni eiro, kas tika saņemti starptautiskās palīdzības pakotnes ietvaros 2008. gada finanšu krīzes laikā. Lielā mērā palīdzības pakotnes parāds ir aizstāts ar emitētiem parāda vērtspapīriem no Latvijas valdības puses.
Šī brīža valsts parāda procentu maksājumi sasniedz 0,6% no IKP, taču ar prognozētajiem aizņēmumiem tie sasniegs 1,4% no IKP 2028. gadā.
Pēc Finanšu ministrijas sniegtajiem datiem 2023. gadā valsts parāda apkalpošanai jeb procentu maksājumiem tika tērēti 233 miljoni eiro, bet 2024. gadā tie attiecīgi varētu sasniegt 381 miljonu eiro, bet 2026. gadā tie jau varētu būt vairāk nekā 500 miljoni eiro.
Periodā no 2025. līdz 2031. gadam iestāsies atmaksas termiņš valsts saistībām 11,25 miljardu eiro apmērā, no kurām lielāko daļu, visticamāk, pārfinansēs, laižot tirgū jaunus parāda vērtspapīrus un ar saņemtajiem līdzekļiem dzēšot esošās saistības.
Pēc Valsts Kases sniegtās informācijas valsts plāno 2024. gadā aizņemties 3 miljardus eiro, 2025. gadā jaunas parādsaistības tiek lēstas 3,6 miljardu eiro apmērā, bet 2026. gadā aizņēmumi varētu sasniegt 3,1 miljardu eiro.
Latvijas ekonomika Baltijā ir ar vislielāko valsts parādu, jādomā par parāda sloga mazināšanu
Jāsaka, ka Rietumeiropas valstis un to ekonomikas ir daudz attīstītākas un konkurētspējīgākas nekā Latvijas ekonomika. Valsts parāds nav bezmaksas līdzekļi, tā ir nauda, kas nākotnē būs jāatmaksā no nodokļu maksātāju naudas.
Parādsaistības kā tādas nenodrošina valsts labklājību, bet gan drīzāk tas ir veids, kā valsts ekonomika tiek organizēta un strukturēta.
Par piemēru tam kalpo Igaunija, kuras fiskālā politika prasa sabalansētus budžetus bez deficītiem, un konsekventi Igaunijai ir zemākās valsts parādsaistības Eiropas Savienībā, sasniedzot 18% no IKP 2023. gadā, taču tajā pašā laikā Igaunija ir stipri priekšā Latvijai dažādos ekonomikas attīstības rādītājos.
Latvijai ir vislielākās valsts parādsaistības attiecībā pret IKP starp Baltijas valstīm, un pēc dažādiem rādītājiem arī visvājākā ekonomika.
Parādsaistības valstij ir vēlams uzņemties investīciju projektiem, nevis valdības ierasto maksājumu segšanai, kas pēc būtības būtu sedzami no regulārajiem nodokļu ieņēmumiem.
Ja valsts aizņemas tam, lai segtu regulārās izmaksas, tad eventuāli var uzkrāties liela apjoma parādsaistības un valsts var saskarties ar grūtībām šos parādus segt.
Savukārt aizņemšanās, lai valsts veiktu investīcijas, ir labvēlīgāks parādsaistību mērķis, jo sagaidāms, ka veiktās investīcijas dos pienesumu ekonomikas attīstībai un izaugsmei, tādējādi veicinot papildu nodokļu ieņēmumus, ar kuriem norēķināties par uzņemtajām saistībām, kuru mērķis bija šīs investīcijas.
Valsts parādu var atmaksāt dažādos veidos, piemēram, pārfinansējot iepriekšējās saistības ar jaunām, novirzot tam valsts budžeta pārpalikumu un novirzot ieņēmumus no valsts aktīvu pārdošanas. Saistību pārfinansēšana nemazina parādsaistību apjomu, tikai nomaina vienas saistības uz citām.
Aktīvu pārdošanai parasti vajadzētu būt izsvērtam lēmumam un procesam, ņemot vērā šo aktīvu turpmāko izmantošanu un attīstību. Reālistiski vienīgais veids, kā mazināt saistību slogu, ja finansiāli ir šāda nepieciešamība, ir budžeta pārpalikuma veidošana, kas nozīmē budžeta izmaksu mazināšanu vai iekasēto nodokļu apjoma audzēšanu, vai abi procesi vienlaicīgi.
Augot ekonomikai, aug arī potenciālā ar nodokļiem apliekamā ieņēmumu bāze un kopējais iekasēto nodokļu apjoms. Valsts sektoram būtu arvien vairāk jādomā par valsts politikas veidošanu, kas veicina nodokļu ieņēmumus, piemēram, ēnu ekonomikas mazināšana, vienkāršas, saprotamas un efektīvas nodokļu sistēmas veidošana, uzņēmējdarbības vides attīstība, tai skaitā birokrātijas mazināšana un prasību vienkāršošana.
Vēsturiski ar katru krīzi valsts izmanto arvien vairāk valstij pieejamo fiskālo telpu, lai aizņemtos, taču atgriežoties pie ekonomikas izaugsmes, nav dzirdama diskusija par parāda mazināšanu, lai uzturētu fiskālo telpu nākamajiem satricinājumiem.
Jāsaka, ka parāda sloga mazināšana, nevis audzēšana, pa nelieliem soļiem gadu no gada ir daudz mazāk sāpīga nekā strauja budžeta konsolidācija, pienākot nākamajai lielajai ekonomikas krīzei, kad aizņemšanās starptautiskajos tirgos var kļūt vēl jo apgrūtinātāka un dārgāka nekā ekonomikas izaugsmes laikā.
