Ar liniem apsēto platību samazinājums īpaši vērojams pēdējo desmit gadu laikā. Eksperti situāciju raksturo īsi – tas esot apburtais loks. Lauksaimnieki neaudzē linus, jo Latvijā nav linu pārstrādes rūpnīcu, savukārt attīstīt linkopības infrastruktūru nevar, ja trūkst vietējo izejvielu.
Pērn Latvijā šķiedras lini tika iesēti 49 hektāru platībā, savukārt eļļas lini – 60 hektāru platībā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.
Par šo gadu informācija vēl nav apkopota, tomēr pieredze rāda, ka ik gadu ar liniem iesēto platību apjomi samazinās.
Zemkopības ministrijas (ZM) Lauksaimniecības departamenta pārstāvis Adris Bumbuls norādīja: "Dati man ir uzkrāti kopš 2004. gada. Un tad linus tieši šķiedrai audzēja gandrīz 3000 hektāru platībā. Nozare tika tajā brīdī ļoti subsidēta no valsts puses, un tas arī veicināja šo lielo platību apjomu."
Rada jaunu un "pacietīgāku" linu šķirni
Linkopības norietu veicinājusi ne vien subsīdiju izmaksāšanu pārtraukšana. Šī nozare ir gan tehniski sarežģīta, gan arī ļoti atkarīga no laikapstākļiem.
Cerībā rast mūsu karstajām un sausajām vasarām augšanai piemērotāko linu šķirni, kā arī attīstīt linkopības nozari, pēc ilglaicīga un apjomīga darba 2019. gadā Latgales Lauksaimniecības zinātnes centrā (LLZC) izveidota jauna linu šķirne "Vilani".
LLZC vadītāja Veneranda Stramkale skaidroja:
"Padomju laikos bija tāda nostādne, ka audzēsim tikai kaimiņvalstu selekcionētās šķirnes. Un tas, kas bija Latvijas, to visu tā, maigi izsakoties, pamazām un pamazām nolikvidēja. Es stingri nolēmu, ka veidošu savu genofondu."
Nav arī pārstrādes rūpnīcu
Lauksaimnieku pasivitāte audzēt linus skaidrojama arī ar to, ka Latvijā nav linu pārstrādes rūpnīcu. Lielākais uzņēmums valstī, kas darbojas linu nozarē, ir "Baltiks East" bijušās Rēzeknes linu fabrikas teritorijā. Taču arī tur galvenokārt ražo auklas no linu šķiedras, kas lielākoties ievesta no ārzemēm.
Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Valērijs Šindlers norādīja: "Pērkam jau gatavu linšķiedru, pērkam no Francijas un no Baltkrievijas, un no tā ražojam. Gandrīz viss tiek eksportēts. Mazāk nekā 1% aiziet šeit uz vietējo tirgu."
Savukārt agronoms Jānis Batars skaidroja: "Vai mēs varam iztikt ar saviem liniem ražošanai? Noteikti nē! Mēs, ja viņus pārstrādātu šķiedrā un tālāk ražošanā, tas būtu, teiksim, mēneša jautājums un viņi jau būtu beigušies. Tad jūs varat iedomāties, cik tas procentuāli ir."
Tuvākajā nākotnē lolot sapni par būtiskiem atbalsta mehānismiem no valsts linkopībā lauksaimnieki nevar.
"Speciāli mākslīgi kaut ko tikai tāpēc, ka kādreiz mums ir bijis un varbūt arī mums vēl joprojām ir zināšanas linu izaudzēšanā, tikai tāpēc atjaunot – es neredzu tam jēgu," sacīja ZM pārstāvis.
Neredzot ekonomisko pamatojumu, jāsamierinās, ka arī turpmāk veikalos pieejamie linu audumi un izstrādājumi būs ražoti no ārzemēs audzētiem liniem, ar tiem jāstrādā arī tautastērpu darinātājiem.
