Viņa sacīja, ka cilvēki virs 50 gadu vecuma nereti jūt, ka darba devējiem ir vēlme ņemt darbā jaunākus padotos, taču norādīja, ka Latvijā vajadzētu strādāt uz tiem cilvēkiem, kas ir pieejami, un izmantot visu darba resursu.
Tomēr, zinot, ka pastāv šī diskriminācija, cilvēki gados baidās pazaudēt esošo darbu.
Tāpēc Latvijā Covid-19 pandēmijas laikā nav novērota tendence, ka cilvēki steidz mainīt darbu.
Tāpat vēl viena diskriminētā grupa ir jaunieši pēc mācību beigšanas, kuriem nav darba pieredzes, un darba devēji nereti viņus izvairās pieņemt, jo nevēlas ieguldīt laiku apmācīšanā.
Runājot par situāciju darba tirgū Covid-19 pandēmijas laikā, Selga norādīja, ka darba pārrunās patlaban ir divi galvenie jautājumi – kādā režīmā darbinieks gribēs strādāt, proti, klātienē vai attālināti, un vai darba meklētājam ir Covid-19 vakcinācijas sertifikāts, jo tā ir obligāta prasība klātienē strādājošajiem.
Viņa arī norādīja, ka pandēmija mainījusi mūsu darba vidi, attiecības, struktūru. Ja par attālināto darbu kādreiz runājām atsevišķos gadījumos, tad tagad tas būs uz palikšanu, un vadītājiem būs jāapgūst vadības prasmes, gan strādājot ar tiem darbiniekiem, kuri ir klātienē, gan attālināti strādājošajiem, gan arī padotajiem, kuri izvēlas tā dēvēto hibrīdmodeli – dažas dienas darboties klātienē, dažas – no mājām.
Selga skaidroja, ka šo pārmaiņu dēļ darbs būs vairāk vēsts uz rezultātu un savstarpēju uzticēšanos, bet no darbiniekiem tas prasa disciplīnu, savukārt no vadītājiem – spēju paļauties uz padotajiem.
Viņa norādīja, ka "diktatoriskais stils" no vadības puses nestrādā un šādi vadītāji negūst labus rezultātus no saviem darbiniekiem.
