Kargins un Krasovickis ECT vērsās 2016. gadā un sūdzējās par to, ka kopš brīža, kad stājās spēkā norma par procentu maksājumu apturēšanu no komercsabiedrības, kas nonākusi finansiālās grūtībās un saņem valsts atbalstu, viņiem pārtraukta procentu maksājumu izmaksa, kas viņiem esot pienākusies saskaņā ar 2007. gadā ar AS "Parex banka" noslēgtu termiņdepozīta līgumu.
Tāpat iesniedzēji sūdzējās, ka attiecībā uz viņiem esot pieļauta atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar kreditoriem, kuru aktīvi tika nodoti AS "Citadele banka" pēc AS "Parex banka" reorganizācijas, jo AS "Citadele banka" kreditori arī pēc iepriekš minētās normas spēkā stāšanās saņēma viņiem pienākošos procentu maksājumus.
ECT secinājusi: normas, saskaņā ar kuru iesniedzēji nevar saņemt procentu maksājumus, rezultātā ir notikusi iejaukšanās iesniedzēju tiesībās uz īpašumu.
Vienlaikus ECT pievienojusies Latvijas Satversmes (ST) tiesas 2015. gadā secinātajam, ka šī iejaukšanās ir bijusi likumīga un tai ir bijis leģitīms mērķis – sabiedriskās intereses.
ST, izskatot pēc iesniedzēju konstitucionālajām sūdzībām ierosinātu lietu, secināja, ka Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 105. pantam.
- Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmā daļa paredzēja: "Ja komercsabiedrība, kura nonākusi finansiālās grūtībās, saņem atbalstu, tad no komercdarbības atbalsta piešķiršanas brīža līdz atbalsta sniegšanas beigām, ir aizliegts pildīt pakārtotās saistības (tai skaitā aizliegts atmaksāt aizdevumu, aprēķināt, uzkrāt vai izmaksāt par šādu aizdevumu procentus vai citu atlīdzību) neatkarīgi no pakārtoto saistību nodibināšanas brīža."
- Satversmes 105. pants: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."
Avoti: Ārlietu ministrija, Latvijas Satversme
ECT secinājusi arī, ka iesniedzēju sūdzību vērtēšanā ir jāņem vērā faktiskie apstākļi. Proti, iesniedzēju sūdzības bija saistītas ar pasākumiem, kas īstenoti, lai glābtu stratēģiski svarīgu banku, kurai pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes būtu varējusi iestāties maksātnespēja, ja valsts nebūtu rīkojusies, lai šādu situāciju novērstu. ECT uzsvēra, ka iesniedzēji bija cieši saistīti ar šo banku. Proti, tiesa skaidroja, ka iesniedzēji nebija parasti iedzīvotāji – viens no iesniedzējiem un otrā iesniedzēja tēvs bija bankas vairākuma akcionāri.
Tiesa atzīmēja, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz tik jūtīgu ekonomikas jomu kā banku sistēmas stabilitāte, un norādīja, ka situācijā, kad valsts saskaras ar tāda mēroga izaicinājumiem, kas izvirza ekonomiska, sociāla un politiska rakstura jautājumus, valsts iestādes principā ir labākā situācijā nekā starptautiska tiesa, lai izvēlētos piemērotākos līdzekļus taisnīga līdzsvara starp sabiedrības un indivīda interesēm sasniegšanai.
Tiesa secinājusi, ka ST ir visaptveroši izvērtējusi iejaukšanās iesniedzēju tiesībās uz īpašumu samērīgumu. ECT uzsvērusi, ka ST izvērtējums esot bijis pamatots un tajā ietvertas atsauces uz Eiropas Savienības tiesību aktiem un politikas plānošanas dokumentiem.
Tāpat ECT uzskatīja, ka ST secinājums, ka apstrīdētā norma ir izrietējusi no prasībām, kuras Latvija uzņēmusies, lai, sniedzot valsts atbalstu finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai, tiktu ievērotas Eiropas Savienības (ES) tiesību normas, nav acīmredzami nepamatots.
Savukārt iesniedzēju argumentu, ka ES tiesību akti neuzlika Latvijai par pienākumu pārtraukt izmaksāt procentu maksājumus, ECT noraidījusi kā nepamatotu. Proti, ECT norādījusi, ka, pat ja ES tiesību akti nepieprasa konkrētus pasākumus attiecībā uz sloga sadalījumu, akcionāriem jāuzņemas risks, kas saistīts ar viņu ieguldījumiem.
Tāpat ECT atzīmējusi, ka, vērtējot, vai ir panākts līdzsvars starp konkurējošajām interesēm, ST analizēja pakārtoto saistību raksturu un secināja, ka procentu maksājumi, kas tiek saņemti no šādām saistībām, ir atkarīgi no komercsabiedrības sekmīgas darbības.
Citiem vārdiem – iesniedzēji paši ir uzņēmušies komercdarbības risku, kas ietver arī potenciālu īpašuma tiesību ierobežojumu vai pat zudumu neveiksmīgas komercdarbības gadījumā.
Līdz ar to iesniedzējiem bija jāuzņemas līdzatbildība situācijā, kad komercsabiedrība nonākusi finansiālās grūtībās. Tādēļ ECT secināja, ka, lai gan iesniedzēji neapšaubāmi zaudēja svarīgu ienākumu avotu, viņi paši bija piekrituši uzņemties risku, veicot šādu ieguldījumu, un tādēļ noraidīja iesniedzēju sūdzības kā acīmredzami nepamatotas.
ECT lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
KONTEKSTS:
Kargins un Krasovickis bija AS "Parex banka" vairākuma akcionāri. 2007. gadā Krasovickis un Kargina ģimene ieguldīja šajā bankā aptuveni 28 miljonus eiro, noslēdzot termiņdepozīta līgumu. Rezultātā viņi ieguva tiesības uz ikmēneša procentu maksājumiem. 2008. gada krīzes iespaidā sākās "Parex bankas" nacionalizācija. Latvijas valsts īstenoja vairākus pasākumus, lai glābtu banku.
Latvijas Saeima 2014. gada 19. jūnijā steidzamības kārtā pieņēma Komercdarbības atbalsta kontroles likumu, kas stājās spēkā 2014. gada 1. jūlijā. Likuma 8. panta pirmajā daļā noteikts, ka finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai, kas saņem valsts atbalstu, ir aizliegts pildīt pakārtotās saistības, tai skaitā atmaksāt aizdevumu, izmaksāt procentus neatkarīgi no pakārtoto saistību nodibināšanas brīža.
Šīs normas spēkā stāšanās rezultātā iesniedzējiem esot pārtraukta procentu maksājumu izmaksa, kas viņiem pienākas saskaņā ar 2007. gadā ar "Parex banku" noslēgto termiņdepozīta līgumu. 2015. gada 13. oktobrī ST atzinusi Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmo daļu par atbilstošu Satversmes 105. pantam.
