Linda Krūmiņa: Plašu ažiotāžu Latvijā raisījuši likuma grozījumi, kas pieprasa bankām ievākt ziņas par klientiem, lai noskaidrotu, vai viņi ir politiski nozīmīgas personas. Kāds ir regulējums Igaunijā un Lietuvā?
Riho Unts: Lielā mērā tas ir līdzīgs, jo to nosaka Eiropas Savienības vēlme cīnīties pret naudas atmazgāšanu un kukuļdošanu. Tiesa, Latvija ir gājusi tālāk nekā Lietuva, Igaunija vai Zveidrija.
Jūs esat paplašinājuši likuma regulējumu, iekļaujot baznīcas un pašvaldības, vecvecāku un mazbērnus, kas nav mūsu likumā.
Galvenā ideja, protams, ir saprotama – panākt caurspīdīgāku stāvokli. Tomēr valsts varētu nākt pretī bankām, izveidojot vienotu reģistru. Patlaban mums ir jāaptaujā pilnīgi visi klienti, arī tos, kas nav publiskas personas. Domāju, ka valsts šajā ziņā varētu nedaudz palīdzēt bankām, lai mums nav jāiztaujā pilnīgi visi cilvēki.
Likuma izmaiņas nereti kritizētas kā pārlieku stingras, lai gan tās tiek pamatotas ar mērķi iestāties OECD.
Tas tiesa. Tas lielā mērā sasaucas ar jūsu mērķiem. Tomēr svarīgākais, ka, Latvija, iespējams, mazliet kavējās ar šīm likuma izmaiņām. Tagad, saņemot OECD rekomendācijas, jūs varbūt esat nedaudz par striktu. Bet, protams, vienmēr ir jautājums par mērķiem un situācijas līdzsvarošanu.
Vairāk caurredzamības nāk par labu ikvienai valstij. Jautājums ir, kā to sasniegt.
Vai tiešām visus jātur aizdomās kā iespējamos pārkāpējus, vai tomēr tiek ieviesti atbilstoši un proporcionāli mēri.
Pēdējā laikā izskan runas par to, ka Zviedrija varētu piedzīvot banku krīzi, kas saistīta ar nekustamā īpašuma burbuli. Ņemot vērā, ka zviedru banku nozīmīgo lomu Latvijā, ja krīze patiešām notiktu, kā tas ietekmētu mūsu valsti?
Mēs neparedzam ļoti drīzu un ļoti smagu krīzi Zviedrijā nekustamā īpašuma dēļ. Protams, redzam zināmas iezīmes, kas ir saistītas ar īpašumu cenām. Krīze sākas, ja vienā konkrētā brīdī notiek virkne neveiksmīgu apstākļu sakritības. Tomēr šobrīd Zviedrijas ekonomika ir ļoti spēcīga, cenas aug nekustamā īpašuma deficīta dēļ, jo Stokholma un Gēteborga aug. Kredītprocenti ir zemi, bet tie ir zemi ne tikai Zviedrijā, bet visā Eiropā.
Jūs sakāt, ka nesagaidat, ka Baltijas valstis tas varētu ietekmēt smagi. Bet tomēr, kāda būtu ietekme? Kas notiktu ar mūsu noguldījumiem, kredītiem?
Noguldījumi un kredīti ir drošībā. Par to noteikti nav jāuztraucas.
Ja krīze notiktu, visticamāk, zviedru bankas savu uzmanību pārorientētu prom no Baltijas valstīm un vairāk strādātu ar pašmāju sektorā
Tas nozīmē, ka Baltijas valstu izaugsme tiktu atbalstīta mazākā mērā. Bet tas ir normāls process. Ja zviedru bankas šeit vairs tik daudz neinvestēs, noteikti parādīsies citi spēlētāji, kas aizņems atbrīvojušos tirgu.
Bankas pēdējos gados arvien vairāk mudina cilvēkus izmantot karšu un elektroniskos norēķinus. Tas, protams, ir ērti, bet no otras puses daudzus satrauc privātuma zaudēšana – viss kļūst izsekojams. Ja neesat izdarījuši neko sliktu, kāpēc satraukties par privātumu. Kāpēc kādam būtu jāzina, ko es pērku veikalā?
Nedomāju, ka šādus datus patiešām kāds pēta. Drīzāk tā ir subjektīva sajūta, ka banka var sekot līdzi jūsu darbībām. Ja bankai tiešām nepieciešama tāda informācija, klientam tiek lūgts atļaut to iegūt. Patiesībā jau runa nav par privātuma zaudēšanu, bet gan par to, lai palielinātu caurredzamību sabiedrībā. Tas veicina nodokļu nomaksu, cilvēki izmanto legālus norēķinus, kas savukārt veicina ekonomikas izaugsmi.
Kā jūs raksturotu Latvijas ekonomiku, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju? Latvija atkopjas. Atkopšanās ir notikusi lēnāk, nekā abās pārējās Baltijas valstīs. Kā skaidrojat to, ka atkopjamies lēnāk?
Krīze jūs skāra smagāk. Jūs piedzīvojāt "Parex bankas" bankrotu, jums bija nepieciešama Starptautiskā Valūtas fonda palīdzība.
Pirms 2007.gada jūs izaugsme bija visstraujākā, tādēļ arī ietriecāties sienā ar vislielāko ātrumu.
Iespējams, Latvija atkoptos ātrāk, ja banku sektoram netiktu piemēroti jauni pārbaudījumi, kā piemēram pērn pieņemtais „nolikto atslēgu principa” likums. Tas noteikti aizkavēja izaugsmi par aptuveni gadu.
Latvijā patlaban ir ļoti saspringta situācija veselības aprūpes nozarē. Izskanējis, ka papildus līdzekļus varētu iegūt, palielinot valsts budžetu. Vai tā būtu gudra izvēle?
Nauda pasaulē šobrīd ir diezgan lēta. Atcerēsimies, ka vēl tikai pirms pieciem gadiem neviens negribēja aizdot naudu Latvijai, bet tagad aizdod pat ar negatīviem procentiem. Tomēr svarīgākais ir atcerēties, ka naudu aizņemas, lai to ieguldītu un gūtu labumu ilgtermiņā. Naudu neaizdod problēmu risināšanai īstermiņā. Šāda nauda ir jāinvestē, nevis jālāpa ar to caurumus budžetā.
Pienāks brīdis, kad šo naudu būs jāatmaksā. Tāpēc ieguldītajiem līdzekļiem ir jāvairo naudas daudzums, lai atmaksātu gan parādu, gan procentus.
Valdība uzstādījusi mērķi sasniegt 5% iekšzemes kopprodukta izaugsmi, sākot no 2018.gada. Vai, jūsuprāt, tas ir iespējams?
Ikvienai valdībai ir jātiecas uzlabot iedzīvotāju ikdienu. 5% izaugsme ir augsts mērķis, ņemot vērā pašreizējo situāciju pasaulē. Bet tas noteikti ir labāk, nekā mērķēt uz zemu izaugsmi, jo cilvēki kļūst motivēti censties vairāk un darīt labāk. Aprēķini rāda, ka Baltijas valstis ilgtermiņā vatrētu noturēt 4% izaugsmi. Tiesa, patlaban reāli ir sasniegt izaugsmi nedaudz zem 4%.
