ĪSUMĀ:
- Pētnieki: Valstu vadītāji nezina, ka viņi nereti pārmaksā par zālēm.
- Zāļu cenu atšķirība starp valstīm mēdz būt ievērojama.
- Lielākoties nabadzīgākas valstis maksā vairāk nekā bagātās valstis.
- ASV ražotu cistiskās fibrozes zāļu cena Eiropā var pat 40 reižu pārsniegt pašizmaksu.
- Baltijas valstīs kompensējamie medikamenti var būt pat piecreiz dārgāki nekā citās Eiropas valstīs.
- Viens no iespējamiem risinājumiem zāļu cenu izlīdzināšanai Eiropā – kopīgi iepirkumi.
Cilvēki, kuri žurnālistiem snieguši ieskatu šajā sistēmā, nereti nav gribējuši atklāt savus vārdus, taču pastāstījuši, ka sarunas par zāļu cenām notiek valstu vadītāju un zāļu firmu starpā. Tās ir absolūti konfidenciālas un bieži vien risinās sarakstes ceļā, lai izvairītos no riska, ka informācijai piekļūst informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmu administratori vai sistēmas apkalpojošie uzņēmumi. Informācijas apmaiņa notiek ar aizzīmogotām aploksnēm, kuras adresātam tiek nodotas pret parakstu.
"Trīs klašu" pilsoņi
Valstu vadītājiem šķiet, ka slepeno sarunu ceļā viņiem izdodas tikt pie ļoti izdevīgiem piedāvājumiem un atlaidēm, tādējādi ietaupot budžeta naudu,
bet patiesībā veidojas miljonos mērāma pārmaksa un pastāv milzīgas cenu atšķirības, jo dažādas valstis nezina, par kādu cenu tās pašas zāles iepērk citur.
Nereti runa ir par medikamentiem vēža un citu smagu slimību ārstēšanai, bet pacienti vienā valstī bieži pat nenojauš, ka tādas pašas zāles citās valstīs ir daudz vieglāk pieejamas, jo ir lētākas.
Austrijas kādreizējais Veselības ministrijas vadītājs Klemenss Auers pat izteicies, ka zāļu pieejamības ziņā Eiropā ir pirmās, otrās un trešās klases pilsoņi.
"Trešās klases pilsoņi" dzīvo mazākās un trūcīgākās valstīs, piemēram, Lietuvā (Latvija pētījumā atsevišķi nav apskatīta), bet "pirmās klases pilsoņi" – piemēram, Vācijā vai Francijā.
Bagātās valstis par zālēm maksā mazāk
Pētījums atklāj, ka lielākoties nabadzīgākas valstis maksā vairāk par inovatīvajiem medikamentiem, kuru cenas bieži vien ir galvu reibinošas, reizēm pat ar sešiem cipariem rakstāmas. Vispirms Eiropas Zāļu aģentūra apstiprina šāda jauna medikamenta izmantošanu Eiropā, bet pēc tam ražotājs jau vērtē savas intereses un iespējas nopelnīt katrā konkrētajā valstī. No tā atkarīgs, vai un kā medikaments tiek virzīts vai nevirzīts kādas valsts zāļu tirgū, un kā ar valstu vadību tiek "sarunātas" dažādas atlaides, nonākot līdz faktiskajai cenai.
Sākumā farmācijas uzņēmumi zāles pārdod par maksimālo cenu un pelna miljardus.
Eksperti to sauc par "bezprocentu aizdevumu", jo vairākums valstu sākumā tiešām maksā šīs astronomiskās summas.
Laika gaitā uzņēmumi neuzkrītoši samazina starpību starp oficiālo un reālo, sarunāto cenu, tādējādi kredītu it kā atdodot. Lielākos tirgos atlaides ir lielākas, mazākos – mazākas, taču slepenas, kas ražotājiem sniedz teju vai neierobežotas iespējas diktēt spēles noteikumus un, protams, noteikt arvien augstākas cenas inovatīvām zālēm.
Cena pat 40 reižu pārsniedz pašizmaksu
Pētnieki aplūko šādu shēmu: ražotāji ar jauno medikamentu vispirms ienāk Dānijas un Vācijas tirgū, kur zāles sākumā tirgo par augsto cenu, taču šajās valstīs paredzēts, ka pēc gada cenas tiek pārskatītas. Pārskatīšanas iznākums ir cenu pazemināšana, kamēr citās Eiropas valstīs kā references cena joprojām tiek izmantota sākotnējā maksimālā, jo par slepenajām atlaidēm nevienam nekas nav jāzina.
"Investigate Europe" kā piemēru aplūko ASV ražotas zāles pret retu slimību – cistisko fibrozi.
Eiropā viena pacienta ārstēšanai gadā šis dzīvību glābjošais medikaments var izmaksāt vairāk nekā 200 000 eiro, un tiek lēsts, ka šī cena ir 40 reižu augstāka par pašizmaksu.
Ražotājs aizbildinās, ka vēlas atpelnīt izpētē un attīstīšanā ieguldīto, taču pētnieki atzīmē, ka ražotāja pārdošanas apjoms 2023. gadā bija gandrīz 10 miljardi ASV dolāru.
Šīs retās slimības ārstēšana vienam pacientam gadā izmaksā no 71 000 eiro Francijā līdz pat 175 000 Lietuvā.
Zāļu firmu aprēķins ir vienkāršs – mazākā valstī pacientu skaits ir mazāks, jo īpaši retai slimībai, līdz ar to mazāka arī paredzamā peļņa, tāpēc firma nosaka augstāku cenu. Ja kādam kas nepatīk, zāļu ražotājs var piedraudēt sarunas neturpināt un var arī apelēt pie pacientu tiesībām saņemt efektīvu ārstēšanu. Turklāt ne visas zāles valstis var atļauties. Ja kādas no efektīvajām, bet ļoti dārgajām zālēm netiek kompensētas, tad pacientiem tās ir vēl grūtāk sasniedzamas un izmaksā vēl vairāk. Tādos gadījumos pacientiem jāvāc ziedojumi vai jālūdz valstij individuāla kompensācija.
Baltijas valstis un Rumānija pētījumā pieminētas to vidū, kurās ļoti daudz ultradārgo inovatīvo medikamentu kompensācijas sistēmā nav, bet, ja valsts tās tomēr izlemj apmaksāt, tās var būt pat piecreiz dārgākas nekā turīgajās Eiropas valstīs.
Valstis meklē risinājumus
Vairākas Dienvideiropas valstis meklējušas izeju pārcenotajām zālēm, apvienojot spēkus un mēģinot zāles iepirkt kopā, bet zāļu firmas par šādu apvienību neesot izrādījušas nekādu interesi. Arī Beniluksa valstis apvienojušās atsevišķu dārgāko jauno medikamentu kopīgiem iepirkumiem no mazākiem uzņēmumiem, bet lielie uz šādu kopdarbošanos skatoties ar aizdomām.
Daudzkārt izskanējusi ideja arī Baltijas valstīm apvienoties kopīgiem zāļu iepirkumiem, bet tā nav īstenota.
Latvijas veselības ministrs Hosams Abu Meri ("Jaunā Vienotība") Latvijas Radio skaidroja, ka Latvijā, izvērtējot konkrētu medikamentu iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā, pastāv prasība, ka cena nedrīkst pārsniegt ražotāja cenu Lietuvā vai Igaunijā vai nedrīkst pārsniegt otru zemāko ražotāja realizācijas cenu tādās valstīs kā Čehija, Dānija, Polija, Rumānija, Slovākija un Ungārija.
