Trūcīgākajiem darba ienākumi kritušies visvairāk
Lielākā daļa no 2020. gada tika aizvadīta pandēmijas zīmē. Kopējie skaitļi gan liecina, ka pandēmijas ietekme uz ekonomiku un arī darba tirgu nav bijusi tik liela, kā vairums bažījās tās sākuma posmā. Tostarp daudzas tautsaimniecības nozares atrada veidu, kā ar pandēmiju sadzīvot un turpināt veiksmīgi darboties.
Rezultātā, piemēram, Latvijā ir redzams, ka vidējā darba samaksa ir turpinājusi augt arī pandēmijas laikā. Arī bezdarbs nav strauji kāpis un pēc palekšanās pagājušā gada pavasarī un vasarā atkal ir samazinājies un šā gada jūnijā pārsniedza 7%, kas krīzes apstākļiem nav uzskatāms par augstu līmeni.
Tomēr viss nav tik vienkārši, ja lūkojamies uz iedzīvotājiem ar atšķirīgu turīguma pakāpi. Eiropas līmenī gan šādu datu apkopošana ir ļoti laikietilpīga, taču Eiropas statistikas birojs “Eurostat” vasarā nāca klājā ar pirmajām aplēsēm par to, kā pandēmijas laiks ir ietekmējis trūcīgākos un turīgākos eiropiešus. Aplēses gan vēl var mainīties, kad būs pieejami plašāki dati.
Ja Eiropas iedzīvotājus sadala tādā statistikā lietotā mērvienībā kā kvintiles jeb piektdaļās pēc to turīguma, tad ir redzams, ka
20% trūcīgāko eiropiešu pagājušajā gadā, salīdzinājumā ar 2019. gadu, darba ienākumi ir sarukuši par nedaudz vairāk kā 10%. Nākamajām piektdaļām ienākumu kritums no atalgojuma darbā jau kļūst mazāks, bet 20% visturīgāko Eiropas iedzīvotāju darba ienākumu līmenis pērn ir sarucis vien par nepilniem 3%.
Tiesa, darba ienākumu kritums vēl nebūt nenozīmē, ka trūcīgākie iedzīvotāji pērn to ir spēcīgi izjutuši, un te liela loma ir pērn īstenotajiem atbalsta pasākumiem – dīkstāves pabalstiem, piemaksām un citiem. “Eurostat” ir aplēsis arī tādu rādītāju kā vidējos mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus, un tie, neraugoties uz to, ka ienākumi no darba ir samazinājušies, tieši pretēji – salīdzinājumā ar 2019.gadu – ir auguši. Turklāt vislielākais kāpums jau atkal bijis tieši 20% trūcīgāko iedzīvotāju grupā – par gandrīz 2%. Mazāk, bet mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi gada laikā auguši arī citās turīguma grupās.
Arī Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes veiktais pētījums par materiālo nenodrošinātību Latvijā liecina, ka pērn iedzīvotāju īpatsvars, kuri pakļauti dziļai materiālai nenodrošinātībai, ir turpinājis samazināties un veidoja 7,3% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Arī trūcīgāko iedzīvotāju kvintilē jeb piektdaļā dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ir turpinājis rukt un pērn veidoja 19%. Te ir jāpaskaidro, ka dziļa materiālā nenodrošinātība raksturo personu, kura nevar atļauties vismaz četras no deviņām statistiķu noteiktām mūsu dzīvi raksturojošām lietām. Piemēram, persona nevar segt komunālos maksājumus, īri vai atmaksāt kredītu, nevar finansiāli atļauties uzturēt mājokli siltu, nevar segt pēkšņus neparedzētus izdevumus un tamlīdzīgi. Latvijā gan nav vēl pieejami dati par darba ienākumu izmaiņām dažādās turīguma grupās.
Satraukuma iemesls
Tieši tādēļ, ka mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu apjoms ir nevis krities, bet audzis arī trūcīgāko iedzīvotāju grupā, rodas jautājums, par ko gan satraucas eksperti? Galvenais iemesls ir saistīts ar to, ka mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi ir auguši dažādu pandēmijas laikā ieviesto atbalsta pasākumu dēļ. Visi tie ir īstermiņa risinājumi. Turklāt vēl ir arī jautājums, vai atbalsta pasākumi pilnībā netiks pārtraukti, pirms varēsim paziņot, ka pandēmija ir uzvarēta.
Par to jau notiek aktīvas diskusijas, un virkne ekonomistu uzsver, ka gads ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai uzņēmumi pielāgotos dzīvei, kad ik pa laikam tiek noteikti dažādi ierobežojumi vīrusa izplatības mazināšanai.
Tāpat turpinās vakcinēšana, kurai ir jāmazina tas, cik smagi var izpausties inficēšanās ar Covid-19. Savukārt daļas iedzīvotāju ilgstoša “turēšana uz pabalstiem”, nezinot kad un vai vispār atkopsies to darba devēji, arī nav prātīga, jo labāk šos cilvēkus ir pārvirzīt uz citām nozarēm, kurās viss ir kārtībā un darbinieku pat trūkst. Piemēram, arī Latvijā dīkstāves pabalstus vairs neizmaksā un par to atjaunošanu varētu lemt tikai tad, ja atkal nāksies ierobežot virknes uzņēmumu darbību.
Eksperti, kuri pēta nevienlīdzības problēmas sabiedrībā, savukārt jautā, vai tieši trūcīgāko iedzīvotāju daļa, beidzoties visiem atbalsta pasākumiem, nenonāks zem lielākā sitiena? Iemesli, kādēļ tieši trūcīgākajiem Eiropas iedzīvotājiem viskrasāk pērn ir samazinājušies darba ienākumi, ir saistīti ar to, kur liela daļa no viņiem bijuši nodarbināti. Bieži tās ir darbavietas, kur ir nepieciešams cilvēciskais kontakts, un tieši tās visbiežāk skar pandēmijas uzliesmojumu laikā ieviestie ierobežojumi un darbiniekiem jāatrodas dīkstāvē.
Tas ir nepilna laika darbs, no kura pandēmijas laikā darba devēji bieži ir atteikušies. Tāpat tas ļoti bieži ir darbs, kuru nav iespējams veikt attālināti, un tā veicēji vairāk ir pakļauti arī saslimšanas riskam.
Turklāt tieši pandēmijas laikā paātrinājumu ieguva arī dažādu tehnoloģisko risinājumu izstrāde un pamatā tie aizstāj tieši vienkāršākos darbus.
Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācija (OECD) šogad rīkoja īpašu vebināru sēriju, kuri bija veltīti Covid-19 un nevienlīdzības jautājumiem. Tajā Hārvarda Universitātes ekonomikas profesore Stefānija Stančeva uzsvēra, ka pandēmija ir saasinājusi jau esošās nevienlīdzības problēmas un kaut arī pašlaik vēl nevar runāt par būtisku nevienlīdzības pieaugumu, ilgtermiņā situācija var izvērsties pavisam citādāk. Tieši zemāk atalgotie darbinieki pašlaik visbiežāk ir pakļauti bezdarba riskam un tieši viņiem var būt grūtāk atrast jaunu darbu. Tāpat ir izrādījies, ka pandēmijas laikā novērotais fenomens, kad iedzīvotāji audzēja savus uzkrājumus, jo samazinājās iespējas tērēties, arī pamatā attiecas uz labāk situētajiem, jo ierobežojumi pamatā skāra ceļojumus, restorānu apmeklējumus, izklaides pasākumus, kas neveido būtisku daļu trūcīgāko iedzīvotāju tēriņos.
Stančeva arī uzsver, ka nevienlīdzības mazināšanai nevar būt viena un vienkārša risinājuma un izmaiņām ir jābūt vairākos līmeņos. Turklāt būtiska loma te ir izglītības sistēmai, kura var ne tikai mazināt nevienlīdzību, bet arī kāpināt darba produktivitāti.
Pretējā gadījumā pastāv risks, ka arī jauno tehnoloģiju piedāvātās iespējas “iestrēgs” atsevišķos uzņēmumos un noteiktās nodarbināto grupās, kuras ir labi izglītotas un strādā lielajās metropolēs.
Bet citi no tā negūs nekāda labuma un arvien vairāk paliks nopakaļus gan ienākumos, gan iespējās iegūt labus darbus.
