ĪSUMĀ:
- Valdības lēmums paredzēja: prioritāri glābs vietējo tirgu un eksportu tikai pēc tam.
- Vislielākais eksporta kritums Covid-19 dīkstāves ietekmē bija piena nozarē.
- Covid-19 pandēmija dramatiski ietekmēja arī cūkkopības nozari.
- Vismazāk dīkstāve ietekmēja graudkopības nozares pārstāvjus.
- No valsts piešķirtajiem 45,5 miljoniem eiro lauksaimniekiem visi līdzekļi netika iztērēti.
- Viens no iemesliem naudas pārpalikumam – Covid-19 ietekme nozarē mazāka, nekā prognozēts.
- Zemkopības ministrija: Lauksaimniecība nav tā nozare, kura uz citu fona būtu cietusi visvairāk.
Covid-19 pandēmijas sākumu nozarē ieskicēja Zemkopības ministra biroja vadītājs Jānis Eglīts: “Pārtikas nozarē bija tādi izaicinājumi, kā tukši plaukti. Mēs visi atceramies bildes no “Facebook” ar tukšiem plauktiem. Tika arī izdots Ministru kabineta noteikumos punkts, kurš noteica, ka
prioritāri ir vietējais tirgus un tikai tad pēc tam nāk eksports –
tiem ražotājiem, kuriem plūda prom prece. Tā visa rezultātā mēs nonācām situācijā, ka gan veikalu plaukti bija pilni, gan lauksaimnieki savlaicīgi saņēma šo drošības spilvenu, kas bija finansiāls atbalsts 45,5 miljonu eiro apmērā un tika garantēts tām nozarēm, kurām klājās visgrūtāk.”
Kuras lauksaimniecības nozares un kāpēc cieta visvairāk?
Zemkopības ministra biroja vadītājs norādīja, ka
vislielākais eksporta kritums bija piena nozarē, kur krasi krita arī piena cena.
Eglīts skaidroja: “Visvairāk bija eksporta kritums piena nozarē, kur arī dramatiski krita piena cena. Arī šobrīd Latvija eksportē aptuveni 60% no saražotā piena apjoma. Un, ja mums pēkšņi šie 60% krītas, tas ir ļoti būtisks faktors. Tieši tāpat
situācija pēc tam kļuva dramatiska arī cūkkopības nozarē,
jo Āzijas tirgus, kas tajā brīdī vēl bija vaļā, saistībā ar Covid ierobežojumiem aizvērās ciet. Paralēli tam Vācijā situācija ar ĀCM [Āfrikas cūku mēri] kļuva kritiska, un šīs cenas nevis krita, bet gāzās lejā.”
Latvijas Cūku audzētāju asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece atzina, ka tā ir negatīvu apstākļu sakritība, jo tā nav tikai pandēmija, bet arī ĀCM, kas grauj šo nozari.
“Tik neveiksmīgi ir salicies vienlaicīgi, ka abi šie ir ietekmējuši, un cena vēl novembrī, decembrī, janvārī, februārī bija -48% salīdzinot ar iepriekšējā gada janvāri – laiku pirms pandēmijas. Šobrīd cena ir pakāpusies, bet tie zaudējumi ir bijuši pārāk ilgu laiku un saimniecības šobrīd nespēj nosegt savas tekošās izmaksas,” atzīmēja Lejniece.
Tikmēr “Zemnieku saeimas” valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre atklāja vēl kādu problēmu, kas varētu lauksaimniecības nozari skart tieši vasarā, – darbinieku trūkums.
Viņa sacīja: “Tas ko jūtam šobrīd – ir ietekme uz darbaspēku un pieejamību, jo lauksaimniecībai ir sezonālais raksturs, un vasaras mēnešos, sezonā mums ir vajadzīgi vairāk darbinieki tieši augļu un dārzeņu nozarē, un apgrūtinātāka iebraukšana ir Latvijā, un vispār Latvijā ir diezgan grūti ar darbinieku ievešanu, un pandēmija tam nav palīdzējusi.”
Vismierīgāk šo laiku pārdzīvoja tā dēvētie “graudinieki” jeb graudkopības nozares pārstāvji, taču tas vairāk saistīts ar nozares specifiku, nevis lielāku atbalstu.
“Graudkopības nozare ir būtiski atšķirīga no pārējām lauksaimniecības nozarēm. Kaut vai ar to, ka grauds – viņš aug laukā, viņš nevar saslimt ar Covid. Mums jābūt pateicīgiem arī dabas apstākļiem, ka mums pagājušā vasara bija tāda, ka varējām sasniegt graudu ražas rekordus,” klāstīja Eglīts.
Pandēmijas sākumā viscerīgākie bijuši mazie ražotāji, norādīja Cūku audzētāju asociācijas vadītāja, taču ilgstošā dīkstāve un mūsu pašu pirkšanas iespējas un paradumi ātri vien šo cerību kliedēja.
“Jāsaka godīgi, ka sākoties pandēmijai, mazie ražotāji bija mazliet uz viļņa, ir palielinājies apgrozījums, jo cilvēki sēž mājās, gatavo mājās un ir mainījušies ēšanas paradumi. Tās saimniecības, kurām ir sava ražošana, pārstrāde un tirdzniecības vietas, teica, ka apgrozījums ir palielinājies un otrā pandēmija nav ietekmējusi. Tad šobrīd arī šie mazie uzņēmēji saka, ka pirktspēja ir samazinājusies, un tas ir ilgstošās ekonomiskās dīkstāves sekas,” skaidroja Lejniece.
Taču “Zemnieku saeimā” atklāja,
ka latvieši kā vietējās produkcijas pircēji nemaz nav tik atsaucīgi.
Biedrības pārstāve Dzelzkalēja-Burmistre stāstīja: “Tas “pirkt no vietējā”, tas nelielām saimniecībām ir noteikti palīdzējis izdzīvot, un tiešām tas bija svarīgi. To darīja visas valstis, mēģināja maksimāli šo vietējo patēriņu stimulēt, lai nauda paliktu savā valstī un savējie ražotāji arī spētu izdzīvot, bet attiecībā uz Latviju tas līdz galam nav pietiekoši. Nepadomā cilvēki, mums daudz vairāk medijiem un pašiem lauksaimniekiem, un sabiedrībai par to ir jārunā, kāda nozīme ir tam, ja mēs naudu atstājam šeit, savam ražotājam, nevis pērkam importēto preci vai vispār nedomājam par to, no kurienes nāk šī prece.”
Taču izrādās, ka situāciju pasliktināja arī valstu vēlme finansiāli atbalstīt savus ražotājus.
Zemkopības ministrijas (ZM) pārstāvis atzīmēja: “Būtiski atzīmēt, ka tādu “lāča pakalpojumu” mums izdarīja
Lietuva, kad viņi sākumā lielu naudas apjomu iedalīja arī tām nozarēm, kas tajā brīdi zaudējumus vēl nesajuta. Un šobrīd mūsu putnkopji joprojām no tā cieš.
Cieš tieši konkurētspēja. Lietuva burtiski nobēra naudu pār Lietuvas putnkopjiem, ko Latvija finansiālu apsvērumu dēļ nevarēja izdarīt.”
Savukārt Cūku audzētāju asociācijas vadītāja atklāja: “Mēs ļoti izjutām tajā brīdī, kad Beļģija iedeva saviem ražotājiem atbalstu, tad cena nokritās vēl zemāk un tika tirgots par dempinga cenu, un mēs nesapratām, kā tas var būt, ka uz Latviju var atvest lētāk, nekā viņi rāda savās cenu ziņošanas lapās.”
“Mēs saņēmām atbalstu stipri niecīgāku, un šis ierobežojums ar 100 000 [eiro] griesti mūs ļoti skāra, jo cūkkopība ir ļoti “naudietilpīga” nozare. Tiem ražotājiem, kam ir šie lielie zaudējumi par 600 000 eiro mīnusā, ja griesti ir 100 000 atbalsta, tad tas ir nekas,” piebilda Lejniece.
Vai bija problēmas kvalificēties atbalsta mehānismiem?
Aizvadītā gada nogalē zemkopības ministrs Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība) sniedza informāciju par lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem piešķirtā valsts atbalsta – 45,5 miljonu eiro – izlietojumu. Skaļākais secinājums, kas pāršalca medijus – nauda palika pāri.
Eglīts skaidroja, kas varēja pieteikties atbalstam: “Pieejami viņi bija tiem, kas varēja pierādīt apgrozījuma kritumu, un tiem, kas varēja pierādīt, ka viņi savus tiešos ienākumus gūst ar šo nozari. Tas nebija tā, ka es tagad uztaisu SIA un uzreiz pretendēju uz kaut kādiem atbalsta pasākumiem.
Nauda palika pāri tāpēc, ka šajās nozarēs, kur viņa bija paredzēta, viena lieta bija Eiropas Savienības noteikumi, ka var saņemt atbalstu tikai līdz 100 000 eiro,
kas bija saistīts ar “De minimis” maksājumiem, un ļoti daudzi piena lopkopji nevarēja saņemt un nesaņēma, tieši tāpat kā cūkkopības nozarē nevarēja saņemt pilnu pieejamo atbalsta apjomu. Un
otra lieta bija tā, ka mums šī Covid ietekme nebija tik liela, kā mēs sākumā bijām prognozējuši.”
Tiesa gan nozares pārstāvji šobrīd sadarbībā ar atbildīgo ministriju šo problēmu risina.
“Covid atbalsts šobrīd jau ir pamainīts, arī mēs kā nozare lūdzām Eiropas Komisijai mainīt šos nosacījumus tieši cūkkopības nozarei, tie 100 000 griesti ir stipri par maz. Un šobrīd ir lēmums, ka ir pacelti griesti, ka ir 225 000 vienam pretendentam, kas ir protams ļoti labi, tikai lūdzu rīkojieties ātrāk, negaidiet, kad slīcējs jau sāk laist burbuļus,” sacīja Lejniece.
Kāpēc lauksaimniekiem nauda bija vajadzīga uzreiz?
Februārī mikroblogošanas vietnē “Twitter” vairāki cilvēki pauda neizpratni par lēmumu piešķirt daudzmiljonu atbalstu zemniekiem, to skaitā cūkkopjiem.
Sašutumu raisīja apstāklis, ka atbalsts cūkām piešķirts bez jelkādiem jautājumiem, tajā pašā laikā diskusijas par vienreizējo atbalstu bērniem bija garas un daži iedzīvotāji pat pretnostatīja cūkas pret cilvēkiem.
Runājot par šo gadījumu, Eglīts norādīja, ka lauksaimniecībā atbalsts bija nepieciešams tūlītēji, savukārt Lejniece pauda, ka Latvijā sabiedrībai ir nepilnīga izpratne par lauksaimniecības nozari, tās darbību un specifiku, kas, iespējams, ir iemesls dažādiem mītiem.
“Saprotiet pareizi, tas nav gluži tas pats, kas izraut “štepseli” no sienas virpai un to virpu iedarbināt pēc 9 mēnešiem, ar piena lopkopību tas nav iespējams, tieši tāpat kā ar jebkuru citu lauksaimniecības nozari. Cūka nomirs badā, govs tieši tāpat. Ja mēs runājam par augļu un dārzeņu audzētājiem – tad šie augļi un dārzeņi nesagaidīs tos 9 mēnešus, viņi vienkārši nobeigsies. Un tā ir tā būtiskā nianse un atšķirība, kāpēc
lauksaimniekiem tā nauda bija vajadzīga uzreiz, jo tur darbu apstādināt nevar. Es domāju, ka neviens nebūtu gatavs pieņemt lēmumu, ka Latvijā tiek izkautas cūkas vai izkautas govis,” skaidroja ZM pārstāvis.
Cūku audzētāju asociācijas vadītāja pauda savu viedokli: “Domāju, ka tas ir nepareizi un negodīgi pretnostatīt lauksaimniecību pret bērniem, tas, ko es arī lasīju, jā, tā tas tika nostādīts. Vēl jo vairāk šis dzīvnieks kā cūka tika pretnostatīts bērnam… Es teiktu, ka tajā summā iekšā ir ne tikai cūkkopība, bet arī citas, kāpēc tika izcelts, ka tieši [cūkkopība]. Gribas teikt, ka šobrīd grūti ir visiem.”
Savā ziņā Eglīts piekrita, ka
lauksaimniecība nav tā nozare, kura uz citu fona būtu cietusi visvairāk, taču pārlieku agri priecāties arī nevarot, par nākotni jādomā jau šodien.
“Ja mēs to salīdzinām ar viesnīcu biznesu, tad varam justies mazliet gandarīti par savu paveikto, ka ir izdevies nodrošināt stabilitāti, vismaz nav dzirdēts, ka kāda no saimniecībām būtu beigusi darbību tieši Covid-19 dēļ,” sacīja Eglīts.
Tomēr viņš akcentēja nozīmi raudzīties nākotnes virzienā: “Taču tas neļauj mums kaut kādā veidā sēdēt un pašiem par sevi priecāties. Brīdī, kad visa Eiropa iet ārā no šīs situācijas, lai tieši mūsu ražotāji ir tie, kas gūst vislielākās priekšrocības attiecībā pret visiem pārējiem. Jo vairāk naudas ieplūdīs ekonomikā caur eksportu, jo labāk dzīvos arī Latvijas cilvēki – vairāk tiks maksāti nodokļi un būs lielākas darba algas reģionos, tas viss ir nesaraujami saistīts.”
Vienlaikus Lejniece atzīmēja: “Šī brīža situācija ir tāda, ka katru rītu es saņemu zvanus – saki lūdzu, kādā procesā ir sarunas, kad mēs varētu kaut kādu palīdzību sagaidīt. Jo ir tas satraukums diezgan pamatīgs un pamatots, jo tās saistības neviens nav atcēlis un ikdienas maksājumus arī neviens nav atcēlis, līdz ar to šī situācija ir ļoti saspringta.”
