“Zaļais kurss” un ekonomikas atveseļošana
Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena pie varas nāca ar lielu solījumu. To sauc par “Zaļo kursu”, un paredzams, ka tas pārveidotu Eiropas Savienību tā, lai palīdzētu blokam sasniegt klimata neitralitāti līdz 2050. gadam. Tomēr Eiropu skāra Covid-19 uzliesmojums, izraisot ekonomisko krīzi.
Fon der Leiena gan turpinājusi uzstāt, ka viņa joprojām ir apņēmusies nodrošināt, lai Eiropas Savienības atveseļošanās stratēģija būtu “zaļa”. Eiropas Komisijas atveseļošanas plāns ietver reformētu septiņu gadu budžetu un 750 miljardu eiro vērtu atveseļošanās instrumentu, kas īpaši vērsts cīņai ar krīzes sekām.
Komisijas prezidente apstiprināja savu apņemšanos 25% no bloka līdzekļiem veltīt klimatam draudzīgiem projektiem.
Viņa arī aizstāvēja “nekaitēšanas” principu, kas jāiekļauj priekšlikumā, lai pārliecinātos, ka nauda neieplūst programmās, kas varētu apdraudēt šādus vides mērķus, piemēram, ieguldījumus fosilā kurināmā jomā. Iecere ir laba, tomēr daudz kas būs atkarīgs no sarunām gan ES Padomē, gan vēlāk ar Eiropas Parlamentu.
Parlamenta Budžeta komitejas locekle Henrike Hāne atzinīgi vērtēja EK priekšlikumu. Tiesa, lai instruments būtu efektīvs, viņasprāt, ir jādefinē tas, kas tiek domāts ar vārdu “zaļš”.
“Mums jāpieprasa, lai Eiropas Savienības valstu valdības iztērētu minimālo pieejamo bloka finansējumu “zaļajiem” projektiem. Un šim nolūkam mums ir nepieciešami izmērāmi mērķi un skaidras definīcijas tam, kas ir “zaļš” un kas nav.
Un mums ir nepieciešams skaidrs aizliegums izmantot bloka finansējumu kaitīgām tehnoloģijām, piemēram, fosilā kurināmā vajadzībām,” norādīja Hāne.
Vai valstu atbalsts ir “zaļš”?
Eiropas Komisija marta vidū nolēma mīkstināt noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt godīgu konkurenci vienotajā tirgū. Šāds solis paredzēts, lai valstis varētu atbalstīt uzņēmumus, kuri krīzes dēļ ir nonākuši grūtībās. Tomēr šī atbalsta sniegšanā ne vienmēr tiek izmantoti “zaļie instrumenti”, norādīja eiroparlamentāriete Ketlina van Brempta.
“Situācija ir atšķirīga. Piemēram, Francijā saka, ka atbalsts aviācijas nozarei nozīmē to, ka ir jāsamazina tālo reisu skaits un jāiegulda “tīrā” aviācijas transportā. Piemēram, arī manā valstī, Beļģijā, notiek diskusijas ar aviācijas nozari, un tur es neredzu, ka tiek izvirzīti šādi nosacījumi,” sacīja Brempta.
Domnīcas “Bruegel” klimata un enerģētikas eksperts Simone Taliapietra brīdināja – ekonomikas atveseļošanas pieredze rāda, ka zaļas pārejas nodrošināšana, mēģinot stimulēt ekonomiku, nav vienkārša.
“Kad jūs atbalstāt darbiniekus, kuri ir zaudējuši darbu, un kad jūs atbalstāt uzņēmumus, kuri ir nonākuši finansiālās grūtībās, ne vienmēr ir viegli atbalstīt arī “zaļo” dimensiju.
Arī tāpēc, ka šādā specifiskā kontekstā jūs par prioritāti izvirzāt ekonomiku vairojošos efektus un īstermiņa ekonomikas problēmas, nevis ar klimatu saistītas ilgtermiņa problēmas,” skaidroja eksperts.
Oglekļa tirgus reforma?
Tiesa, dažas darbības, piemēram, ēku renovācija vai tīrāku transporta veidu attīstības atbalstīšana, var dot ieguldījumu ātrā atveseļošanā, vienlaikus stimulējot arī pāreju uz zaļo vidi. Domnīcas eksperts uzskata, ka ar Eiropas Komisijas pašreizējiem mērķiem nepietiek, un piedāvā Eiropas oglekļa tirgus reformu. Tas varētu izraisīt izmaiņas gan bloka nozares investīciju modelī, gan galu galā arī patērētāju uzvedībā.
“Mums ir skaidri jānorāda investoriem, ka 2022. un 2023. gadā oglekļa cena būs augstāka. Mums ir jāsniedz ieguldītājiem ilgtermiņa signāls: ja viņi šodien veiks ieguldījumus “brūnos aktīvos”, viņi divu, trīs līdz četru gadu laikā nonāks nepatikšanās,” sacīja Taliapietra.
Dažas dalībvalstis, piemēram, Polija ir ļoti atkarīga no fosilajiem kurināmajiem, un tāpēc šādus pasākumus ir atklāti noraidījušas. Taliapietra apgalvo – kaut arī dažām klimata politikām ir sociāla ietekme, no oglekļa tirgus reformas gūtos ieņēmumus varētu izmantot pārdales politikas atbalstam.
Kursu šajā virzienā uzņēmis Eiropas Komisijas ierosinātais rīks “Taisnīgas pārkārtošanās fonds”.
Fonda mērķis ir novērst zaļās pārejas sociālās sekas, jo īpaši tajos Eiropas reģionos, kas atpaliek.
Komisija fonda apmēru ir palielinājusi no 7,5 miljardiem eiro līdz 40 miljardiem.
Piesakoties atveseļošanās līdzekļiem, valstīm tiks lūgts iesniegt investīciju plānu. Principā komisija varētu noraidīt projektu, ja tas neatbilst klimata mērķiem. Tāpēc dalībvalstis būs sava likteņa noteicējas, un to interesēs vajadzētu būt “zaļās” pārejas atbalstīšanai. Tikmēr komisija tiek aicināta nodrošināt, ka apņemšanās ievērot klimata neitralitāti nav tikai skaistas frāzes.
