Par likumprojektu balsoja 77 deputāti un neviens nebija pret.
Likuma grozījumu viens no būtiskākajiem un pretrunīgāk vērtētajiem priekšlikumiem bija maksimālā zemes apjoma ierobežojums, ko savā īpašumā var iegūt viens īpašnieks. Saeimas deputāti vienojās par to, ka viena fiziskā vai juridiskā persona varēs iegādāties līdz diviem tūkstošiem hektāru lauksaimniecības zemes, bet pašvaldības, vadoties no vietējiem apsvērumiem, varēs noteikt arī stingrākus ierobežojumus.
Tiesa, šī iecere neguva vienprātīgu atbalstu, piemēram, no deputāta Ivara Zariņa izskanējis priekšlikums noteikt mazāk stingru ierobežojumu: „Šo priekšlikumu mani aicināja iesniegt zemnieki vienkārši, lai nosegtu visu spēles laukumu, lai parādītu, ka šī situācija nav tik viennozīmīga, ka viņa būtu jāskatās tikai vienā virzienā. Jo, redziet, ir vairākas sabiedrības, kurām tomēr ir arī vairāk kā divi tūkstoši hektāri un kuras ir vēsturiski veidojušās tādā veidā, ka tās no sākuma bijušas padomju saimniecības, pēc tam paju sabiedrības, un tagad ir tā, ka reāli tur ir vairāki zemes īpašnieki kopā zem vienas juridiskas personas un viņiem pieder vairāk kā divi tūkstoši hektāri. Un tagad var sanākt tāda absurda situācija... ja mēs domājam kaut ko mazināt, mums jārēķinās ar to, ka var sanākt tiešām reāla absurda situācija, kad vienai personai pieder vairāk kā divi tūkstoši hektāri un ko tad viņam tagad darīt tam kooperatīvam - sākt dalīties uz daļām?”
Savukārt noraidīti vairāki Nacionālās apvienības priekšlikumi, kas iecerētās likuma grozījumus paredzēja padarīt vēl stingrākus, piemēram, nosakot ierobežojumus zemes iegādei biedrībām. Šos priekšlikumus tomēr deputāti noraidīja kā nepietiekami pamatotus.
„Man šķiet, ka Latvijā nav nemaz tik daudz biedrību fiziski, lai katrai paņemot pa pieciem hektāriem, varētu atstāt nopietnu ietekmi uz Latvijas zemes tirgu. Nu, šeit es domāju, ka tās ir tādas pārmēru bailes no kaut kādām shēmām, kuras var realizēt pavisam citādā, daudz vienkāršākā veidā. Ja mēs tomēr pieļaujam, ka juridiskai personai var piederēt zeme un ne tikai pieci hektāri, arī 500 hektāri, tad daudz vienkāršāk šim nu, potenciālajam Latvijas zemes izlaupītājam daudz vienkāršāk ir izveidot nu, kaut kādu cita veida juridisko personu, nu vai tā būtu kaut kāda SIA vai kas cits, un nopirkt krietni vairāk zemes, nevis piecus hektārus,” sacīja deputāts Ingmārs Līdaka (ZZS).
Nacionālā apvienības pārstāvis Jānis Dombrava, kurš likuma izstrādes gaitā vairākkārt nāca klajā ar pretrunīgi vērtētiem priekšlikumiem, savukārt neslēpa, ka partija rudenī varētu vēlēties rosināt atkārtotus grozījumus likumā: „Saeimas uzdevums būtu pieņemt likumu, kurš reāli aizsargātu Latvijas zemju tirgu, nevis likumu, kurš ir ar vairāk caurumiem, nekā Holandes siers. Aicinu balsot par šo priekšlikumu, kā arī par saistītajiem 15., 24., 75., 91., 101.priekšlikumu. Vēlos arī atzīmēt, ka, ja šodien šie priekšlikumi negūs atbalstu, tad Nacionālā apvienība šos priekšlikumus atkārtoti virzīs arī rudenī, kad jau ir šobrīd skaidrs, ka šo likumu nāksies no jauna atvērt vaļā, lai radītu reālus ierobežojumus ārvalstniekiem un spekulantiem brīvi rīkoties mūsu zemju tirgū.”
Deputāti atbalstīja arī priekšlikumu par to, ka novada pašvaldības var noteikt vienas fiziskās vai juridiskās personas īpašumā esošās lauksaimniecības zemes maksimālo platību savā administratīvajā teritorijā, nepārsniedzot likumā noteikto maksimālo zemes platību.
Savukārt biedrības un nodibinājumi, kas darbojas jau trīs gadus un to darbības mērķis ir saistīts ar dabas aizsardzību, lauksaimniecības kultūraugu vai produktu ražošanu vai medību saimniecību, drīkstēs iegādāties zemi platībā līdz pieciem hektāriem.
Lai persona turpmāk varētu iegādāties lauksaimniecības zemi, tai jābūt reģistrētai kā saimnieciskās darbības veicējai, kā arī tiesīgai saņemt tiešmaksājumus un pēdējo trīs gadu laikā jābūt ienākumiem no lauksaimnieciskās ražošanas. Tāpat personai būs nepieciešama pieredze lauksaimniecībā vai jāiegūst lauksaimnieciskā vai tai pielīdzinātā izglītība.
Zemes īpašniekam apsaimniekošana būs jāsāk gada laikā pēc zemes iegādes un rakstiski jāapliecina tās izmantošana ražošanā, ja zeme iepriekšējā vai konkrētajā gadā ir pieteikta tiešmaksājumiem. Ja trīs gadu laikā zemes īpašnieks nenodrošinās tās izmantošanu, tiks paredzētas soda sankcijas.
Savukārt uzņēmumiem jābūt reģistrētiem Latvijā kā nodokļu maksātājiem un jānodarbina cilvēki, kuri ir ieguvuši profesionālo izglītību nepieciešamajā jomā. Tāpat šiem uzņēmumiem būs jābūt tiesīgiem saņemt tiešmaksājumus, kā arī vismaz pēdējo trīs gadu laikā jāgūst ieņēmumi no lauksaimnieciskās ražošanas vismaz vienas trešdaļas apmērā no kopējiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem.
Līdz ar likuma grozījumiem līdzšinējais regulējums papildināts ar jaunu pantu par Latvijas Zemes fondu, kas nacionālā līmenī veicinās lauksaimniecības zemes resursu aizsardzību, pieejamību, racionālu, efektīvu un ilgtspējīgu izmantošanu. Zemes fonds sāks darboties 2015.gada 1.jūlijā, informēja Saeimas preses dienestā.
Tāpat likums papildināts ar lauksaimniecības zemes darījumu izskatīšanas kārtību, deleģējot uzraudzību pašvaldības izveidotai komisijai, kā arī valdībai būs jānosaka kritēriji lauksaimniecības zemes darījumiem.
Likuma grozījumi lauksaimniecības zemei arī nosaka pirmpirkuma tiesības.
Līdzšinējais likums noteica, ka zemi var pirkt ikviens mūsu valsts pilsonis, valsts, pašvaldību un privātie uzņēmumi, zemnieku saimniecības, reliģiskās organizācijas, kā arī augstskolas. Ārvalstu pilsoņi un citu valstu uzņēmumi no šī gada 1.maija zemi varēja nopirkt ar tādiem pašiem nosacījumiem kā iepriekš minētie subjekti. Līdz šī gada 30.aprīlim ārzemniekiem bija noteikti ierobežojumi – zemi varēja nopirkt saskaņā ar citiem likumiem, ja ārvalstu pilsoņi vēlējās veikt uzņēmējdarbību Latvijā kā pašnodarbinātie zemnieki un vismaz trīs gadus nepārtraukti dzīvoja mūsu valstī, kā arī vismaz trīs gadus pēc kārtas aktīvi nodarbojās ar lauksaimniecību.
Jau ziņots, ka darbā pie likumprojekta izvērsušies plaši strīdi par to, cik liels zemesgabals varētu nonākt viena apsaimniekotāja rokās. Lielākie ražotāji uzskatīja, ka vienam īpašniekam varētu piederēt 3000 hektāru zemes.
Savukārt Zemnieku federācija pauda, ka ar 500 hektāriem pietiktu, jo sociālekonomiskas sekas var radīt lielo saimniecību īpatsvara palielināšanās Latvijas laukos.
