ĪSUMĀ:
- Lauma bija “ātro kredītu” zelta kliente; ar grūtībām tika vaļā.
- Kredīti vairākas firmās reizē - Zita netiek ārā no apburtā loka.
- Atrod veidus, kā apiet ierobežojumus.
- Pētnieks: Problēma ir pieprasījums pēc šī pakalpojuma.
- Dēls aizņemas tēva maksātnespējas procesa apmaksai.
- Grib palīdzēt ar maksātnespējas procesu; nav skaidrs, cik daudzus tas skars.
- Saeimā izskatīs iespēju mīkstināt kredītu reklāmas ierobežojumus.
“Ātro kredītu” zelta kliente: Tas ir, kā izmest naudu miskastē
Laumai ir 28 gadi, viņa dzīvo kopā ar vīru, diviem bērniem, kaķi un suni mājā Jaunpils pusē. Strādājusi netālu esošajā lopkopības fermā, taču šobrīd ir bezdarbniece.
Pārskatot savu kredītsaistību vēsturi, Lauma saka: “Ārprāts, ārprāts! Ko es tur ieraudzīju? Man goda vārds raudāt gribas. Es esmu paņēmusi kredītu. 13. datumā viņu atdevusi un 13. datumā paņēmusi atkal, saproti?”
Viņa rāda e-pasta vēstules no nebanku kreditētājiem: atgādinājumi par tekošo rēķinu, informācija par iespēju apmaksas termiņu pagarināt. Bijusi ātro kredītu devēju, kā pati ironiski teic, zelta kliente kopš 2016. gada.
“Un redz kur arī piešķirtā summa, es paņēmu 150, un man ir jādot 164 eiro. Tas nozīmē, cik pa virsu? 14 eiro pa virsu, nu lūdzu, forši. Un, re kur, pagarinājums 7 dienām 10 eiro, 14 dienām - 13; 30 dienām - 19 eiro,” stāsta Lauma.
“Rēķini - ja es neesmu atdevusi savlaicīgi, es pagarinu, tas man jau ir 20 eiro, tas ir 34 eiro, aiziet vienkārši miskastē. Tas pats, kas sadedzini savus 30 eiro,” saka Lauma.
Viņa pat neatceras, kāpēc aizņēmusies pirmo reizi. “Droši vien 50 eiro kaut kādai ballītei,” atzīst Lauma.
“Tu sagaidi to savu naudas dienu, tu atdod to kredītu, un tad tev automātiski pietrūkst to 50 eiro. Un tu paņem, paņem, paņem, un tā summa aug, aug, aug. Un uzaug tāda, ka tu jau vairs nezini, kur likties. Un tev vienkārši visu laiku trūkst tās naudas,” situāciju apraksta Lauma.
Shēma vienkārša: pirmais tiek saukts par bezmaksas kredītu, jo tam nepiemēro komisijas maksu. Vēlāk vari apmaksas termiņu pavisam vienkārši pagarināt, par to, protams, piemaksājot, vai arī parādu apmaksāt uzreiz, bet jau tajā pašā dienā paņemt jaunu. Vai arī, lai atdotu vienu kredītu, aizņemies no citas kompānijas, jo tādu netrūkst. Galvenais princips: nepārstāj būt parādā.
“425 eiro es esmu paņēmusi, es viņus esmu iztērējusi, un pa virsu tie 25 eiro, tas ir 450, un tā divi kredīti man bija, varbūt pat vēl, nu tā daudzi, daudzi, daudzi... 1000 eiro apmērā. Un tad es izdomāju, ka man no tā ir jātiek vaļā, un ar saviem ienākumiem es vienkārši to nevaru izdarīt. Es paņemu, atdodu, un man jādzīvo principā bez naudas,” saka Lauma.
“Mežā mellenes lasīju, tieši tā arī lasīju ar to grābekli un nesu uz to nodošanas punktu, tev samaksā, un tā tu viņu sakrāj. Un tā es sakrāju tos 1000 eiro, smags darbs tas bija, protams,” atceras sieviete.
Un klientiem sūta īsziņas, “Inbox” vienkārši ir pilns ar tiem piedāvājumiem.
Īsziņas Lauma joprojām saņem regulāri. Pēdējo reizi aizņēmusies pirms gada, to atdevusi, un kopš tā laika naudu izdevies pat iekrāt.
“Es pati sev esmu iegalvojusi, ka man ir kredīts, un es katru mēnesi maksāju krājkontā to savu iedomāto kredītu, un tā es arī esmu tagad uzkrājusi, jo es biju tā pieradusi, iedomājies, tu visu laiku dzīvo tajā kredītu jūgā,” stāsta Lauma.
Paņemt kredītu viņai nebija nekādu grūtību. “Ieej – trīs pogas un gatavs! Un samelo arī viņiem ļoti forši. Viņi tev prasa, kādi tev ienākumi, raksti, kādus tu gribi, vispār neko viņi nepārbauda. Vai tu strādā, vai tu nestrādā, kas tu esi par cilvēku. Čik, čik aizpildi, trīs klikšķi un nauda kontā, viss,” stāsta Lauma.
Kredīti vairākas firmās reizē. Zita netiek vaļā no apburtā loka
Laumai kredītu karuseli izdevies apstādināt. Taču Zitai ne. Viņai ir 25 gadi, dzīvo Lielvārdē. Pirmo reizi aizņēmusies 2016. gadā – pietrūcis īrei par dzīvokli.
“Man šķita, aizņemšos un no nākamās algas atdošu: klasiskais, klasiskais variants! Un tad, kad tā nākamā alga pienāk, tad ir tā sajūta, ka vieglāk ir pagarināt par tiem 30 eiro mēnesi, nekā atdot uzreiz pilno summu,” stāsta Zita.
Šobrīd viņa turpina maksāt, vēl jāatdod 400 eiro, bet lielākā uzkrātā parāda summa bijusi pat 10 reizes lielāka.
“Man pat pilnīgi kauns runāt, bet ok. Septiņi kaut kādi ātrie kredīti devēji, no kompānijām tieši. Man ir bijis “Ondo”, “Credit24”, “SMScredit’, “Ferratum”, “Vivus”, “ViaSMS”, “Dino” un “Moneza”. Tie ir tie, kas man ir bijuši,” atklāj Zita.
Piemēram, 2018. gada septembrī viņa aizņēmusies 250 eiro no “ViaSMS”, pusotra gada laikā kompānijai jau aizskaitījusi 350, bet vēl palikuši 150 eiro. Zita gan izvēlējusies pašu mazāko iespējamo maksājumu mēnesī, jo parādi uzkrāti arī citviet, piemēram, “Credit24”.
“Bet tur es esmu ņēmusi klāt, es sākumā paņēmu 100 eiro, tad viņi piedāvā palielināt. Zini, tā palielināšana ir tā, ka tu vienkārši nospied vienu pogu un tev kontā ieskaitās nauda, tā kā jebkurā brīdī, tev nekas viņiem nav vairs jāsūta, tu visu laiku vari palielināt to kredītlīniju. Tur ir arī baigi traki, tur neņemas nost, es maksāju mēnesī 40 eiro, bet pa trīs mēnešiem, kur esmu samaksājusi 120 eiro, man no visas summas ir noņēmies 14 eiro. Piemēram, pagājušomēnes, es skatos aprīlī, es esmu samaksājusi 40 eiro viņiem un 36,72 ir vienkārši procentos. 3 eiro ir aizgājis no pamatsummas nost,” stāsta Zita.
Kādu laiku Zita bijusi arī bezdarbniece, kā atminas - saņēmusi 450 eiro lielu pabalstu, no kuriem 250 atlikti kredītmaksājumiem.
Bija arī brīdis, kad nemaksāja, bet tad procenti auguši gaismas ātrumā.
“Man visu laiku bija alga līdz piektajam datumam, bet es nomainīju darbu, un man skaitīja līdz desmitajam, un es vienmēr kavēju tās pāris dienas. Man zvanīja, un es saku, man alga tūlīt desmitajā ir, es ieskaitīšu. Dažas firmas saka: ok, mēs piefiksējam, ja nebūs tad… Dažas - uzreiz procentus klāt, un tu vienkārši nezini, kā tikt no šitā vaļā,” saka Zita.
“Tā summa jau 4000, kā es saku, tā ir lielākā vienā brīdī, kas man ir bijusi, bet kopā droši vien saskaitot tie ir n–tie tūkstoši bijuši, un ja man kāds paprasītu, kur es esmu ieguldījusi, vai man ir kaut kas ir labāks palicis, vai man kaut kas ir bijis: man nav nevienas lietas, pilnīgi,” atzīst jauniete.
Pagājušajā gadā nebanku institūcijās no jauna izsniegti nepilni 600 000 distances kredītu, kā tos dēvē oficiāli. Kopējais apjoms - 236 miljoni eiro. Lielai daļai aizņēmēju ir grūtības naudu atdot – 22% kredītu maksājumu kavē. Reālais skaits varētu būt vēl lielāks, jo pēc ātro kredītu biznesa pārorganizēšanas daļu no viņiem statistika, iespējams, neuzrāda.
Jaunais vecais bizness – ierobežojumus spēj apiet
Principā galvenā problēma vēsturiski ar šiem īsajiem kredītiem bija tiešām pagarināšana, tagad atzīst Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktore Baiba Vītoliņa.
“Ātrais kredīts” ir īstermiņa aizdevums ar ļoti augstu procentu likmi, kas var pārsniegt pat 100% atzīmi. Šāds pakalpojums Latvijā, kā skaidro Vītoliņa, pēc būtības vairs nav iespējams.
Pakāpeniski – 2019. gada janvārī un jūlijā - spēkā stājās vairāki grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā. Lobija pretdarbības dēļ grūti tapuši, sabiedrības spiediena rezultātā tie tomēr iegrožoja nebanku kredītdevēju biznesa shēmas, kurās visbiežāk sapinās cilvēki ar zemiem ienākumiem un mazāk izglītotie.
Procentu maksājumus samazināja līdz 0,07% dienā jeb aptuveni 25% gadā no kredīta summas. Aizliedza vairāk nekā divas reizes pagarināt distances kredītu atmaksas termiņu. Pieprasīja aizdevējiem vērtēt potenciālo kredītņēmēju maksātspēju, aizliedza publiskajā telpā reklamēt kreditēšanas pakalpojumus.
Vītoliņa uzskata – galvenais bija mainīt to, ka kredītus izsniedz cilvēkiem, kuri tos nevar atmaksāt.
“Piemēram, jūs varat paņemt desmit nozares uzņēmumos, un tie uzņēmumi savā starpā nezina; to nevar pārmest arī tikai uzņēmumiem, ja vienkārši tādas datu bāzes nav faktiski, arī nebanku kredītdevēji lielākā daļa nevarēja uzzināt, ka jums pat ir hipotekārais kredīts; līdz ar to, ja jūs samelojat, prasot kredītu nebanku kredītdevējiem, zināmā mērā arī cilvēks pats ir vainīgs, bet arī komersantam nebija iespēju uzzināt,” stāsta Vītoliņa.
Tagad kredītinformācijas birojiem uzlikts pienākums apmainīties ar informāciju.
Likumdevēja noteiktie ierobežojumi kredītu skaitu ir būtiski samazinājuši – pērn to bijis par ceturto daļu mazāk nekā 2018. gadā.
Tomēr aizdevēji ir iemācījušies jaunās normas apiet.
Kredītu atmaksas termiņa pagarināšanu aizstājuši maksājuma grafiki. Īstermiņa aizdevumu vietā nākušas kredītlīnijas, kuru ierobežojumi nav tik stingri. Taču arī ar tām var nonākt kredītu atkarībā. Maksājot tikai rēķinā noteikto minimālo kredītlīnijas summu, var paiet 10 gadi, un procentos var nākties pārmaksāt pat vairāk nekā piecas reizes.
“Es kā patērētāju aizsargs domāju, ka tas nav labāk, jo tās normas ir cilvēkiem neskaidrākas. Šobrīd tās kredītlīnijas kopējās summas ir lielas, atmaksāt var arī tikai minimumu, un būtībā cilvēks var arī dzīvot tā visu laiku: līdz galam kredītā. Līdzīgi kā tas būtu ar banku kredītkartēm,” saka Vītoliņa.
“Salīdzinoši ar īstermiņa kredītu tā nosacīti mēs varam teikt, ka gada procentu likme, kas ir vienīgā salīdzināmā likme, kas ir tāda nosacīti aprēķināma, tad īstermiņa kredītam tā ir ierobežota līdz 25%, kas ir ļoti zema likme, pat bankām daudz kur pārsniedz patēriņa kredīts 25% gadā, bet savukārt ilgtermiņam tā ir ap 60% atļauta,” norāda PTAC vadītāja.
Vai bezatbildības piramīda?
Vītoliņa nesteidz nosodīt tiešsaistes kredītdevējus - ja patērētājiem pakalpojums nebūtu vajadzīgs, pēc tā nebūtu pieprasījuma.
Savukārt ekonomikas antropologs Andris Šuvajevs, kurš ir pētījis ātro kredītu sistēmu, brīdina: ja pieprasījums netiks kontrolēts, finanšu kompānijas atradīs veidus, kā savus pakalpojumus nogādāt iedzīvotājiem.
Jebkāda veida jauns regulējums vai jauni normatīvie akti, kas centīsies iegrožot iepriekšējos finanšu pakalpojumus, kam ir pierādīta kaut kāda nelabvēlīgi sociāla ietekme, nedos rezultātu, ja netiks atrisināta tā būtiskā pamatproblēma. Ja problēma saglabājas, šīs institūcijas meklēs jaunus veidus, kā izsniegt savus pakalpojumus iedzīvotājiem, norāda pētnieks.
“Tā problēma jau ir tā, ka pieprasījums pēc šiem kredītiem pastāvēs,” saka Šuvajevs.
Sabiedriskās politikas centra “Providus” pētnieks norāda, ka nebanku kredītdevēji identificē parādus, kuri, visticamāk, netiks nomaksāti, un pārdod tos parādu piedzinējiem. Līdz ar to viņu biznesa modelis ir faktiski neievainojams.
“Tas ilustrē, protams, šo bezatbildības piramīdu, ko mēs varam novērot. Tik tiešām nebanku institūcijas šādos gadījumos neuzņemas pilnīgi nekādu - ne tikai morālu, bet arī materiālu atbildību par notiekošo,” saka Šuvajevs.
“Jo tīri idejiski, ja no tādas ekonomiskās teorijas perspektīvas skatās, kredītu izsniegšanai arī jānāk ar zināmu risku, un tas ir vienīgais, kas faktiski motivē kredītu izsniedzējus izsniegt labus, produktīvus aizdevumus, līdz ar to viņiem ir jārēķinās ar to, ka viņu aizdevums var tik neatmaksāts, un tas ir tieši šis faktors, kas disciplinē viņus. Savukārt šajā gadījumā, ja viņi zina, ka viņi spēs tikt vaļā no šiem kredītiem, attiecīgi parādu piedzinēji viņus uzņemsies - un parādu piedzinējiem ir savs biznesa modelis šādā sistēmā -, protams, šāda veida finanšu institūcijas, faktiski neuzņemas nekādu risku,” skaidro pētnieks.
Ko par to saka paši nebanku kredītdevēji?
Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācijas vadītājs Gints Āboltiņš norāda, ka likumā ir noteiktas maksātspējas vērtēšanas prasības, kuras attiecīgi jebkuram kredītdevējam ir jāievēro. Ja tās netiek ievērotas, tad droši vien likumā ir noteiktas atbilstošas sankcijas, un Patērētāju tiesību aizsardzības centrs tagad regulāri iet pie uzņēmumiem, pārbauda, kā šīs prasības tiek ievērotas, stāsta Āboltiņš.
Centra direktore Baiba Vītoliņa apstiprina, ka pārbaudes uzņēmumos veic katru gadu, taču sodus par pārkāpumiem piemēro reti.
Pārsvarā vienojas par maksātspējas vērtēšanas procedūru mainīšanu. Patērētāju aizstāvju mērķis esot uzlabot sistēmu, nevis saukt kādu pie atbildības.
Tomēr ir arī izņēmumi. Piemēram, 2018. gada jūnijā par sistemātiskiem pārkāpumiem AS “Mogo” piemērots 80 000 eiro naudas sods.
Dēls aizņemas tēva maksātnespējas procesa apmaksai
“Tukšums nebūtu tajā jomā. Jā, protams, par to var cīnīties, darīt, par to runāt, to aktualizēt un tā tālāk, bet tie ir uzņēmēji, viņi izdomās kaut kādus citus variantus. Jā, varbūt nebūs šie ātrie kredīti, varbūt būs kas cits, nekad visus nepasargāsi 100%,” uzskata 25 gadus vecais Edgars Liepiņš, kuram nācās aizņemties naudu bankā, lai palīdzētu savam ātro kredītu parādos nonākušajam tēvam.
Pēc šķiršanās tēvs pievērsās dažādu sporta notikumu rezultātu prognozēšanai. Kad naudu zaudēja, sāka ņemt kredītus. Edgars ar viņu nedzīvo vienā pilsētā, tāpēc pārsteigumus bijis liels, saņemot zvanu.
“Precīzi neatceros, bet bija kaut kas uz to pusi, ka viņam tur ir parādi, ka viņam tur neiet, kaut kādos posmos viņš domā par pašnāvību, bet, iespējams, ka tas nav vienīgais iemesls, ka ir parādi, tas, ka vienkārši dzīvē viss ir slikti, jo visas pārējās jomas arī cieš līdz ar to. Tad prasa, lai aizdodu naudu, es jau viņam biju arī kaut kad naudu aizdevis kaut kādus pārsimts eiro,” stāsta Edgars.
Tēva parādu summa pārsniegusi 10 000 eiro. Savas finanšu saistības viņš nokārtoja, izejot maksātnespējas procesu, taču arī tas ir dārgs. Lai tēvs uzsāktu maksātnespējas procesu, Edgars pats aizņēmās tūkstoš eiro.
“Un es vienkārši iedomājos, nu – kā var tik daudz paņemt? Es nezinu, viņi vienā brīdī galīgi neskatās? Nu tādā ziņā… Bet tur bija vesels saraksts – 10 vismaz… Liela daļa ir vieni un tie paši, tikai citos nosaukumos,” stāsta Edgars.
“Bet iedomājies, ja ir tāda pati situācija, tikai nav dēla, kas aizdod naudu maksātnespējai, kā tev šķiet, kas tad notiek?” retoriski vaicā Edgars.
Grib palīdzēt ar maksātnespējas procesu – nav skaidrs, cik daudzus tas skars
Tieslietu ministrija šopavasar nāca klajā ar priekšlikumu radīt īpašu procedūru, kā atbrīvoties no salīdzinoši nelielām parādsaistībām. Tās mērķis ir palīdzēt nabadzības riskam pakļautiem cilvēkiem, kuri nevar iziet maksātnespējas procesu. Un izvilkt viņus no pelēkās zonas, jo daudzi lielo parādu dēļ strādā neoficiāli. Taču ministrija arī neslēpj, ka tas ir mēģinājums mazināt ātro kredītu biznesa sekas.
Uz parādu dzēšanu varēs pretendēt tikai tie, kuru kredītsaistības ir no divām minimālajām mēnešalgām līdz 5000 eiro, bet vidējie mēneša ienākumi nepārsniedz minimālo algu. Viņiem nevar piederēt īpašumi un vismaz trīs mēnešus jābūt trūcīgās vai maznodrošinātās personas statusam.
Trūcīgā statusu Latvijā var iegūt cilvēks, kura ienākumi mēnesī nepārsniedz 128 eiro. Savukārt maznodrošinātā ienākumu līmeni nosaka katra pašvaldība.
“Pēdējā gada laikā vienalga kādā secībā - vai kopā, vai vienkārši kopsummā, bet tādam statusam ir jābūt, un šis ir svarīgs kritērijs, kas apliecina to, ka persona jau ir bijusi sociālā dienesta redzeslokā, viņai saglabājas šī saikne, jo viens no nosacījumiem arī turpmāk ir tāds, ka persona apmeklē sociālo dienestu un strādā ar tiem jautājumiem, kas viņai palīdz atgriezties normālā sociālā funkcionēšanā,” skaidro Tieslietu ministrijas Nozaru politikas departamenta direktore Olga Zeile.
Ilgākās debates bijušas tieši par parādu atlaišanas pretendentu loku, bet kaut kur robeža bijusi jānovelk. Turklāt procesam jābūt pietiekami vienkāršam, jo iecerēts, ka iesniegums par parādu atlaišanu būs standartizēts un to izvērtēs notāri.
Ekonomikas pētnieks Andris Šuvajevs sākotnēji piedalījies likumprojekta tapšanā un šobrīd gatavo priekšlikumus izmaiņām. Kopumā iniciatīva esot apsveicama. Taču eksperti kritizē, ka joprojām nav skaidrs, cik daudz cilvēku varēs kandidēt uz parādu norakstīšanu, kas ir būtisks priekšnoteikums likuma kvalitātei.
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka 2018. gada nogalē trūcīgās un maznodrošinātās personas statuss bijis vairāk nekā 100 000 cilvēku. Savukārt virs 140 000 cilvēku kavējuši kredītu atmaksu. Jautājums, kā šie skaitļi pārklājas un cik daudzi no viņiem ir mazie aizņēmēji - paliek atklāts.
“Jebkurā gadījumā jebkurš minējums par cipariem šajā gadījumā būtu spekulācija. Tas ir tas, ko mēs visu laiku sakām un pie kā mēs arī paliekam,” atzina Zeile.
Šuvajevs mudina politiķus tomēr meklēt veidus, kā likumu padarīt aptverošāku.
“Tas, ko šis likums veicina savā ziņā, ir personu vēlme nokļūt maznodrošinātā vai trūcīgā statusā, kas izklausās absurdi, un tas ir absurdi,” norāda pētnieks.
“Ja mēs vēlamies redzēt pozitīvu ietekmi uz ēnu ekonomiku, respektīvi tās samazināšanu, tad šī iespēja norakstīt parādus ir jāaptver pēc iespējas plašāka, un tam būs tikai un vienīgi pozitīvi rezultāti Latvijas tautsaimniecībai un arī nodokļu maksājumiem,” uzskata Šuvajevs.
No parādsaistībām varēs atbrīvoties vienu reizi mūžā, turklāt pēc tam paredzēts divu gadu monitoringa periods, kura laikā ikviens, kuram radušās bažas par to, ka persona nav godprātīgi izmantojusi šo iespēju, var vērsties tiesā. Cilvēkam arī būs attālināti jāpiedalās finanšu pratības kursos. Tāpat no viņa prasīs arī finansiālo līdzdalību: notāra atlīdzības taksi un, iespējams, valsts nodevu, kas kopā varētu būt ap 100 eiro.
Zeile atzīst, ka bez finanšu pratības bloka likumprojekts vispār zaudētu jēgu.
Konceptuālu atbalstu likumprojektam pauž arī nebanku kredītdevēji. Saeima iniciatīvu maijā jau sākusi vētīt.
“Man jau liekas, ka tas ir nepieciešams solis, kas valstij jau sen bija jāsper,” atzina atbildīgās Juridiskās komisijas vadītājs Juris Jurašs. Strīdi par kritērijiem, kurus kredītus atlaist, bija arī komisijas sēdē, un apspriešanas rezultātā tie var mainīties.
“Tāpēc tika iedots arī, manuprāt, pietiekams laiks, lai sagatavotu priekšlikumus visi, kuriem ir vēlme piedalīties šī konkrētā likumprojekta uzlabošanā, un es ļoti ceru, ka pa visiem kopā izdosies varbūt rast citu risinājumu, kas dotu iespēju izmantot šo iespēju arī tiem, kuriem nav šī statusa juridiski, bet faktiski viņi atbilst šai maznodrošināto kategorijai,” spriež Jurašs.
Viņš cer, ka likums varētu stāties spēkā no nākamā gada janvāra.
Būs strīdi par kredītu reklāmu atļaušanu
2019. gada 1. jūlijā no medijiem ar likumu pazuda visas kredītu reklāmas. Trauksmes zvanus zvanīja Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), prognozējot, ka mediji zaudēs trešdaļu reklāmu jeb aptuveni 25 miljonus eiro. Arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs brīdināja: ir pāršauts pār strīpu un aizliegums būs jāpārskata.
“Nu mēs šo jautājumu atkal pacelsim. NEPLP ir iesniedza Saeimā vēstuli ar priekšlikumu, kā varētu izskatīties labojums, un par šo vēstuli mēs ceram sākt diskusiju Saeimā,” informē Saeimas Mediju politikas apakškomisijas vadītāja Vita Anda Tērauda (“Attīstībai/Par!”).
Likumdevējs gribēja aizliegt ātro kredītu reklāmas, bet, 2018. gada pirmsvēlēšanu karstumā labojot likumu, ar formulējumu tvēra plašāk un publiskajā telpā faktiski aizliedza reklamēt jebkādus kredītus.
“Tas nozīmē, ka nedrīkst reklamēt ne hipotekāros kredītus, ne studiju kredītus, ne preču līzingu. Mūsuprāt, tas nebija mērķis tam pantam, tas mērķis bija ātro kredītu noregulējums,” atzina Tērauda.
Tagad, kad pandēmija būtiski pasliktinājusi mediju finanšu stāvokli, Saeima gatava likumu mainīt. Un jau tagad var prognozēt, ka tas nebūs vienkārši.
Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija nevēlas pieļaut, ka aizliedz tikai distances kredītu reklāmas. Tie esot tie paši patēriņa kredīti, tikai tiešsaistē, un tos attālināti piedāvā arī bankas. Tērauda norāda, šobrīd par to notiek diskusijas.
“Reklāmas ierobežojumiem ir dažādi mērķi, bet pamatā tas ir aizsargāt sabiedrības intereses. Vai nu mēs ierobežojam, piemēram, alkohola reklāmas, kas ir sabiedrības kopējās veselības nolūkos. Arī šeit ir tas nolūks pasargāt sabiedrību no neapdomīgas rīcības, kas rada sabiedrībā kopumā problēmas,” skaidro Tērauda.
Nebanku kredītdevēji, starp citu, turpina reklamēties. Zīmolvārdu, kā tas teikts likumā, reklamēt drīkst.
PTAC vadītāja Vītoliņa atzīst, ka viņas skatījumā “tas ierobežojums ir mazliet par stingru, citstarp arī tāpēc, ka to var viegli apiet, jo kredītu jau uzņēmumi sniedz arī juridiskām personām, līdz ar to tik un tā uzņēmums reklamē kreditēšanas pakalpojumu, bet, ja tas nav klaji patērētājam, tad tas ierobežojums nevar būt spēkā, jo aizliegts jau ir tikai patērētājiem piedāvāt kredītus tagad”.
Nebanku kredītdevēji sevi aizstāv arī ar argumentu, ka cilvēki aizņemas vajadzības, ne reklāmas spiesti. Reklāma tikai palīdz atpazīt zīmolu un iegūt informāciju par pakalpojumu.
“Ko mēs redzam šobrīd, ka parādās dažādi, teiksim, nelegālie kredītdevēji, privātpersonas piedāvā kaut kādus kredītus. Ja cilvēkam vajadzīgs, viņš meklēs iespēju aizņemties, un varbūt reizēm ne labākajā veidā un ne pie labākā kredītdevēja, iespējams, pēc tam viņam būs lielas problēmas. Tā kā cilvēkam vajadzētu pēc iespējas labāk zināt šos nosacījumus, kur ir labākas procentu likmes, garāki aizdevumu termiņi, tā kā no vienas puses reklāmai ir tāda informatīva nozīme,” norāda asociācijas vadītājs Āboltiņš.
Kādā virzienā Saeima ies – vai ātro kredītu reklāmas kļūs plašākas, deputāti sola izlemt tuvākajās nedēļās.
