Veselības ministrijas dibinātajā darba grupā liela daļa no šim problēmām tā arī palikušas neatrisinātas, bet dzīvē viss turpinās.
Arī aptieku ķēdes tupina izplesties, turklāt – arvien jaunā veidā. Daļa individuālo aptieku, lai varētu pastāvēt, spiestas pāriet franšīzē un izkārt kādu no lielo ķēžu izkārtnēm.
Kopš 2010. gadā lobija ietekmē valsts diametrāli pretēji mainīja farmācijas politiku un individuālo aptieku veicināšanas vietā pavēra durvis lielajiem spēlētājiem, iznākums ir likumsakarīgs. Aptieku ķēdes kļūst arvien plašākas un individuālās aptiekas pazūd. Turklāt nu parādījusies jauns veids, kā aptieku tīkli izplešas, – individuālās aptiekas kļūst par franšīzi. Kopš pērnā gada vasaras vidus ik pa laikam parādās arvien jaunas ziņas par to, kā mazās aptiekas sāk nest lielo aptieku zīmolus, kļūstot par "Mēness aptiekām" vai "Benu aptiekām".
Pirmā, kas ar savu aptieku un tās filiāli pievienojās “Mēness aptieku” tīklam, ir farmaceite Lāsma Krūmiņa no Lielvārdes.
“Dzīve piespiež, lai cik tas nebūtu skumji” - viņa telefonsarunā saka.
Aptieku vide un klientu paradumi attīstās virzienā, kurā individuālā aptieka viena pati pastāvēt nevar. No sadarbības ar lielāku spēlētāju ir savs labums darba organizācijā, tehniskajā nodrošinājumā, speciālistu atbalstā, vienlaikus pašam paliekot par konkrētās aptiekas īpašnieku, un tas ļaujot izdzīvot, atzīst farmaceite. Lielo tīklu intereses gan nav nesavtīgas.
“Mūsu ieguvums ir tāds, ka mūsu zīmols ir redzamāks. Ja cilvēks dzīvo kaut kur, kur ir apmeklējies franšīzes aptieku, aizbrauc uz citu vietu – arī vēlēsies apmeklēt “Mēness aptieku” (..) un arī mūsu lieltirgotava var saglabāt labu klientu,” saka AS “Repharm” direktoru padomes priekšsēdētājs Dins Šmits.
Tendenci ir pamanījusi arī Zāļu valsts aģentūra, kas atbild par aptieku licencēm. Tomēr tajā nezina, cik šādu aptieku nu jau ir. Iestādes veidotajā statistikā tās joprojām parādās kā individuālās aptiekas. Zāļu valsts aģentūrai nav arī zināmi noteikumi, uz kādiem šādas franšīzes tiek dibinātas. Likums atskaitīties vai to noskaidrot neprasot.
“Tas, ka šī tendence ir parādījusies Latvijā, es tur katrā ziņā neredzu, ka tā būtu kāda milzīga problēma. Tā nav problēma pacientam. (..) Aptieku bizness Latvijā, tā ir uzņēmējdarbība. Un līdz ar to, grozi kā gribi, aptiekai izdzīvošana ir atkarīga no tā, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi viņa šo uzņēmējdarbību veic,” norāda Zāļu valsts aģentūras direktora vietnieks Jānis Zvejnieks.
Konkurences padomē skaidro - kamēr tās ir dažas aptiekas, uztraukumam nevajadzētu būt.
Kamēr franšīzes devējs nediktē konkrētās aptiekas cenas, šāda darbība ir atļauta. Turklāt šādas aptiekas īpašnieks ir arī brīvs savos lēmums sadarbību izbeigt un pāriet citā franšīzē. Tomēr pašplūsmā situāciju nevajadzētu atstāt, jo arī franšīze – tā ir cīņa par tirgu.
“Neapšaubāmi, franšīzes tīkla paplašināšana jāvērtē ļoti uzmanīgi, jo tirgus ir ārkārtīgi koncentrēts. Vienam spēlētājam atsevišķas pilsētās, kur ir 70% un 100%, citās varbūt 30%, bet tirgus un koncentrēts. Un arī franšīze šo tirgus koncentrāciju var palielināt, un šajā gadījumā tiešām ir svarīgi, lai franšīzes aizsegā netiek kādi konkurences ierobežojumi veikti,” skaidro Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama.
Kamēr nav uzskaites, sekot tam gan ir grūti. Kad Veselības ministrijas darba grupā skatīja farmācijas nozares problēmas, tieši aptieku ķēžu izplatība tur esot pārrunāta vien garāmejot un kāda valsts politikas maiņas šajā sakarā nav gaidāma. “Mums nav pierādījumu, mēs vācam, kā tas ietekmē zāļu cenu. Vai, piemēram, šeit Rīgā, kur ir blakus kaudze ar aptiekām, cena ir atšķirīgāka no tā, ka kaut kur ir viens tīkls? Skatoties visu kopā, mēs nevarētu pateikt, ka mums nav konkurences,” Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere.
Ņemot vērā interešu sadursmes, darba grupā vienoties izdevies vien par atsevišķiem jautājumiem, piemēram, ka jāveicina zāļu pieejamība, racionāla lietošana un jādomā, kā aptieku pakalpojumus nodrošināt vietās, kur šobrīd to vispār nav.
