Ar pārdomām dalās biedrības “Zemnieku saeima” pārstāve Maira Dzelzkalēja-Burmistre.
Latvijas Radio: Kāds ir zemnieks Eiropā, vai lauksaimnieks šajā reģionā kaut kā atšķiras no lauksaimniekiem citviet pasaulē?
Viņš atšķiras ar to, ka
Eiropas lauksaimniekam ir ļoti stingri noteikumi, kā drīkst ražot,
jo Eiropā ir vieni no stingrākajiem noteikumiem attiecībā uz lopu labturību, uz augu aizsardzības līdzekļu lietošanu un dažādi ar vidi saistīti noteikumi. Un ar to arī atšķiras – tieši ar šiem augstajiem ražošanas standartiem. Līdz ar to ES lauksaimnieks no zemniekiem kaut kur austrumos, rietumos vai dienvidos atšķiras ar to, ka ir tādā stingrā rāmī.
Tāpat mēs arī atšķiramies Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Piemēram, Francijas zemnieks atšķiras no Latvijas zemnieka kaut vai ar to, ka tur daudz asāk reaģē uz dažādiem jauniem noteikumiem un ir izteiktāka piketu un streiku kultūra, parādot savu sabiedrisko nostāju. Turpretī Baltijas un Ziemeļvalstu zemniekiem ir cita mentalitāte, un mēs vairāk mēģinām lietas risināt pie galda un droši vien arī ātrāk pielāgojamies tiem noteikumiem. Līdz ar to es domāju – daudzi Latvijas zemnieki ir pat vairāk ieviesuši dažādas ES prasības nekā vēl daža vecā dalībvalsts.
Latvijā šajā nedēļā viesojās Eiropas Komisijas lauksaimniecības komisārs Janušs Vojcehovskis, kuru sagaidīja arī vietējie zemnieki un izteica bažas par nākotni. Vai tie būtiskākie izaicinājumi nozarē ir vienlīdzība starp dalībvalstu zemniekiem un arī daudz apspriestais Eiropas Zaļais kurss?
Lai arī tas ir Eiropas pamata nostādnēs, tomēr lauksaimniecībā vienlīdzība nekad nav bijusi. Un arī komisārs mums tā kā atvainojās un norādīja, ka saprot, ka mums ir šie zemākie tiešmaksājumi un ka tā ir arī vēsturiska kļūda, bet [kā atpakaļejošu] to labot nevar. Lai arī pēdējos divus plānošanas periodos ir mēģināts nedaudz kaut ko labot, tomēr līdz tam vienlīdzīgumam joprojām ir tālu.
Un bez nevienlīdzīgajiem maksājumiem arī tā vēsturiskā pieredze un uzkrātais kapitāls valstīs krietni atšķiras. Valstis ar simt gadus senām lielām saimniecībām un gadiem veidotu infrastruktūru, tās ir priekšā mums, kur vēl viss veidojās.
Mums bija jāattīsta visa infrastruktūra, jāsakārto zemes tirgus un jāiegūst tas kapitāls, uz kā strādāt.
Ja runājam par tādām tirgum ražojošām saimniecībām, tad mums tās šobrīd ir vidēji lielākas par daudzām citām valstīm, jo nebija jau variantu. Ja gribēji attīstīties, pie zemā atbalsta vienīgā priekšrocība ir ekonomiskais lielums. Mums ir viena daļa vēl aizvien šo naturālo saimniecību, nelieli zemes gabali un vienkārši izdzīvošana laukos. Un tad ir tā biznesa sadaļa, kur ir lielā mērā lielākas saimniecības nekā vecajā Eiropā. Un tas ir tas, ar ko mēs varējām konkurēt.
Un tad ar šo “zaļo vilni” lauksaimnieki sajūt to, ka politika no lauksaimniecības sāk iet prom. Un es domāju, ka
visā Eiropā lauksaimniekos ir trauksme, jo nāk tādas globālas izmaiņas.
Bet tāpēc, ka lauksaimniecība ir tāds ilgtermiņa bizness un tur nevar tādus ātrus soļus pa labi vai pa kreisi izdarīt, tad tāpēc ir tas lielais samulsums, ko darīt.
Kā jūs redzat Eiropas nākotni tieši lauksaimniecības nozarē: vai tā būs vairāk bioloģiska zaļā kursa uzstādījumu dēļ vai konvencionāla, vai jaukta?
Skatoties uz esošo situāciju, kas notiek pasaulē, tad tomēr ir tāda sajūta, ka tie ļoti kardinālie uzstādījumi, kas vēl pirms gada politiskajā telpā parādījās, ka tie kļūs mīkstāki un saprātīgāki.
Iezīmējiet vairāk, kuri ir tie kardinālie uzstādījumi?
Par to, ka nevajag mums te ražot vairāk, nekā pašiem Eiropā vajag, ka mums nevajag pasauli pabarot. Tādi izskanēja politiskajā ēterā. Bet es domāju, ka šobrīd saprot pārtikas drošības jautājumu un ka tas nav risinājums – tie 25% bioloģisko lauksaimniecības platību Eiropā, bet tas viss ir jāatstāj zinātnes, ražotāju un patērētāju ziņā. Ja patērētāji gribēs iegādāties lētu produktu, tad arī ir jādomā, kā to lēti saražot.
Runājot par tādām tehnoloģijām – bioloģisks vai konvencionāls, tad man gribētos, lai tas vispār tiktu noņemts no politiskā ētera, jo to katrs pats saimnieks izvēlas. Un tas pareizais ceļš ir pa vidu, kā tas ir arī Latvijā, mums tā pamatā ir integrēta saimniekošana. Un es domāju – arī Eiropa kopumā vairāk iet uz to. Tāpat arī tehnoloģijas attīstās, lai aizvien precīzāk varētu prognozēt, kad tam augam vajadzētu “ēst” un cik daudz un kad to vajag “ārstēt” ar augu aizsardzības līdzekļiem un kad nevajag. Tas ir tas virziens, jo tie resursi jau arī ir dārgi, un tie ir jāizmanto pēc iespējas efektīvāk. Tā ka es ceru, ka šis laiks iedos skatījumu, ka lauksaimniecības augsne ir jāizmanto pārtikas ražošanai un jāizmanto tā, lai tā augsne kļūtu arvien labāka un to pārtiku varētu izaudzēt arvien vairāk. Manā skatījumā, tas ir tas loģiskais iznākums, bet to nosaka politiķi, un tad jau pēc nākošajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām mēs redzēsim, kāds tas virziens būs.
Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis vērtē Eiropas lauksaimniecības nozari šodien un nākotnē.
Kāds, tavuprāt, ir zemnieks Eiropā, vai zemniekam šajā reģionā ir kaut kāda sava profesijas identitāte?
Jā, bioloģiskie zemnieki ir ļoti strādīgi, zinātkāri un patriotiski cilvēki. Zemnieks dzīvo laukos, un viņam ir būtiska arī vide, un viņš dod ieguldījumu lauku uzturēšanā. Ja salīdzinām ar zemniekiem Amerikā – lielos prērijas laukus, tad Eiropā dominējoši ir mazie, vidējie lauksaimnieki, kas veido arī to lauku kopienu, un sociālā vide ir ļoti nozīmīga. Savs īpašums, sava saimniecība, būt neatkarīgam tajā – tas ir dzīvesveids, un tā ir mana dzīves telpa. Un ražot pārtiku – tā ir manas dzīves sastāvdaļa.
Es domāju, ka arī jebkuram citam cilvēkam gribas būt lauksaimniekam, parušināties dārzā, izaudzēt kaut ko un aizvest uz tirgu, pārdot pārtiku un saņemt par to godīgu samaksu, kā arī gūt gandarījumu, ka tu esi kādam izaudzējis ēst un jūties novērtēts par to.
Un Eiropas Savienībā, manuprāt, lauksaimnieks ir ļoti novērtēts,
un kopš ES dibināšanas lauksaimniecības nozare ir bijusi prioritāte.
Bet kā šķiet, kas ir tie konkrētie ieguvumi nozarei no dalības ES?
Visa kopējās lauksaimniecības politika un Eiropas sistēma ir nākusi par labu, jo mēs neesam nonākuši tādā pārtikas krīzē, ka mums Eiropas reģionā trūktu pārtikas. Turklāt mēs ražojam pārtiku vairāk, nekā paši varam patērēt, un tas arī ir labs rādītājs, ka varam apgādāt arī citas pasaules valstis ar to. Atbalsta sistēma lauksaimniekiem dod to, ka viņi ir pašpietiekami un viņi nav sabiedrībā nabadzīgākā grupa. Viņi ir nodrošināti un spēj nodrošināt arī citus ar pārtiku.
Runājot ar zemniekiem, mēs esam runājuši par to un nonākuši pie secinājuma – ja mēs nebūtu ES, tad mūsu situācija būtu ļoti bēdīga, mēs ļoti atpaliktu attīstībā. Neskatoties uz to, ka mums kaut kādi tehniski jautājumi vai regulējumi var nepatikt, bet kopā Eiropas Savienībā mums ir liels spēks visās jomās gan zināšanu pārnesē, gan pieredzes pārnesē, gan brīva pārvietošanās ES, gan kopējais tirgus, – tas viss dod priekšrocības. Ja mēs būtu noslēgti vienā šaurā vietā, būtu sarežģītāk to darīt. Eiropa ir tik dažāda no ziemeļiem līdz dienvidiem, un mēs varam saražot ļoti dažādu pārtiku, un arī Eiropas lauksaimnieku kopiena ir spējīgāka konkurēt pasaules tirgos. Tas ir ļoti nozīmīgi.
Eiropas Savienības politiskie uzstādījumi caur Zaļo kursu paredz bioloģisko platību paplašināšanu dalībvalstīs, arī pesticīdu lietojuma samazināšanu. Bet – kā šķiet no šodienas perspektīvas, ņemot vērā arī karu Ukrainā, kovida krīzi, energokrīzi, kas ietekmē arī iedzīvotāju pirktspēju, vai ir pieprasījums tieši pēc bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas?
Manuprāt, šīs krīzes tieši arī parāda to, cik mēs esam atkarīgi no dažādām lietām, attīstot savu lauksaimniecību. Mūs ietekmē globālie procesi, un mērķis Zaļajā kursā ir tieši vairot to neatkarību, lai pārtikas drošumā esam neatkarīgi no Krievijas resursiem, no Amerikas vai Brazīlijas sojas utt. Tas ietekmē mūsu dzīvotspēju un arī pirktspēju, jo, ja mēs savā reģionā būtu pašpietiekami un neatkarīgi no ārējiem resursiem, tad mūs globālas krīzes skartu mazāk. Protams, uzreiz nav iespējams kļūt neatkarīgam, bet varbūt tā ir tā kļūda iepriekšējos 10 gados, ka kļuvām tikai atkarīgāki no kaut kādiem ārējiem resursiem un esam tikai izpildītāji kaut kādā jomā, un mums trūkst iespējas manipulēt, lai būtu pašpietiekami.
Es, piemēram, savā saimniecībā vienmēr kaut kur būšu ietekmējams. Bet enerģijas ražošanā, sēklu ražošanā maksimāli cenšos būt neatkarīgs no ārējiem resursiem, tāpat minerālmēslus es bioloģiskā ražošanā neizmantoju. Un šis ir tas veids, kā mani tik ļoti globāli notikumi var neietekmēt, un man pārtikai nevajadzētu kļūt dārgākai.
Varbūt kaut kādā brīdī, veidojot visur lielas saimniecības un ražošanas, mēs it kā radām lētāku pārtiku, bet ļoti liela riska ražošanu. Ja mums it tikai kvieši vai rapši un kaut kas notiek, tad ir krīze, bet, ja mums ir 30 dažādas kultūras un tūkstošiem saimniecību, tad sekas nebūtu lielas. Manuprāt, šis ir tas virziens, no kura mēs tomēr ejam pretējā virzienā, jo vairāk veidojam lielākas un efektīvākas saimniecības, bet jādomā, kā ražot kvalitatīvāk, neatkarīgāk un daudzveidīgāk, kā tajā teicienā, ka nevar visas olas likt vienā groziņā.
Arī lielās ražotnes ir neatņemama sastāvdaļa, bet pārtikas drošībai un cenām būtiskas ir arī mazās un vidējās saimniecības.
