Darba inspekcija iesaka pašiem vākt pierādījumus
Nevarētu teikt, ka darbinieki „Tokyo City” restorānā būtu ar visu apmierināti, jo virtuvē nepārtraukti bija dzirdama murdoņa gan par garajām darba stundām, gan par darba samaksu, grafiku un vadības rīcību, bet neviens neuzdrošinājās iet sūdzēties.
“Kā darba lopi strādā, pa cik stundām.. Bet tas likums neattiecas uz komercstruktūrām, mēs taču komercstruktūra - mēs taču papiņam strādājam, ne jau valstij,” neapmierinātību neslēpa kāda virtuves darbiniece.
Arī algas lapiņu izsniegšana šajā uzņēmumā nav modē - no četrām algu reizēm, raidījuma žurnāliste algas lapiņu saņēma tikai vienu reizi. Turklāt tajā uzrādītās nostrādātās darba stundas galīgi neatbilda patiesībai - formāli bija ierakstīta kāda nakts stunda, formāli kāda virsstunda, lai valsts iestādēm aizmālētu acis.
Un šo vienīgo algas lapiņu „trauku mazgātāja” arī uzrādīja Valsts dara inspekcijai, izstāstot par uzņēmumā piekopto politiku neapmaksāt virsstundas un nakts stundas, kā arī darbu svētku dienās atbilstoši likumam un maksāt aplokšņu algas.
Darba inspekcijā par aplokšņu algām reaģēja momentāni – par tām jāsūdzas Valsts ieņēmumu dienestam.
„Par aplokšņu algām, es atkārtošos vēlreiz, Valsts ieņēmumu dienestā, ja? Tur ir jāvēršas nevis par algu, ka jūs nesaņemat, bet par nenomaksātiem nodokļiem, jo tie ir nenomaksāti nodokļi. Tas, ko darba inspekcija noteikti skatīsies… Skatīsimies, kāda ir jūsu darba alga pēc līguma, jo tas, ko jūs mutiski norunājāt, diemžēl mēs nezinām. Bet, es nezinu, šeit jau it kā atspoguļojās tās nakts stundas, ja, re kur, ir - divas stundas, trīs stundas,” neticību pauda inspekcijas darbiniece Solvita Pone.
„Trauku mazgātāja” centās inspekcijas darbiniecei vēlreiz skaidrot, ka šī lapiņa ir tikai fikcija, realitāte ir cita, stundu patiesībā ir vairāk, un tās pārējās apmaksā aploksnēs, bet inspekcijas darbiniece īsti nesaprata, kāpēc viņu kāds traucē.
„Jums vajadzētu dabūt darba grafiku, kā jūs strādājāt, un ja viņš neatbilst tam, kas te ir, tajā algas lapiņā, pirmkārt, jums būs jāvēršas pie paša darba devēja, bet nevis mutiski, bet rakstiski,” skaidroja inspekcijas pārstāve.
„Jums vajadzētu no sākuma šo grafiku, kā jūs tik tiešām strādājāt, vēlams ir ar... nezinu tur.. ar parakstiem,” sprieda inspekcijas darbiniece. Bet grafiku taču vienkārši pieliek pie sienas. „Pieliek pie sienas, bet tur ir rakstīts, ka tas ir SIA tāds un tāds… varbūt tur kāds zīmogs, paraksts?”
„Nu šeit ir, vienkārši, nepieciešami tie pierādījumi.. Nu ja tā ir vienkārši izdrukāta lapa, tad būs ļoti grūti, jo tas tad nebūs gluži pierādījums, jo zināt kāpēc? Tāpēc, ka… tādu grafiku var sastādīt droši vien jebkurš, arī es varu sastādīt, vai ne?” savus argumentus klāstīja inspekcijas pārstāve.
Nu, viss izskatās vienkārši - darbiniekam tikai atliek uz neoficiālā darba grafika dabūt darba devēja zīmogu, vēl priekšnieka parakstu, un problēma būs atrisināta...
Darba inspekcijas vadība, skaidrojot šo attieksmi, uzsvaru novirza uz pašu darbinieku vainu.
“Būtu svarīgi saprast, ka tiem darba devējiem, kuri jums piedāvā piedalīties shēmā pret valsti, sakot – maksāsim aploksnē, it kā solot labumus darbiniekam, bet skaidri parādot, ka tā ir kaut kāda shēma, kurā tiek krāpta valsts.. Būtu naivi domāt, ka šiem darba devējiem būs kaut kādi sirdsapziņas pārmetumi, ka darbinieks tiks vērtēts augstāk par valsti. Tas brīdis pienāks un ticiet man, pienāks ātri – ka darbinieks tiks krāpts!” klāstīja Valsts darba inspekcijas direktors Renārs Lūsis.
Lūsis atzina, ka ar mutisku apliecinājumu un algas lapiņu būs grūti pierādīt ekstra stundas.
Savukārt zvērināta advokāte Iveta Zelča iesaka valstij vairāk rūpēties par tiem, kuri gatavi atklāti ziņot par aplokšņu algām savā darbavietā.
“Ja valsts vēlas, lai darbinieks iesaistās pret ēnu ekonomiku, tad, manuprāt, valstij vajadzētu padomāt par to, kā viņa var šo darbinieku aizsargāt, lai viņam nebūtu bail zaudēt savu darbu,” uzsvēra Zelča.
Ja ziņošanas rezultātā darbinieks tiek atlaists vai pats vairs nevēlas tur strādāt, viņam būtu kādi atvieglojumi, piemēram, bezdarbnieku pabalsta saņemšanā.
Arodbiedrības aicina iestāties, bet par palīdzību neko konkrētu nesaka
„Trauku mazgātāja” mēģināja meklēt palīdzību un padomu arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībā, bet izrādījās, ka vispirms vajadzētu tajā iestāties, lai kāds varētu palīdzēt ar konsultāciju.
Galvenais labums, ko arodbiedrībā sola, ir tāds, ka tās biedrus nevar tik viegli atlaist, jo vajag arodbiedrības piekrišanu, bet par pārējo – „tur jau jāskatās”. Par būšanu arodbiedrībā ir jāmaksā 10 eiro mēnesī.
Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu un Transporta darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Juris Kalniņš arī aicināja iestāties, jo organizācija pārstāv tikai savus biedrus. Viņš ieteica „Tokyo City” izveidot savu arodbiedrības šūniņu.
Lai būtu jēga, vajag 50 no 60 darbinieku, kas nozīmē, ka arodbiedrībā vajag gandrīz visu “Tokyo City” filiāli Barona ielā.
Bet darbinieki baidās kolektīvi kaut ko uzsākt vai iebilst, jo vadība varot nesaprast.
Arodbiedrības? Sviests kaut kāds!
Pēc Valsts ieņēmumu dienesta reida, kura laikā „Tokyo City” turpināja maksāt aplokšņu algas, Barona ielas restorāna direktore Dace Gaspažiņa-Korecka darbiniekiem skaidroja, ka tagad viņi visu algu saņems oficiāli uz kartes.
Par visām nostrādātajām stundām darba devējs maksās arī sociālo nodokli, tātad darbiniekiem būs lielākas sociālas garantijas. Taču maksās nevis par reāli nostrādātajām stundām, bet gan minimālo algu un prēmijas.
Nekādas papildus samaksas par virsstundām, par nakts stundām vai arī par darbu svētkos, jo visas stundas pēc viena tarifa. Atliek tikai tās nosaukt par piemaksām par papildus darbu, un likums ir apiets.
„Bet, ja, piemēram, mūsējie izlemtu, mēs aizveram, ko tad valsts dabūtu? Viņi būtu mīnusā. Viņi pat to, ko mēs maksājam, nedabūtu. Viņi arī grib visu, lai ir simtprocentīgi, bet tajā pašā laikā viņi nedomā, ka ir cilvēki, kas vairs nesaglabās savu biznesu, viņi dosies uz citu valsti. Kur mazāk nodokļu jāmaksā,” klāstīja direktore.
Tomēr raidījuma žurnāliste – „trauku mazgātāja” nolēma painteresēties pie direktores, kāda būtu reakcija uz arodbiedrības dibināšanu. Pirmā reakcija ir pretjautājums: „Tu kaut kādā veidā esi saistīta ar Valsts ieņēmumu dienestu?”
Uz trauku mazgātājas mēģinājumiem skaidrot, ka viņa vēlas aizstāvēt darbinieku tiesības, lai būtu drošībā, ka neatsāks maksāt aplokšņu algas, direktore jau pauda atklātu nepatiku:
„Nē, es īsti nesaprotu, vai tu esi atnākusi strādāt, vai tu tagad kaut kādā politikā iesaisties, teiksim, iekšējā. Es īsti nesaprotu tavu mērķi tagad?”
Viņa mēģināja mierināt, ka aplokšņu algas neatsāksies, jo „mūs ir piespieduši pie sienas tā, ka mēs nevaram atļauties vairs atpakaļ iet uz aplokšņu algām, nekādi”.
„Bet arodbiedrība kā tāda, es uzskatu, tā ir kaut kāda nu.. politiska organizācija, kur tagad.. nu nezinu.. brīvprātīgi, ne brīvprātīgi.. Man tagad tāda neuzticība radās attiecībā uz tevi, godīgi, jo man sāk rasties aizdomas, ka vienkārši ir bijuši darbinieki, kas varbūt tiešām ir aiznesuši līdz VID ļoti daudz informācijas. Nu es ceru, ka tā nav,” atzina direktore.
Bet viņas ieskatā „tā arodbiedrība, tas ir nu... pilnīgs sviests, jo šobrīd, kas notiek Latvijā..”
