- Cenšas pārliecināt palikt "Latvijas pienā"
- "Latvijas piens" pienu pilda Igaunijā
- Norāda uz mazajiem ķēniņiem nozarē
- Mazsalacā kooperācijai tic arvien
- Poļi palīdz noturēt cenu
- Saimniecības nogaidīšanas režīmā
- Lopkopju apvienošanā darīts viss
Cenšas pārliecināt zemniekus
Apritējis vairāk nekā gads, kopš zemniekiem piederošās ražotnes "Latvijas piens" viens no lielākajiem īpašniekiem - kooperatīvs "Trikāta" - izjucis maksātnespējas dēļ. Vietā stājās graudkopības kooperatīvs "Latraps", pārpērkot Trikātas kapitāldaļas ražotnē, kur tam tagad pieder 53%.
Ražotnes vadītāja Anita Skudra secina, ka, kooperatīvam "Latraps" ienākot uzņēmumā kā vairākuma akcionāram, krasi mainījusies arī zemnieku attieksme.
"Latvija ir ļoti maza, un jau tāpat šīs rūpnīcas celšanas laikā ir lauzti tik daudzi šķēpi un bijuši neskaitāmi ķīviņi, ka šī aura ir nākusi līdzi. Līdz ar to brīdī, kad ir jāstāsta zemniekiem, kāpēc viņiem būtu jādod pienu tieši šim pārstrādes uzņēmumam, patiesībā mums nav neviena spēcīga argumenta, lai viņus pārliecinātu, jo zemniekiem vairs nav ticības. (..)
Taču šajā brīdī tas veids, kā zemnieki ar mums runā, nav salīdzināms ar laiku, kad "Latraps" šeit vēl nebija ar kapitāldaļu pārsvaru.
Šobrīd tas gads bijis ļoti smags, strādājot pie tā, lai pārliecinātu šos mūsu zemniekus palikt pie mums," atzina Skudra.
Pienu pilda Igaunijā
Lai arī ražotne ir nomocīta, Latvijā veikalu plauktos aizvadītajā mēnesī nonākusi jauna produkcija ar "Trikātas" zīmolu – piens un kefīrs. Septembrī pārdošanas apjomi jaunajai produkcijai bijuši teju 100 tonnas. Nav šaubu, ka to pamanījuši arī patērētāji, kas redzams arī sociālajos tīklos, kur ļaudis gan vairākkārt uzdevuši jautājumu, kādēļ, pērkot it kā "Latvijas pienu", uz pakas atrodams uzraksts, ka tas ražots Igaunijā.
"Latvijas piena" ražotnei piena pildīšanas tehnikas patlaban nav, jo tā vienmēr koncentrējusies uz siera un industriālo produktu ražošanu.
Iekārta prasītu pusotru miljonu eiro investīcijās, kas šobrīd zemnieku ražotnei nebūtu ekonomiski pamatots vai saprātīgs lēmums, skaidro Skudra.
"Patiesību sakot, vēršoties pie Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem mēs saņēmām noraidījumu. Viņi nevēlējās ražot mums produktu, no vienas puses tas ir saprotams, no konkurences aspekta. Tieši tāpēc arī atklāti pateicām, ka mēs pildīsim šo mūsu zemnieku pienu Igaunijā, mēs negaidījām, kamēr kāds mūs mēģinās tā kā pieķert jeb atmaskot. Un mēs tagad redzam to, ka arī Baltijas valstu starpā varam sadarboties. Jā, tas nav iespējams ar lietuviešiem, jo viņi ir absolūti līderi Baltijā piena pārstrādē.
Igauņi un mēs arī gribētu paņemt kādu kumosu no viņiem prom, bet nespējam. Tātad ceļš ir apvienojoties.
Tas ir tieši tas pats stāsts, kas par kooperatīviem. Plus arī mūsu tirgū tagad, ieejot veikalā, redzams, ka ļoti daudzi vietējie zīmoli ir pazuduši no plaukta un vietā ir ienākuši ļoti daudz lietuviešu zīmolu. Tas arī radīja pārliecību, ka plauktos jānonāk mūsu zīmolam," sacīja Skudra.
Mazie ķēniņi piena nozarē
Arī graudu kooperatīva "Latraps" vadītājs Edgars Ruža atzīst, ka Latvijas piena ražotni gremdējusi daudzo apstākļu sakritība – piena krīze, zemās iepirkuma cenas. Tāpēc uzņēmumā šobrīd primāra ir ražošanas sakārtošana, lai par pienu varētu nodrošināt tirgus cenu zemniekiem.
Taču Ruža arī apstiprina, ka daudz enerģijas arvien tiks ieguldīts zemnieku apvienošanā, jo kooperācija ir attīstības atslēga arī piena nozarē.
"Diemžēl piena nozarē ir daudz tādu personību, kas grib paši būt mazi ķēniņi savā mazajā pilskalniņā un nav gatavi sadarboties kopā ar citiem,
lai veidotu piena ražošanas lielvalsti. Tā ir lielākā problēma, jo tas sadrumstalo tirgu un beigu beigās pie krīzēm arī noved. Arī kooperācija ir bizness un biznesā nepārtraukti uzņēmumi veidojas un arī bankrotē; ir bēdīgi kā sanācis ar Trikātas kooperatīvu, bet tas nav nekas ārkārtējs. Ir jāceļas un jāiet uz priekšu," teica Ruža.
Kooperācijai tic arvien
"Latvijas piens" finansiālās problēmās nonāca, krasi mazinoties industriālo produktu cenai pasaules tirgos. Rūpnīcas īpašnieku kooperatīvs "Trikāta" pērn nespēja norēķināties ar biedriem par iepirkto un rūpnīcai piegādāto pienu, kas savukārt kooperatīvam bija parādā nedaudz vairāk par trim miljoniem eiro. Kooperatīvā bijuši vairāk nekā 200 biedru un septiņiem valdes locekļiem, kas katrs ar galvojumu garantējuši bankai kooperatīva ņemto aizdevumu un katram šomēnes jāsāk to atmaksāt no saviem līdzekļiem 85 000 eiro vērtībā.
"Trikātas" valdē bija arī piena lopkopis Mazsalacas pusē Agris Ludrihsons, kam saimniecībā ir ap 100 slaucamo govju. Lai arī zemnieks guvis smagu mācību kooparatīva "Trikāta" izjukšanā, tomēr kopumā kooperācijas idejai ticību nav pazaudējis.
"Es domāju, ka mēs pareizi darījām, ka būvējām zemnieku piena pārstrādes ražotni. Es šobrīd īsti nezinu, kādēļ kooperatīvā viss tā izvērtās.
Krievijas embargo, vēl kaut kas. Kaut kas pietrūka, grūti pateikt. Mēs jau laikam esam latvieši, mēs tādi katrs pats par sevi gribam būt un grūti tam pārkāpt. Taču, kad esi ticis tam pāri, tad viss attīstās. Mēs, kad beidzām darboties "Trikātā", nodibinājām jaunu kooperatīvu "Piena loģistika". Es domāju, ka tas ir pareizākais, ka mums, zemniekiem, ir jāsadarbojas. (..) Domāju, daudzi zemnieki saprot to, ka, sanākot kopā, mēs esam lielāks spēks, un ar kooperatīvu var rēķināties arī pārstrādātājs. Bet jā, tas, kas tagad notika ar "Trikātu", cilvēkus arī biedē, pasargdievs, ka tā atkal nenotiek," atzina Ludrihsons.
Poļi palīdz noturēt cenu
Jaunajā kooperatīvā ar nosaukumu "Piena loģistika" pagaidām ir tikai ap 40 biedru un šoreiz pienu nodod vairākiem uzņēmumiem, nevis tikai "Latvijas pienam". Zemnieki sadarbojas arī ar igauņiem un plāno nodot pienu arī lietuviešu kooperatīvam.
Ludrihsons stāsta, ka vidējo piena cenu šobrīd izdodas noturēt labā līmenī, tiesa, pateicoties Polijas piena uzpircēju spiedienam uz Latvijas piena pārstrādi.
""Piena loģistikā" šobrīd bāzes cena zemniekiem par piena kilogramu ir 27 eirocenti, vasarā bija 17, un tas ir iespaidīgs pieaugums.
Pat bīstami brīžiem šķiet, ka tik liels tas lēciens. Es tik lielu cenas pieaugumu, tik pēkšņi neatceros nekad iepriekš.
Poļiem, kā saprotu, ir lielas pārstrādes jaudas tagad, un viņiem nepieciešams 3 000 tonnu piena dienā. Mūsu kooperatīvā poļiem pienu nenododam, lai arī varētu likties, ka vieglāk atdot tam polim, kamēr viņš maksā augstu cenu, un miers, bet tas taču nav nekāds garants. Es domāju, vietējais pārstrādātājs ir drošāk un stabilāk. Mums vienkārši pašiem jāatrod kopīga valoda un jāsadarbojas," teica Ludrihsons.
Saimniecības nogaidīšanas režīmā
Salacgrīvā zemnieku saimniecībā "Robežnieki" ir ap 100 slaucamo govju un fermas tālākais puspabeigtais gals atgādina par piena krīzes iestāšanos, jo attīstība pagaidām apstājusies.
"Robežnieku" saimniece Ieva Alpa-Eizenberga, kura ir arī Piena ražotāju asociācijas vadītāja, pienu "Latvijas piena" ražotnei nenodod. Iepriekš tā bijusi arī kooperatīvā "Trikāta" un arī līdz ar tā maksātnespēju tur palikusi piena nauda 30 000 eiro apmērā, kā daudziem zemniekiem.
"Mēs šobrī nododam pienu uzņēmumam, piena pircējam, kas pienu piegādā Latvijas un Lietuvas uzņēmumiem. Esam apmierināti šobrīd. Mēs varam šobrīd atrasties mazliet nogaidīšanas režīmā," teica Alpa-Eizenberga.
Nogaidošā režīmā liela daļa zemnieku nav tikai tāpēc, lai izvēlētos spēcīgāko kooperatīvu un atgūtu uzticību sadarbībai. Alpa-Eizenberga pārliecināta, ka tieši straujais piena cenu kāpums zemniekiem liek būt piesardzīgiem.
"Šobrīd šajā histērijā maksā un pārmaksā, lai noturētu savu klientūru," teica saimniece,
norādot, ka pēc mēneša vai diviem situācija nostabilizēsies un tad varēs pateikt, kurš būs gatavs maksāt pieņemamu cenu par pienu un kurš ne. "Es joprojām to uzskatu par burbuli, kurš, baidos, ka plīsīs." Alpa-Eizenberga naudas plūsmā rēķinās, ka kilograms piena maksās ne vairāk kā 22 eiro centi.
Lopkopju apvienošanā darīts viss
Viens no vēl palikušajiem piena kooperatīviem Latvijas piena ražotnē ir "Dzēse". Tā vadītājs Māris Petrēvics gan atzīst, ka no kopējā zemnieku saražotā piena kooperatīvs savai pārstrādei, proti, "Latvijas pienam" nodod vien 10 %. Lielāko daļu nodod pārstrādei Lietuvā.
Lai arī Petrēvics pārliecināts, ka zemnieku ražotnei joprojām ir nākotne, tomēr pašreizējos nozares apstākļos viņam kā kooperatīva vadītājam svarīgi zemniekiem nodrošināt stabilu piena cenu, lai nepiedzīvotu vēl vienu "Trikātas" scenāriju. Arī "Dzēses" kooperatīvā pēdējos divos gados notikusi šķelšanās un pazaudēti daudzi zemnieki.
Pēc viņa teiktā, Latvijā ir ap 12 000 piena saimniecību, bet "labajā brīdī" kooperatīvi spēja apvienot ap 600 piena saimniecību.
"95% izvēlējās pasīvi malā skatīties un gaidīt, ko "Dzēse" ar "Trikātu" izspiedīs. Nu, mēs spiedām, cik varējām un uznāca krīze. (..)
Par maz kooperējās, par maz bija kopējā atbalsta no pārējās sabiedrības, no piensaimniekiem. (..) Mēs izdarījām visu, ko varējām. Varbūt pat vairāk."
Pirms kooperatīva "Trikāta" izjukšanas bijuši brīži, kad piena piegādātāji bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, atminas "Latvijas piena" vadība. Tagad ražotne pieņem pienu arī individuāli no zemniekiem, un saimniecību jeb piena piegādātāju skaitu izdevies nostabilizēt.
Tomēr, kā secināja teju visi uzklausītie nozares pārstāvji, lai aizpildītu visas piena ražotnes jaudas, svarīgi ir stipri piena kooperatīvi, kuru attīstība šobrīd šķiet pārtrūkusi vai varbūt tikai uz laiku iesaldēta.
