ĪSUMĀ:
- VK: Dati par nabadzības riskam pakļautajiem - Latvijā nepilnīgi.
- Trūkst datu par cilvēkiem ar invaliditāti, romiem, no ieslodzījuma atbrīvotajiem, personas ar darba tirgum neatbilstošām prasmēm.
- Latvijā nabadzības riskam pakļauti 22,9% iedzīvotāju.
- LM: Eiropas standarti ir augsti.
- ES par nabadzības risku uzskata ienākumus zem 367 eiro. Latvijā tā ir minimālā alga pēc nodokļu nomaksas.
- VK: Valsts un pašvaldības – katra iet savu ceļu sociālajā palīdzībā.
- Nabadzības riskam pakļauto skaitu palielina tā saucamie atvieglotie nodokļu režīmi.
- Covid-19 krīze pierādījusi, ka mazo sociālo apdrošināšanas iemaksu dēļ cilvēki ir ārkārtīgi neaizsargāti.
- VK prasa izšķirties par ceļu nabadzības mazināšanai; valsts mainīt pieeju pēc būtības nesola.
Latvijā nav pilnīgu datu par nabadzības riskam pakļautām personām, izpētījusi Valsts kontrole. Pašlaik var iegūt informāciju par nabadzības risku pensijas un pirmspensijas vecuma personām, daudzbērnu ģimenēm, viena vecāka ģimenēm un bērniem. Bet par cilvēkiem ar invaliditāti ziņas ir daļējas. Savukārt par tādām iedzīvotāju grupām kā romi, no ieslodzījuma vietas atbrīvotie un personas ar nepietiekamām vai darba tirgum neatbilstošām prasmēm informācija vispār netiek analizēta.
Latvijā 22,9% iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam, informē Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas departamenta direktore Elīna Celmiņa.
"22,9% 2018. gadā. Latvija ir viena no valstīm Eiropas Savienībā ar diezgan augstu nabadzības riskam pakļauto cilvēku skaitu.
Jāatzīst, ka Eiropas Savienības rādītājs ir diezgan augsts. Tas slieksnis, pret kuru vērtēt cilvēku ienākumus, ir noteikts diezgan augstā robežā, ņemot par pamatu labklājības valstu līmeņus," stāsta Celmiņa.
Piemēram, pēc Eiropas Savienības standartiem katrs ar ienākumiem zem 367 eiro ir pakļauts nabadzības riskam, un Latvijā tā ir minimālā alga pēc nodokļu nomaksas. Ja pie tāda ienākumu līmeņa cilvēkus atzītu par pabalstāmiem, to daļa būtu nesamērīgi liela pret tiem, kam šie pabalsti būtu jāsagādā, pauž Labklājības ministrijas pārstāve Celmiņa.
"Varam arī veikt aptauju un pajautāt, vai sabiedrība būtu gatava bez nosacījumiem tiem, kuri nav spējuši strādāt vai šobrīd nestrādā, bez nosacījumiem dot šāda apmēra palīdzību, tās atbildes diemžēl nav tik pozitīvas. Tajā brīdī šķiet, ka tas ir pārāk dāsni, dārgi un bez nosacījumiem. Visiem, kas ir spējīgi, tomēr jāmēģina strādāt savu spēju robežās arī tad, ja tas darbs nav tik labi atalgots. Ka ir jācenšas un savu iztiku nodrošināt pašam. Nedrīkst būt sociālā palīdzība tuvu tam, ko cilvēks spēj nodrošināt sev darba tirgū," uzskata Celmiņa.
Valsts kontrole ir izpētījusi, ka mūsu valsts nemaz nav īsti noteikusi, kuras iedzīvotāju grupas ir pakļautas nabadzībai. Tikai pēc tāda darba paveikšanas varētu pieņemt lēmumus par konkrētiem pasākumiem nabadzības mazināšanai. Revīzijā konstatētie fakti atklāj sadrumstalotu, nekoordinētu un uz precīziem datiem nebalstītu valsts un pašvaldību naudas novirzīšanu nabadzības mazināšanai, kas ne vienmēr sasniedz nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautās personas, atzīst valsts kontroliere Elita Krūmiņa.
Revīzijas dati rāda, ka pirms diviem gadiem 21 revīzijā iekļautā pašvaldība vairāk nekā trīs miljonus eiro dažādiem pabalstiem iztērēja brīvprātīgi, turklāt vairāk nekā puse nonāca pie iedzīvotājiem, neizvērtējot, vai viņiem tādi pabalsti maz ir nepieciešami. Pašvaldības dāsni maksājušas svētku pabalstus un maksājušas par bērnu piedzimšanu, lai gan par to pabalstu sniegusi jau valsts.
"Mums diemžēl ir pamats apgalvot, ka mēs ar nabadzības [mazināšanu] esam tikai lozungu līmenī. To mēs deklarējam valsts dokumentos, bet realitātē cilvēku, kuriem nepieciešams sociālais atbalsts, ir vairāk. Mūsuprāt, lai panāktu nabadzības mazināšanos, mērķtiecīgi un koordinēti jādarbojas visās politikās - bezdarba, sociālo pabalstu, sociālās palīdzības, sociālās apdrošināšanas, nodokļi, izglītība, veselība. Tomēr nav ietvara, lai savstarpēji saskaņotu iesaistīto ministriju vai institūciju rīcību šo mērķu sasniegšanai. Līdz ar to valsts vai pašvaldība, nosakot sociāli atbalstāmo iedzīvotāju grupas un sniedzot tām atbalstu, rīkojas nekoordinēti. Pasākumi nereti dublējas, mēs darbojamies pretēji valsts izvirzītam mērķim," stāsta Valsts kontroles padomes locekle Inga Vārava.
Piemēram, valsts par jauniem nabagiem rada un var radīt arī tos, kas pašlaik var atļauties dzīvot labāk, jo valsts viņiem ļauj nodokļos maksāt mazāk vai nemaz.
"Tā saucamie atvieglotie nodokļu režīmi - mikrouzņēmuma nodoklis, pašnodarbinātās personas, autoratlīdzības saņēmēji - palielina kopējo nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu valstī un pieļauj nemaksāt vai maksāt ļoti zemas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas par nodarbinātajiem. Jau Covid-19 krīze ir pierādījusi, ka mazo sociālo apdrošināšanas iemaksu dēļ cilvēki ir ārkārtīgi neaizsargāti un pakļauti nabadzības riskam, tiklīdz iestājas darba nespēja vai bezdarbs. Tā būs arī vēlāk, sasniedzot pensijas vecumu. Tad risinājums, tāpat kā arī tagad, būs jāmeklē valsts pamatbudžetā, sociālo pabalstu vai sociālās palīdzības politikā. Tā mums atkal samazināsies šai jomai nepieciešamais finansējums. To būs grūtāk novirzīt tām personām, kas pakļautas atstumtības riskam un kurām iespējas gūt ienākumus ir ierobežotas. Piemēram, invalīdiem vai senioriem," klāsta Vārava.
Valsts kontrole valstij liek izšķirties par ceļu, kādu tā ies nabadzības mazināšanai: saglabāt universālo atbalstu sistēmu, kam nav vienotas pieejas un pār kuru nav vienotas uzraudzības, vai pamazām ieviest mērķētu un patiešām uz katras personas vajadzībām balstītu pieeju, kas domāta tiem, kam atbalsts visvairāk nepieciešams.
Valsts pateikusi revidentiem paldies par darbu, bet mainīt savu pieeju pēc būtības nesola, jo par sociālo jomu esot pārāk daudz atbildīgo.
Līdz nākamajam gadam Labklājības ministrija apņēmusies radīt gadiem aizmirsto iztikas minimuma aprēķina kārtību, lai beidzot varētu saprast, kas vajadzīgs izdzīvošanai.
