Ekonomikas galvenais dzinējspēks – vienotais tirgus

ES ekonomikas galvenais dzinējspēks ir vienots iekšējais tirgus. Tas nodrošina preču un pakalpojumu, kā arī naudas līdzekļu brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos, kurā iedzīvotāji bez ierobežojumiem var dzīvot, strādāt, mācīties un nodarboties ar uzņēmējdarbību. Lai pilnveidotu vienoto tirgu, ES ir izstrādājusi virkni politikas nostādņu, kurām ir liela ietekme uz tās iedzīvotāju dzīvi un uzņēmumu darbību. Vides, veselības, patērētāju tiesību aizsardzības, konkurences, nodokļu, enerģētikas, rūpniecības, pētniecības un sociālā politika ir jomas, kurās ES ir sakāms savs vārds.

Ekonomisti ir bijuši vienisprātis, ka no dalības ES Latvijas ekonomika ir vairāk ieguvusi nekā zaudējusi. Labklājības pieaugums, lielākas investīcijas, drošība, palīdzīga roka krīžu pārvarēšanai, ieguvumi no iespējām strādāt un mācīties dažādās ES valstīs – tie ir daži no ieguvumiem ekonomikai, tomēr vienlaikus ekonomisti uzsvēruši, ka Latvija nav izmantojusi visas iespējas.

Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai un dalībvalstu ekonomiku noturīgai izaugsmei palīdz Eiropas Ekonomikas un monetārā savienība. Tā palīdz saskaņot valstu ekonomisko un budžeta politiku, veido kopējo monetāro politiku un uztur kopējo Eiropas valūtu – eiro. Visas ES dalībvalstis ir Ekonomikas un monetārajā savienībā, bet daļa, ieskaitot Latviju, kuras ir ieviesušas eiro, kopīgi tiek sauktas par eirozonu.

Atbildība par ekonomikas politiku Ekonomikas un monetārajā savienībā ir sadalīta starp dalībvalstīm un ES institūcijām, ieskaitot Eiropas Komisiju, kura uzrauga politikas plānošanu un ieviešanu dalībvalstīs. Eiropas Centrālā banka (ECB) ir tā ES institūcija, kas atbild par efektīvu un koordinētu eirozonas monetāro politiku, sargājot cenu stabilitāti jeb novēršot inflāciju ar procenta likmju paaugstināšanu un vienotās valūtas vērtību. Dalībvalstu valdības pārziņā savukārt ir tādas ekonomikas politikas jomas, kā, piemēram, budžeta un nodokļu politika, kas nosaka valsts ieņēmumus un tēriņus.

Savukārt Banku savienība, kas tika izveidota 2008. gadā kā atbilde uz globālo finanšu krīzi, pastiprina Ekonomisko un monetāro savienību. Tā rada atbildīgu, drošu un vienotu finanšu pakalpojumu tirgu un aizsargā noguldītājus, nodrošinot, ka tie rīkojas atbildīgi un bankas nenonāk grūtībās.

Eiropas Parlaments pieņem konkrētus lēmumus ar mērķi novērst ES tehniskos, normatīvos un juridiskos šķēršļus, lai pilnveidotu vienoto tirgu un atvieglotu iedzīvotāju dzīvi un uzņēmumu darbību, kā arī Eiroparlamentam pieder galavārds budžeta pieņemšanā.

Uz ieguldījumiem balstīts budžets

Eiropas Parlaments kopā ar ES Padomi pieņem savienības budžetu un apstiprina ES daudzgadu finanšu shēmu jeb ilgtermiņa budžetu, nodrošinot, ka ES izdevumi tiek veikti godprātīgi un pašu resursu robežās. Pēc budžeta pieņemšanas par tā izpildi ir atbildīga Eiropas Komisija. Savukārt Eiroparlamentam ir tiesības kontrolēt, kā Eiropas Komisija un iesaistītās institūcijas veic ES budžeta izpildi.  

Viens no iemesliem, kāpēc ES ir gan viena gada, gan daudzgadu budžeti, ir padarīt to programmu, kuras ES vēlas finansēt, plānošanu vienkāršāku un palielināt to efektivitāti. Šāda paredzamība ir vajadzīga, piemēram, pētniekiem, kuri strādā pie zinātniskiem projektiem, kuru pabeigšana prasa vairākus gadus.  

Finanšu ministrijā norādīja, ka Eiropas Savienības daudzgadu budžets ir bijusi būtiska sastāvdaļa Latvijas ekonomikas veidošanā un kapitalizācijā. ES līdzfinansējums ir nodrošinājis līdzekļu pieejamību ekonomikā, infrastruktūras un uzņēmumu modernizāciju, jaunu uzņēmumu un pat industriju attīstību, kas savukārt ir ļāvis papildus piesaistīt arī privāto ārvalstu kapitālu.

Atšķirībā no valsts budžeta ES budžets pēc savas būtības vairāk ir investīciju budžets, tajā, piemēram, nav paredzēti līdzekļi pamatizglītības vai valsts aizsardzības finansēšanai. Tā vietā galvenā uzmanība tiek vērsta uz jomām, kurās ES var panākt pārmaiņas, veicinot izaugsmi un konkurētspēju.

No ES daudzgadu budžeta atbalstu sniedz miljoniem studentu, tūkstošiem pētnieku, reģioniem, pilsētām, uzņēmumiem un nevalstiskajām organizācijām. Tas palīdz uzlabot pārtikas veselīgumu un nekaitīgumu, jaunu un kvalitatīvu ceļu izbūvi, dzelzceļu un lidostu celtniecību, veicina tīrāku vidi un drošību uz ES ārējām robežām. Tomēr daudzgadu budžetam ir jābūt arī zināmai elastībai, lai varētu reaģēt uz neparedzētām krīzēm un ārkārtas situācijām, piemēram, Covid-19 uzliesmojumu.

"Finanšu pote" ekonomikas attīstībai un sociālo seku mazināšanai

Vienā no nesenākajām krīzēm, lai mazinātu Covid-19 pandēmijas sekas, Eiropas Parlaments pieņēma Atveseļošanas un noturības mehānismu jeb tā dēvēto "finanšu poti" – dotācijas un aizdevumus kopumā 672,5 miljardu eiro apmērā pandēmijas ekonomisko un sociālo seku mazināšanai.

Lai valstu atveseļošanas un noturības plāni būtu tiesīgi saņemt finansējumu, tajos jābūt izklāstītiem pasākumiem, kas paredzēti pārejai uz zaļo ekonomiku, digitalizācijai, jābūt ekonomiskajai kohēzijai un konkurētspējai, kā arī sociālajai un teritoriālajai kohēzijai. Finansējumu var saņemt arī plāni, kuros risināta iestāžu spēja reaģēt uz krīzi un sagatavotība iespējamām krīzes situācijām nākotnē. Arī plāni, kas paredz atbalstu bērniem un jauniešiem, tostarp izglītošanai un prasmju vairošanai, ir tiesīgi saņemt finansējumu. Vismaz 37% no plāna budžeta jāatvēl klimata mērķiem un vismaz 20% – digitalizācijai.

No Atveseļošanas fonda Latvijas tautsaimniecībā līdz 2026. gada beigām paredzēts investēt 1,97 miljardus eiro. Latvijā ieguldījumi plānoti investīcijām, piemēram, energoefektivitātes paaugstināšanai, uzņēmumu un valsts pārvaldes digitalizācijai, valsts un reģionālas nozīmes autoceļiem, dzelzceļa infrastruktūras uzlabojumiem, kā arī vēl vairākās citās jomās.

Eiropas Parlamenta deputāti aktīvi debatē par Atveseļošanas fonda finansējumu, Eiroparlaments vēlas pārliecināties, ka līdzekļi tiek izlietoti pārredzami un saskaņā ar noteikumiem un ka Eiropas Komisija veic efektīvu uzraudzību un revīziju dalībvalstīs. Eiropas Parlamenta nesenajā ziņojumā norādīts, ka valstu publiskās pārvaldes iestādēm ir grūtības īsā laikā apgūt visu finansējumu, jo visas reformas un investīcijas ir jāveic līdz 2026. gadam.

Eiroparlaments arī padomājis par to, lai piekļuve ES līdzekļiem ir piesaistīta tiesiskumam dalībvalstī. Proti, pieņemti noteikumi, kas ļauj pārtraukt vai samazināt ES līdzekļu plūsmu uz dalībvalsti, ja tā rīkojas prettiesiski un rada ES līdzekļu ļaunprātīgas izmantošanas risku. 

Tirgus paplašināšanās un izejvielu neatkarība

Pēdējo gadu krīzes Eiropas Parlamentam likušas domāt arī par Eiropas ekonomikas neatkarību. It īpaši Covid-19 pandēmija un Krievijas sāktais karš pret Ukrainu apliecināja ES milzīgo atkarību no kritiski svarīgu preču un izejvielu importa no trešajām valstīm. Piemēram, Ķīna piegādā aptuveni 98% ES izmantotos retzemju elementus.

Līdz ar to Eiropas Parlaments pieņēma Kritiski svarīgo izejvielu aktu, kas paredz, ka ES līdz 2030. gadam būtu jāspēj iegūt 10%, apstrādāt 40% un pārstrādāt 25% no ik gadu blokā patērētajiem stratēģiskajiem izejmateriāliem. Tāpat ES arī jādažādo stratēģisko izejvielu imports, lai nodrošinātu, ka no viena un tā paša piegādes avota nāk ne vairāk kā 65% patērēto izejvielu.

Aktā ir iekļauts arī saraksts ar 34 kritiski svarīgām izejvielām, kuru piegādē ir paredzams straujš pieaugums, kuru ražošanas prasības ir sarežģītas un kuras tādējādi ir pakļautas lielākam piegādes problēmu riskam. Šo izejvielu vidū ir alumīnijs, niķelis, titāns, kobalts, varš un litijs. Šie materiāli ir nepieciešami, lai ražotu, piemēram, saules paneļus, vēja turbīnas, elektroautomobiļu baterijas un viedtālruņus.

Eiropas Parlaments lēmis arī par tirgus paplašināšanos un jaunām iespējām uzņēmējiem. Piemēram, kopš 2019. gada februāra spēkā ir ES un Japānas tirdzniecības nolīgums – bloka vērienīgākā divpusēja vienošanās, kas samazina tirdzniecības šķēršļus, ar kuriem saskaras Eiropas uzņēmumi, eksportējot uz Japānu, un palīdz tiem labāk konkurēt šajā tirgū. Piemēram, ES atteikusies no importa tarifiem japāņu automašīnām, savukārt Japāna – no gandrīz visiem muitas tarifiem importētajām ES precēm. Eiroparlaments norādījis, ka lielākie ieguvēji no vienošanās ir vīna, stipro alkoholisko dzērienu, gaļas, piena produktu, tekstilizstrādājumu, ādas izstrādājumu tirgotāji, dzelzceļa pakalpojumu sniedzēji un mazie un vidējie uzņēmumi.

Obligāti ātrie bankas pārskaitījumi un adekvāta minimālā alga

Uzņēmumu un iedzīvotāju labad Eiropas Parlaments pieņēmis arī krietni praktiskākus lēmumus. 

Šogad Eiroparlaments nolēma, ka bankas pārskaitījumiem no vienas ES vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts uz citu obligāti jābūt ne ilgākiem par 10 sekundēm. Tas nozīmē, ka jebkurā diennakts laikā vai dienā bezskaidras naudas maksājumi no viena bankas konta uz citu nonāks acumirklī un par tūlītējiem jeb zibmaksājumiem vairs nebūs jāmaksā vairāk nekā par standarta pārskaitījumu. Banku rīcībā gan vēl ir vairāk nekā gads, lai sagatavotos šādu maksājumu ieviešanai. 

Nav piemirsts arī par drošību – noteikts, ka maksājumu pārskaitījumu sniedzējiem būs jāievieš stingri un mūsdienīgi krāpšanas atklāšanas un novēršanas pasākumi, lai izvairītos no tā, ka naudas pārskaitījumi kļūdas vai ļaunprātības dēļ nonāk nepareizā kontā.

Vienlaikus Eiroparlaments nolēmis ES ierobežot darījumus ar skaidru naudu, tādējādi pastiprinot cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu. Komercdarījumos skaidrās naudas maksājumi nedrīkstēs pārsniegt 10 000 eiro, savukārt skaidras naudas darījumi, kas lielāki par 10 000 eiro, būs atļauti tikai starp privātpersonām, turklāt gadījumos, ja tie nav saistīti ar viņu profesionālo darbību. Piemēram, bankām, aktīvu pārvaldniekiem vai nekustamā īpašuma aģentiem būs pienākums ziņot atbildīgajām iestādēm par aizdomīgām klientu darbībām.

Savukārt Latvijas politiskajā dienaskārtībā nesen nonācis jautājums par adekvātu minimālo algu. Labklājības ministrija iecerējusi katru gadu pārskatīt minimālo algu, regulējumā ietverot arī ES prasības.

Tas izriet no 2022. gadā Eiropas Parlamenta uzliktā pienākuma visām ES dalībvalstīm nodrošināt tādu minimālo algu, kas spēj nodrošināt pienācīgus dzīves un darba apstākļus. Minimālo algu katra dalībvalsts joprojām noteiks pati, taču būs jāgarantē, ka noteiktā minimālā alga ļauj darba ņēmējiem "dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi", ņemot vērā dzīves dārdzību un vispārējo atalgojuma līmeni valstī. Lai noteiktu adekvātu minimālā atalgojuma līmeni, dalībvalstis var izveidot preču un pakalpojumu grozu, ņemot vērā reālās cenas, vai noteikt minimālās algas līmeni 60% apmērā no bruto algas mediānas vai 50% apmērā no vidējās bruto algas. 

Citus portāla LSM.lv rakstus šajā sērijā lasi sadaļā "Kas man no tā?", kurā katru nedēļu līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām varēsi izzināt jaunas jomas, kurās Eiroparlamenta lēmumi ietekmē katru no mums ikdienā!