Pieprasījums pēc veselības apdrošināšanas polisēm ir stabili pozitīvs. Tā vērtēja Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abāšins. Kāds uzņēmums saviem darbiniekiem polises pārstājot pirkt, bet tā vietā nākot cits.
"Ja mēs skatāmies uz inflāciju un uz polišu cenām, tad tur ir grūtāka situācija. Jo medicīna ir tā joma, kur būtībā katru gadu inflācija ir lielāka vai mazāka. Un pašlaik tā inflācija ir diezgan spēcīga, kas nozīmē to... Ir tāds mīlas trijstūris starp klientu, kurš grib maksāt mazāk un saņemt vairāk, starp apdrošinātāju, kurš grib tomēr nopelnīt, un starp medicīnas iestādi, kurā arī grib nopelnīt un ir spiesta pamazām celt cenas," klāstīja Abāšins.
Sekas ir tādas, ka daļa klientu saņem mazvērtīgākas polises ar lielāku klienta līdzmaksājumu. Dažos gadījumos apdrošinātāji cenas pat neceļot uz savu izmaksu un efektivitātes rēķina. Klientu intereses mazināšanos nejūt "Veselības centra 4" valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds. Viņš gan atzina, ka apdrošināšanas polišu kvalitāte mazinās.
"Paaugstinoties pakalpojumu cenām, iespiest vienā un tajā pašā prēmijas rāmī var arvien mazāk. Un tā ir problēma, faktiski šie apdrošināšanas produkti kaut kādā mērā degradējās.
Un tas ir saistīts ar vēl vienu ļoti būtisku normatīvu - lai darba devējam būtu izdevīgi apdrošināt darba ņēmēju, viņš to var izdarīt par zināmu summu, tas ir par kādiem 420 eiro uz vienu strādājošo. Ja gadījumā darba devējs pārsniedz šo summu, tad viņam nākas piemaksāt un nāk virsū papildu nodokļi, un apdrošināšana kļūst neizdevīga," sacīja Rēvalds.
Darba devēji ar politiķiem par šo vairāk nekā desmit gadu veco normatīvu nu jau gadu intensīvi runā, bet dzirdīgas ausis neesot rastas.
Advokāte, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Solvita Olsena uzskata, ka publiskais sektors ar privātu veselības apdrošināšanas polišu pirkšanu rāda sliktu valsts pārvaldības piemēru.
"(..) Jo tā problēma ar privātām polisēm ir tāda, ka ļoti daudz no tās naudas nonāk nevis lielajos centros, kur mums ir tā sarežģītā veselības aprūpe, bet tā nonāk privātajās ārstniecības iestādēs, kuras dzīvo pietiekami labi. Tā nenonāk, piemēram Stradiņu vai Austrumu slimnīcā, kas mums ir izšķiroši nepieciešams, bet kaut kādās poliklīnikās un pie privātajiem un tur arī paliek. Bet man interesē ne tik ļoti, lai attīstās kāda privātā poliklīnika. Man jau ļoti interesē, lai tad, kad man ir lielās lietas, lai man ir labi aprīkota un ar pietiekamu darbaspēku esoša lielā slimnīca," teica Olsena.
Savukārt, runājot par polišu sadārdzināšanos, eksperte minēja klasisku problēmu – cilvēki veselības aprūpes pakalpojumus saņem mazāk, turklāt visskarbāk tas skar mazāk turīgos, jo maksātspējīgajiem piemaksāt lielāku starpību nav tik problemātiski.
