Brīvzemnieku pagasta saimniecībā “Silvas” ir jēru laiks - aitu ganāmpulku papildinājuši jau 40 dzīvnieki, pašus mazākos saimniekiem nācies pat izbarot. Šobrīd gan aitkopjiem tā nav vienīgā rūpe.
Pērnā gada nogalē vilki nokoda 7 grūsnas Latvijas tumšgalves aitu mātes, kas ganījās aplokā netālu no mājas.
Plēsēju uzbrukumu ganāmpulks piedzīvoja arī pirms nepilniem diviem gadiem, kad vilki saplosīja 12 dzīvniekus, nodarot zaudējumus vairāku tūkstošu eiro apmērā. Par plēsēju aktivitāti cilvēki no visas Latvijas ziņo arī sociālajos tīklos, un ir arvien vairāk gadījumu, kad vilki uzbrūk ne tikai aitām, bet arī mājas suņiem.
Lai savu saimniecību pasargātu, aitkopji pielieto dažādas metodes - uzstāda žogus, izmanto petardes, iegādājas īpašas šķirnes sargsuņus un pat norīko mednieku dežūras.
“Par aizsardzības līdzekli mēs izmantojam mašīnu. Ganībās likām ar radio. Un mainījām. Viena mums ir augšā vēl pie šķūņa, ko mainījām. Divas mašīnas, lai akumulators nenosēžas. Tad viņa tika pārvietota. Radio uzliek, tā normāli pa nakti “pirmo Rīgu” - tur, kur vairāk runā. Viņiem bail uzreiz, domā, ka šie visu laiku sēž un runā,” stāstīja saimniecības “Silvas” saimniece Dina Avotiņa.
Nu aitas sargā arī elektriskais gans, un jau trešo gadu savu ganāmpulku saimnieki apdrošina.
Tiesa gan - negodprātīgo lopkopju dēļ, kuri cenšas apkrāpt apdrošinātājus, polises cenas vairākkārt pieaugušas.
Latvija ir arī vienīgā valsts Eiropā, kur par vilku noplēstām aitām saimnieki nesaņem kompensācijas un atbalstu prevencijas pasākumiem. Arī Lauku atbalsta dienesta projekts par žogu būvniecību neesot pilnībā pārdomāts, jo tie aitkopji, kuri nomā platības vai aitas gana aizsargājamās dabas teritorijās, stacionāros žogus būvēt nevar.
“Tas ir tāds mikro ielāpiņš uz tā lielā cauruma virsū. Ja ir šie pasākumi, tad tur būtu jābūt visam iekšā - gan alpakām, gan lamām, gan suņiem, kaut kādiem signālelementiem, sensoriem, kamerām - visam tam, kas tev palīdz nosargāt ganāmpulku,” sprieda Dina Avotiņa.
Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis savukārt pauda, ka “tas nav tāds varbūt labākais ceļš - kaut ko kompensēt. Bet tieši apmācīt, investēt, atbalstīt arī finansiāli caur atbalsta programmām tieši žogu ierīkošanu un tādus atbilstošākus pasākumus, lai minimizētu šo riska momentu.”
Atbalsta trūkums ir arī galvenais iemesls, kāpēc vairāk nekā 50% aitkopju vispār neziņo par plēsēju uzbrukumiem.
Lai problēmu risinātu jau valstiskā līmenī, Latvijas aitu audzētāju asociācija šogad iecerējusi organizēt darba grupu ar aitkopjiem un atbildīgo ministriju pārstāvjiem.
Tikmēr Valsts meža dienests par plēsēju nodarītajiem postījumiem aicina ziņot uzreiz, jo šāds dokumentāls pamatojums nepieciešams, virzot jautājumu par valsts atbalstu prevencijas pasākumiem.
