LTV raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" žurnāliste vairākus mēnešus strādāja restorānā par trauku mazgātāju un varēja dokumentēt, kā notiek aplokšņu algu izmaksa un kas to nosaka.
Cik maksāt aploksnē - “grāmatvedībā paši izšķiras”
Darba intervijā potenciālajai trauku mazgātajai jau deva mājienu, bet sarunas ar darbiniekiem atklāja, ka daļa algas ir uz kartes, bet daļa aploksnē. Daļa naudas uz kartes, daļa aploksnē – šī sistēma attiecas gan uz trauku mazgātājām, gan apkopējām, gan viesmīļiem, gan pavāriem un viņu palīgiem, gan suši gatavotājiem un bārmeņiem.
“Nu, kādi trīs simti būs uz kartītes un vienu simtu dod aploksnē, nu tā… Ne obligāti simts, kādi 120 vai 130, nu tā dara, apmēram,” savai jaunajai kolēģei stāstīja virtuves darbiniece.
Cita trauku mazgātāja skaidroja, ka par to, kādu daļu maksāt aploksnē, “grāmatvedība paši izšķīrās, cik uz karti un cik aploksnē, dažreiz ir, ka lielākā daļa ir uz kartes un mazākā ir aploksnē”.
“Aploksnītes” sadala Dace Gaspažiņa-Korecka, konkrētās filiāles direktore, un noteiktajās dienās pie viņas kabineta, kur atrodas seifs ar skaidru naudu, darbinieki veido rindu, lai saņemtu savu algas daļu.
Raidījuma žurnālistei alga par aprīli, kad nebija nostrādāts pilns mēnesis, uz kartes bija 121 eiro, aploksnē - 23 eiro. Alga par maiju uz kartes bija jau 208 eiro, aploksnē - 67 eiro. Jūnijā bankas kontā ieskaitīja 262 eiro, uz rokas trīs dienas vēlāk iedeva vēl 18 eiro.
“Mēs cenšamies pa maksimumam izmaksāt uz kontu, cik vien var, un tad tā pārējā summa jau ir… Vienkārši, cik mēs stundas varam likt maksimāli oficiāli, tik arī mēs cenšamies likt, un tas pārējais… Jo tu vairāk strādā, jo tev tā otrā summa sanāk lielāka. Ja tu mazāk strādā, tad vairāk uz kartes sanāk, lai tas kopējais daudzums būtu,” sistēmu jaunajai trauku mazgātāja skaidroja direktore.
No jūlija stundas likme trauku mazgātajai nedaudz pacelta – līdz 2,56 eiro. Daļa algas joprojām būšot aploksnē, jo “ja mēs tev oficiāli, tad tev vispār būtu zem 2 eiro”, skaidroja direktore.
“Principā, ja noņemam nodokļus, vienkārši… tā likme ir tāda, nu, pavisam maziņa, tāpēc mēs cenšamies tā, lai vismaz tā otrā daļa…” klāstīja direktore.
Jūlijā trauku mazgātāja nolēma pastrādāt pamatīgāk, lai būtu gan virsstundas, gan nakts stundas, lai aploksne biezāka. Un tā arī sanāca - alga par jūliju uz konta bija 321 eiro, bet aploksne jau nākamajā dienā - 188 eiro, un vēl tika solīti 35 eiro, jo dažas dienas viņa strādāja arī “Tokyo City” bāzē Lubānas ielā.
Ja algu maksātu oficiāli, par jūliju, kad bija nostrādātas kopumā 213 stundas, no kurām 45 bija virsstundas (15 nakts stundas), ar likmi 2,56 eiro, darba devējam alga izmaksātu 840 eiro, bet darbiniece, kurai nav apgādājamo, “uz rokas” saņemtu 482 eiro, liecina raidījuma aprēķini.
Bet ar “aplokšņu” daļu uzņēmumam alga “izmaksāja” 774 eiro, bet darbiniece kopumā saņēma 544 eiro.
Oficiāli sociālās iemaksas par darbinieci būtu 232 eiro, bet ar “aplokšņu algu” – tikai 152.
“Tā ir cīņa ar vējdzirnavām”
Sarunās ar darbiniekiem atklājās, ka daudzi “Tokyo City” strādā no pirmās dienas un aplokšņu algas te arī bijušas no pirmās dienas. Kaut kad - pirms diviem gadiem - uzņēmumu pārbaudīja Valsts ieņēmumu dienests, bet par aplokšņu algām neviens nav teicis un viss beidzies mierīgi.
“Uz VID mēs bijām izsaukti daži. Tur, protams, viņi šito jautājumu prasīja… Nu, ko tu iesi, teiksi? Tad tu rēķinies, ka tu vairs nestrādāsi šeit...” stāstīja trauku mazgātāja.
Darbs trauku mazgātajai ir vienkāršs, bet bez apstājas, reizēm pat 16 stundas no vietas, nav nekāda stundas pārtraukuma - maksimums 15-20 minūtes, un ja gribas ēst, tad tas jādara ātri, jo netīrie trauki jau negaida. Ir maiņas, kas paredz darba laiku no trijiem dienā līdz pat trijiem naktī.
Visu darbinieku nostrādātās darba stundas fiksē īpaša iekārta, pie kuras jānopīkstinās, atnākot uz darbu un aizejot, bet tā ir tikai iekšējai lietošanai. Neviens neslēpj, ka oficiālās atskaitēs darba stundas parādās pavisam citas, bet rādīšanai VID esot pat oficiālais darba grafiks.
“Tu domā, ka neviens nezina šito te visu politiku? Es domāju, visi ļoti labi zina. Un tas pats ieņēmumu dienests arī ļoti labi zina, ka mēs saņemam aploksnēs, ka mums nav apmaksātas tās virsstundas, visu zina. Tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Vairāk nekas,” tā ar roku atmeta kāda virtuves darbiniece.
Īpašnieki meklējami Krievijā
“Tokyo City”
“Tokyo City” pie Vērmanes dārza.
Apsaimnieko “Resto Court”. Tā īpašnieks firma “Primavera” Sanktpēterburgā, pieder Aleksandram Kazakovam (90%) un Sergejam Simarjovam (10%).
Pērn “Resto Court” apgrozījums - 2,9 miljoni eiro, 2015.gadā – 2,7 miljoni, divu gadu laikā peļņa tuvu 600 000 eiro.
“Tokyo City” Baronā ielā
Apsaimnieko “Restograd”. Tā īpašnieks Krievijas uzņēmums “Dogma”, kuras 90% pieder Sergejam Mihailovičam, bet 10% - Sergejam Simarjovam.
“Restograd” apgrozījums 2016.gadā bija 2,5 miljoni eiro, 2015.gadā – 2,3 miljoni, bet divu gadu peļņa aptuveni 200 000 eiro.
“Tokyo City” Krāmu ielā un “Tokyo City” Jūrmalā, Jomas ielā
Apsaimnieko “Stollons”. Tas pieder Krievijas uzņēmumam “Pioner”, 100% īpašnieks - Igors Verhs.
“Stollons” apgrozījums pērn bijis 3 miljoni eiro, pirms tam 2,7 miljoni. Divu gadu peļņa – vairāk nekā 500 000 eiro.
“Tokyo City” restorānu īpašnieku tīkls ir ļoti sazarots, un tas ir saistīts ar uzņēmējiem no Sanktpēterburgas, kur viņiem pieder aptuveni 40 “Tokyo City” restorāni. Latvijā ir četri restorāni.
Visus vieno vietējā amatpersona Dmitrijs Tribuncovs, kas ir šo uzņēmumu valdē. Bet īpašniekos visas norādes ved uz Krievijas restorānu biznesa haizivi Sergeju Simarjovu.
Tieši Sergejs Simarjovs bija ieradies Rīgā 2010.gada aprīlī, kad Rīgā tika atklāts pirmais “Tokyo City” restorāns. Bet tagad Simarjovs žurnālistiem nav aizsniedzams ne Latvijā, ne arī Krievijā.
Krievijā viņš ar dažādiem cilvēkiem ir līdzīpašnieks vairāk nekā 25 kompānijās, kuru darbība ir saistīta ar sabiedriskās ēdināšanas biznesu, bet redzamākais ir “Tokyo City” tīkls, kas tur darbību sāka 2005.gada beigās – piecus gadus pirms ienākšanas Latvijā
Bet Simarjova meitai Marijai Latvijā pieder zeme un daļa no ēkas Jūrmalā, Jomas ielā 65/67, kur arī atrodas viens no “Tokyo City” restorāniem. To viņa par nepilnu miljonu bez kredītlīdzekļiem iegādājās 2012.gada augustā, neilgi pēc ieviestās normas par termiņuzturēšanās atļaujām.
