Vai piekrastes zvejai gals? Zvejnieki satraukti par aroda nākotni jūras vides aizsardzības plānu dēļ

"Mēs to nesaprotam, kāpēc tieši mazie zvejnieki ir nostādīti kā lielākie kaitnieki, jo mazie zvejnieki piekrastē noķer nepilnus 4% no visas kopējās nozvejas. Ir dienas, kad tu neko nenozvejo, nu, tā ir jūra, tas nav lielveikals, bet zināmu daudzumu kvalitatīvu zivju mēs varam Latvijas iedzīvotājiem nozvejot. Butes ir, arī lucītis ir, vimbu ir daudz un tāpat sīdziņas ir," Bērzciema jūras krastā biedrības "Mazjūras zvejnieki" valdes priekšsēdētājs Andris Cīrulis skaidro bažas par tradicionāla aroda nākotni.

Zvejniekiem nesen prezentēta Latvijas piekrastes karte, un tajā jūras pētnieki iezīmējuši īpašas aizsardzības zonas, kurās nākotnē būtu  jāierobežo saimnieciskā darbība. Iezīmētas teritorijas no Igaunijas robežas līdz Skultei, Lapmežciema un Ragaciema piekrastē, piekrastē no Engures līdz Ģipkai, vairākās vietās abpus Ventspilij, kā arī pie Pāvilostas un Jūrmalciema.

"Tās teritorijas, kas būs kā sarkanie liegumi, tas ir gandrīz visa piekraste. Līdz ar to tas ir piekrastes zvejniecības gals. Pēc pašreizējām prognozēm izskatās, ka tur nevarēs zvejot.

Un tad iznāk tā, ka piekrastes zvejnieks ar mazu videi draudzīgu laiviņu nevarēs braukt, bet jahtas, motorlaivas, visi varēs braukt tajā teritorijā, – tas ir absurds. Mēs, kas visu mūžu šeit esam dzīvojuši kopš senču laikiem, mēs esam visvairāk ieinteresēti, lai šeit būtu zivis, lai daba būtu saglabāta, lai mūsu bērni varētu tīrā jūrā peldēties, jo mūsu bērni šeit dzīvo. Otrkārt, mēs gādājām kvalitatīvu pārtiku Latvijas cilvēkiem. Tur nav [ierobežojumiem] nekāda pamata. Nu, nav nekāds posts no piekrastes zvejniekiem, ne piesārņojums, nekas no viņiem nerodas. Piekrastes zvejnieki būs kategoriski pret jebkādiem liegumiem piekrastē, kas pārtrauc pilnībā saimniecisko darbību," pauda Cīrulis.

Viņš sacīja, ka Igaunijā ir ap 2500 piekrastes zvejnieku, bet biedrībā Latvijā palikuši vien 75 biedri, kas aptver visu Latvijas piekrasti no Skultes līdz Jūrmalciemam.

Mērsraga piekrastes zvejnieks Viktors Līcis un Andris Laukšteins no Kolkas puses stāstīja, ka zvejo visu mūžu, bet šobrīd arods šķiet izmirstošs, jo jaunieši jūrā pēc zivīm vairs negribot iet. Savukārt pieprasījums pēc piekrastē noķertām zivīm tirdziņos ir krietni lielāks, nekā zvejnieki spēj noķert.

Visas piekrastes zvejnieku bažas saasinājušās tieši pēc tikšanās ar Eiropas Savienības un Latvijas finansētā projekta "LIFE REEF" pārstāvjiem, kas prezentēja minēto jūras karti. Projekta mērķis ir izpētīt dabas bagātības piekrastē, un saskaņā ar Bioloģiskās daudzveidības regulas prasībām 10% no jūras teritorijas plānots noteikt kā stingru aizsardzības zonu. Viens no projekta pārstāvjiem ir zinātniskais institūts "Bior". Tā vadītāja Olga Valciņa gan pievērsa uzmanību tam, ka tā bijusi tikai pirmā projekta sanāksme, kurā izklāstīti iespējamie scenāriji.

"Turklāt ir jāsaprot, ka tā nav regula, tas nav likums, tā ir politiska apņemšanās. Tikpat labi Latvijas politiķi var runāt par to, ka mēs nevaram atļauties aizliegt 10%, mēs varam nodrošināt tikai, piemēram, trīs. Un tas arī tika visiem partneriem prezentēts. Tas pagaidām nenozīmē vēl vispār neko.

Tas bija viens no iespējamiem scenārijiem, kā būtu jādara, bet mēs arī ļoti labi apzināmies, ka zvejniekiem ir kritiskās vietas, tā saucamās sarkanās līnijas, no kurām neviens nevar atkāpties,

jo tās ir ārkārtīgi būtiskas nozvejai, un kuras ir savukārt kritiski svarīgās vietas biotopu, putnu, zivju aizsardzībai, un jāsaprot tie konfliktējošie rajoni. Un tad jādomā, kā to risināt, – vai samazināt šo politisko apņemšanos līdz mazākam procentam, vai tomēr saprast arī to, ko neviens arī, starp citu, semināra laikā negribēja dzirdēt, ka 10% liegums vai vienalga, cik procentu liegums nenozīmē, ka tur būs aizliegts viss," klāstīja "Bior" vadītāja.

Jūras aizsargājamo biotopu izpēte vēl noritēs līdz nākamā gada rudenim un piekrastes zvejnieku radīto ietekmi vēl tikai pētīs, ievācot datus par putnu piezveju, par ko patlaban Latvijā datu nav, papildināja "Bior" Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.

"Tie ir atsevišķi zvejas segmenti, kuros varētu būt šī sadursme, teiksim, tīklu zveja piekrastē. Jā, sezonāli ir kaut kādi momenti, ka ir iespējama  putnu bojāeja šajos zvejas tīklos. Arī Lietuvā bija ļoti līdzīga situācija, kad arī šī oficiālā statistika uzrādīja, ka pa trim gadiem ir tikai seši putni bojā gājuši piekrastes zvejā, un tad pētnieki apsekoja šos zvejniekus piekrastē un konstatēja – patiesībā tas putnu skaits ir mērāms simtos, kas iet bojā. Jo šobrīd Latvijā mēs esam balstījušies uz informāciju, kas ir institūta rīcībā. Jā, tie ir mūsu sadarbības zvejnieki, kas aptver tikai nelielu daļu no piekrastes zvejas segmenta. To informāciju mēs ievāksim nākamgad un mēģināsim pēc iespējas ātrāk analizēt un saprast, kas tur īsti notiek. Bet šobrīd tas, kā mēs to saredzam, – tie ir telpiski, sezonāli zvejas ierobežojumi noteiktām zvejas rīku kategorijām šo tīklu zvejā, bet tajā pašā laikā ir murdu zveja, stāvvadu zveja, ir atsevišķi citi segmenti, no kā varbūt šī ekoloģiskā ietekme nav tik nozīmīga, un tie segmenti varētu arī līdzāspastāvēt kopā ar dabas aizsardzību," teica Putnis.

Viņš skaidroja, ka šīm stingri aizsargājamām vietām Latvijas ūdeņos ir jābūt tieši piekrastes zonā, jo tur, salīdzinot ar dziļākām vietām jūrā, ir augstvērtīgākās jūras dzīvotnes, kā akmeņaini sēkļi vai smilšu rifi.

"Ja mēs runājam par šiem zemūdens rifiem, tās ir vietas, kur ir akmeņi uz grunts, kas ir apauguši ar veģetāciju, ar aļģēm, ar gliemenēm. Tās ir vietas ar ļoti augstu bioloģisko daudzveidību.

Šajās vietās mīl uzturēties gan zivju sugas, gan tās izmantot par nārsta vietām, teiksim, dažādas bezmugurkaulnieku sugas, tās ir mūsu bioloģiskās daudzveidības oāzes Baltijas jūrā, jo mums tā specifika ir tāda, ka dziļajos ūdens slāņos mums ir skābekļa deficīts un faktiski vispār dzīvības nav, un lielā mērā arī to nosaka tas, cik tālu gaisma iespiežas, cik tālu šis makrofītaļģes spēj augt. Un Baltijas jūras Latvijas piekraste, tā ir piekrastes zona, kur atsevišķās vietās tā ir ļoti vērtīga un aļģes, protams, nodrošina ūdens attīrīšanās spēju, un primāri tā ir bioloģiskā daudzveidība," skaidroja Putnis.

Arī Latvijas piekrastes zvejnieki apgalvo, ka putnu piezveja gan esot minimāla, savukārt noteikt konkrētas zvejas vietas, kuras tuvākā mēneša laikā jāatzīmē "Bior" aptaujas anketās, piekrastē nav iespējams, jo zivis pārvietojas un zvejnieki iet jūrā dažādās vietās atkarībā no gadalaika, straumēm, vēja vai vētrām, kā arī roņu pulcēšanās vietām.

Laukšteins: "Mums ir jāiet zivij līdzi, piemēram, tās pašas butes zvejā mēs ejam līdzi, jo viņa vienu laiku ir Kolkas ragā pavasarī, un tad mēs ejam līdzi viņai pamazām uz Ventspils pusi; tāpat, piemēram, gribam kādu lasi vai vēl kaut ko noķert, mums ir licences arī no Ventspils novada, un tad mēs ejam tur un kaut ko vairāk noķeram."

Līcis: "Tas atkarīgs arī no vējiem, Mērsragā, piemēram, ir rags, tad ziemeļrietumu vējā tajā pusē ragam tīklu nemetīs, un tad aiziet aizvēja pusē ragam."

Nākošnedēļ biedrības zvejnieki tiksies ar Zemkopības ministriju, lai pārrunātu arī šo problēmu. Ministrijas valsts sekretārs Ģirts Krūmiņš norādīja, ka nozares ministrija ir pret kādiem papildu aprobežojumiem.

"Mums ir, pirmkārt, jādomā par zvejniekiem, par saprātīgu ražošanu, un tad mums ir jāskatās tālāk par aprobežojumiem.

Nozvejas apjomi katru gadu samazinās, un vairāk vēl papildu aprobežojumus, manuprāt, nevajadzētu likt. Mēs būsim pret.

Mums jau tā ir maz šo piekrastes zvejnieku un, uzliekot vēl papildu aprobežojumu, viņi paliks vēl mazāk. Tā ka mēs cīnīsimies par to, lai, teiksim, šie aprobežojumi būtu pēc iespējas mazāki, jo mums ir vajadzīga zvejniecība un šie zvejnieki, un arī valstij ir vajadzīgi šie nodokļi," skaidroja ZM valsts sekretārs.

Savukārt Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) pārstāve Gunta Gabrāne atgādināja, ka 2018. gadā Eiropas Komisija pret Latviju ierosināja pārkāpumu procedūru saistībā ar nepilnvērtīgu aizsargājamo teritoriju apsaimniekošanu.

"Un tā pārkāpuma procedūra tiek atlikta. Tā nav izbeigta un aizmirsta, bet atlikta līdz projekta beigām, un skatīsies, vai ir vai nav darbs izdarīts. Esošā pieredze rāda, ka šobrīd, es pat teiktu, ka nav praktiski nekādu aizliegumu piekrastes zvejai dabas aizsardzības jautājumu dēļ. Tās mums vēl ir debates un, teiksim, sarunas un zināšanu uzkrāšana; pieredzes apmaiņa jāveic, lai mēs saprastu, kas būtu tas galējais, jo mūsu darbs ir veikt šo izpēti, aprēķināt un visu iesniegt tālāk ministrijām. Pēc tam būs vēl arī ministriju līmeņa debates un sarunas, bet mums ir nepieciešams iegūt zinātniski pareizi datus, korektus, kurus var pārbaudīt jebkurš," atzīmēja Gabrāne.

Eiropas Savienības biodaudzveidības stratēģija līdz 2030. gadam kopumā paredz noteikt ap 30% no jūras teritorijas kā aizsargājamu un trešdaļu no tās aizsargāt stingri. Latvijā patlaban jūrā aizsargājami ir 15,7% teritorijas, bet stingra liegumu zona gan sauszemē, gan jūrā kopumā patlaban noteikta vien 0,6% apmērā.