Piebalgam bijusi iespaidīga karjera Latvijas diplomātijā un ārpolitikā. Vēl pirms neatkarības atgūšanas, padomju gados viņš bija Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolas skolotājs un arī direktors. Viņš lasīja padomju propagandas lekcijas par PSRS un ASV attiecībām gan vietējā Valmieras celtniecības pārvaldē, gan putnu fabrikā, bet, Latvijai atgūstot neatkarību, kļuva par izglītības un finanšu ministru, tad vēstnieku Igaunijā un Eiropas Savienībā un daudzu novērtējumā – izcilu Latvijas balsi Eiropā. Viņš saņēmis arī atzinību kā Eiropas gada cilvēks Latvijā.
Piebalgs bija ES enerģētikas komisārs pirms gandrīz 20 gadiem, kad Krievija pirmo reizi sāka šantažēt Eiropu ar gāzes piegādēm. Viņš jau 2005. gadā kā komisārs brīdināja Latvijas valdību, ka nevaram sēdēt tikai uz "Gazprom" gāzes adatas.
Arnis Krauze: Karš Ukrainā un Kremļa šantāža, izmantojot savu naftu un gāzi – Krievija paziņoja, ka "Nord Stream-1" cauruli uz Eiropu tā aizgriež pavisam, un tam pat vairs nav tehniski attaisnojumu, tas ir skaidrs politisks spiediens. Vai Latvija un Eiropa šoziem spēs novērst Putina plānu – likt eiropiešiem savos dzīvokļos "sajust Sibīrijas aukstumu"?
Andris Piebalgs: Par šo ziemu es neredzu riskus, tas lielais risks patiesībā ir nākamā ziema. Gāzes krātuves Eiropā ir pietiekami pilnas, ir pietiekami daudz sašķidrinātās gāzes, ir palielināta arī gāzes piegāde no Norvēģijas, vairāk nāk no Azerbaidžānas. Tas viss izskatās ļoti labi, bet, nenākot Krievijas gāzei, mēs esam spiesti tukšot gāzes krātuves vairāk, nekā tas būtu vajadzīgs. Tāpēc īstenībā tā izšķirošā cīņa ir nevis ar Putinu, bet vai mēs varam ietaupīt gāzi, jo tie 15%, ko dažas dalībvalstis negribīgi pieņēma, tas ir absolūti nepieciešams. Ja tas netiek izdarīts, tad ir problēmas nākamajā ziemā, jo strukturāli pārmainīt to gada laikā nav iespējas.
Par šo ziemu nemaz nevajadzētu satraukties, es domāju par piegādēm, par cenu tas ir cits stāsts, bet par kopējo atkarību no gāzes, – nākamais gads varētu būt visgrūtākais.
Eiropas Savienībai bija plāns līdz 1. novembrim nodrošināt 80% gāzes rezerves. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena nesen paziņoja, ka jau tagad, septembra sākumā, šis plāns ir izpildīts, nesagaidot novembri, bet cik droši varam būt Latvijā par mūsu gāzes rezervēm? Gāzes pietiks mājsaimniecībām? Pietiks termoelektrocentrālēm?
Pietiks gan vieniem, gan otriem. Es saprotu, ka ir milzīga neskaidrība par "Latvijas gāzes" mistisko pozīciju. "Latvijas gāze" saka, ka daļa gāzes, kas ir gāzes krātuvē, nav viņiem piederoša. Protams, valdībai ir jātiek skaidrībā, kam tad tā gāze pieder. Ja tā gāzes krātuvē ir iesūknēta kā Latvijas gāze, tad tai būtu jābūt Latvijas gāzei, bet, man liekas, ka tāpat tie galvenie priekšnosacījumi ir – jebkurā gadījumā "Latvenergo" ir gatavs pārņemt, ja kaut kas notiek ar "Latvijas gāzi", apjomi ir pietiekami lieli, un mums tomēr gāzes pārvades operators, kas ir atbildīgs par Inčukalnu, ir kompetents un skaidri pasaka, ka gāze tur ir. Plus mums ir, protams, arī savienojumi. Mums ir savienojumi gan ar Igauniju, gan Lietuvu, un jebkurā gadījumā es neredzu fundamentālu risku.
Es redzu risku cenās. Cenas ir tas, kur valdība šobrīd liek pusmiljardu, kas ir daudz, bet vai mājsaimniecības, īpaši trūcīgākās, varēs samaksāt, – tas ir cits stāsts.
Tas var radīt maksājumu problēmas arī uzņēmumiem, kas tirgo gāzi. Tā kā tur ir kaut kādas problēmas, bet tās ir risināmas problēmas, tās normālus cilvēkus skars maz, tā būs valdības galvassāpe pēc vēlēšanām.
Ja mēs runājam par cenām, nupat ir publiskoti arī dati, ka "Latvijas gāze", kuras īpašnieku sastāva puse ir cieši saistīta ar Krieviju, pirmajā pusgadā ir nopelnījusi 88 miljonus. Tātad peļņa ir milzīga, un diez vai otrajā pusgadā tā būs mazāka, redzot jaunos tarifus un rēķinus. Ko mēs esam darījuši, lai nebūtu tik atkarīgi no Krievijas gāzes?
Tas ir labs jautājums. Jāsaka godīgi, mēs ļoti maz esam darījuši, jo skaidrs, ka nevaram lepoties ar Lietuvas termināli. Protams, Latvija ir atbalstījusi savienojumu ar Somiju, Lietuvas savienojumu ar Poliju.
Mēs nevaram teikt, ka absolūti nekas nav darīts, bet ir pieļauts absolūts dominējošs stāvoklis, kāds ir "Latvijas gāzei", kuras biznesa modelis ir – iepērkam gāzi Krievijā un pārdodam šeit.
Turklāt "Latvijas gāzes" pēdējā laika paziņojumi ir ne tikai pretrunīgi, bet dažreiz ļoti absurdi. Piemēram, kā var iepirkt gāzi trešās valsts uzņēmums ne no "Gazprom"? Vienīgajam uzņēmumam, kuram ir eksporta licence uz gāzi, ir "Gazprom". Tas mani vēl tagad mulsina, jo es nezinu nevienu citu vietu Eiropā, kurā kāds pirktu gāzi ne no "Gazprom". Kas tad tev pārdod? Vienkārši nav eksporta licences, tu to nevari izdarīt. Sašķidrināto gāzi, jā, "Novatek" ir licence un varētu arī citi uzņēmumi pārdot, bet pa trubām nevar nākt. Tā kā tā mūsu pretruna pamatā rodas ar "Latvijas gāzes" dominanci, kas piegādāja relatīvi lētu gāzi pēdējā laikā, bet absolūti nediversificējot to. Šobrīd arī nav skaidrs, vai viņiem ir kaut kāds līgums ar kādu citu piegādātāju, to es vienkārši nezinu. Viņi saka, ka ir aizsūtījuši informāciju Ekonomikas ministrijai, un es uzskatu, ka Ekonomikas ministrija ir ļoti kompetenta, tā kā arī tur man nav šaubu, viņi pietiekami skaidri darbojas. Tā kā es domāju, ka mums nevajadzētu pārāk izsamist, bet mēs, protams, pārāk daudz sēdējām uz Krievijas gāzes atkarības, tas ir neapšaubāmi.
Jūs sakāt, ka esam pārāk maz darījuši, lai mazinātu atkarību no Krievijas gāzes, un es uzreiz pārlēkšu uz 2005. gadu, laiku, kad jūs bijāt Eiropas Savienības enerģētikas komisārs. 2005. gada 16. marta ziņa, mazs citāts no tās:
"Latvija saņēmusi atkārtotu Eiropas Komisijas brīdinājumu par to, ka valsts nav atvērusi gāzes un elektrības tirgu brīvai konkurencei. Zīmīgi, ka brīdinājumu Latvijai izteicis mūsu pašu enerģētikas komisārs Andris Piebalgs. Ja Saeima laikus neizpildīs Briseles prasības, Latvijai pirmo reizi būs jāstājas Eiropas kopienu tiesas priekšā. Saskaņā ar Eiropas Savienības direktīvām jau no pagājušā gada juridiskas personas var brīvi izvēlēties elektrības vai gāzes piedāvātāju, tomēr komisārs Piebalgs ar nožēlu secina, ka 10 valstis, to skaitā arī Latvija, joprojām nav ieviesušas šo direktīvu savos likumos."
Tāda ziņa no 2005. gada. Te arī jāpiebilst, ka Ekonomikas ministrs tolaik ir Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība").
Jā, nu tas jāatbild Krišjānim pašam, kāda tā situācija bija, bet tas, kas ir svarīgi no šī brīža skatupunkta, ka tomēr gāzes tirgus tika atvērts. Un tas svarīgākais ir, ka tika nodalīts transporta un uzglabāšanas operators. Tāpēc es tik droši runāju, jo mums ir valstisks uzņēmums, kas zina, kur gāze nāk iekšā, cik daudz tā nāk iekšā, kur tā ir noglabāta, kas to ir noglabājis. Viņi to, protams, nevar teikt man vai jums, kas ir tie gāzes īpašnieki, bet viņi zina, tāpēc man ir diezgan liela pārliecība par to, ka tie riski ir ļoti, ļoti mazi.
Bet, raugoties vēsturē un arī par šo citātu runājot, mēs redzam, ka "Gazprom" vai "Latvijas gāzes" pozīcijas un tas monopols tolaik bija tik spēcīgs, ka bez Briseles pirksta kratīšanas lietas nenotika.
Nē, nu, piemēram, arī lietuviešu terminālis, ko viņi uzbūvēja, ir tikai pateicoties Eiropas Savienības direktīvai un prasībai to ieviest. Jo "Gazprom" izvērsa nenormālu spiedienu uz viņiem, un viņi teica – mēs neko nezinām, ejiet uz Briseli. Uz Briseli viņi tomēr nenāca, viņi nekad nenāca pie manis sūdzēties par Lietuvu, tādu situāciju es neatceros, un Lietuva faktiski realizēja to. Pēc tam viņi atrada arī, protams, veidu, kā finansēt caur tarifiem, un tas parāda, ka var daudzas lietas izdarīt. Arī elektrības savienojumi – Latvija sākotnēji nebija baigi lielā sajūsmā par elektrības savienojumu ar Zviedriju, piemēram. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tas savienojums īstenībā ir no Lietuvas uz Zviedriju. No mana viedokļa, protams, tam nav nekāda liela nozīme, kurā vietā Baltijas valstis ir savienotas ar ziemeļu sistēmu, bet tas ir svarīgi (..).
Par Skultes termināli. Valdība ir lēmusi to būvēt. Vieni saka, ka šāds sašķidrinātās gāzes terminālis Latvijā bija jāceļ jau sen, citiem ir piesardzība un bažas, ka tā būs kārtējā afēra, jo, protams, ka ir iesaistīta liela nauda. Lietuviešiem ir Klaipēda, igauņiem top – drīz būs gatavs Paldisku terminālis. Skulti sen jau vajadzēja būvēt?
Nē, es tā neteiktu, jo tas tomēr ir komerciāls gadījums. Ja valdība būtu lēmusi, ka "Latvijas gāzei" vai jebkuram piegādātājam portfelī vajadzētu būt ne vairāk kā 50% Krievijas gāzes, tad varbūt tas notiktu, bet šajā gadījumā vienalga, kurš būtu būvējis termināli.
Tātad tā problēma ir mazāk ar to pašu termināli. Termināli vienmēr var uzbūvēt. Jautājums ir, kas pirks gāzi un kas piegādās gāzi?
Tātad īstenībā šobrīd Skultes termināls izsaka pārmetumus, kur daļēji ir taisnība, par to, ka "Latvenergo" slēdz ilgtermiņa līgumu ar Klaipēdu. Bet kā "Latvenergo" neslēgs, ja viņiem ir gāzes ģenerācija, viņiem vajag tūlīt, viņiem nevajag kaut kādu iluzoru līgumu, kurš varbūt nerealizējas. Savukārt Skultes terminālim vajag "Latvenergo", kas pirktu gāzi, kas tiktu iegādāta tajā terminālī. Tā kā es teiktu, ka Skultes termināļa attīstība notika tā, kā tā notika, biznesa projekts nebija pietiekami stiprs, un valdība netika pārliecināta, ka to noteikti vajag būvēt. Es arī neredzu, ka tā ir traģēdija, bet, protams, būtu labāk, ja nebūtu Paldiskos, bet būtu Skultē. Tas ir neapšaubāmi, ar to termināli pietiktu. Šobrīd izskatās, ka, ja ir Paldiskos, Somijā un šeit, tad faktiski reģionam pietiek.
Vēl jau ir savienojums ar Poliju, Polijas–Lietuvas savienojums.
Tieši tā, bet, ja investori nolemj būvēt un viņiem ir noiets, piemēram, līgums ar Lietuvas minerālmēslu ražotāju, varbūt, ka tur sanāk. Vai ar kādu lielu Somijas uzņēmumu.
Bet tā grūtība ir ne tik daudz uzbūvēt termināli, bet dabūt, kas gāzi uz termināli pārdod un kurš pērk no termināļa.
Tā ir tā lielākā grūtība, bet šeit nav tādas viennozīmīgas taisnības.
Bet tās bažas, kas izskan arī sociālajos tīklos par to, vai tik te nebūs kārtējā afēra, – jums arī ir kādas šāda veida piesardzības sajūtas?
Nē, tā es nedomāju, bet es vienkārši negribētu, lai valsts liek naudu projektā, par kuru nav 100% pārliecības, ka tur vajadzētu nodokļu maksātāju naudu. Tā ir mana piesardzība. Citādi, ja tas tiek komerciāli būvēts, un tagad ir noteiktas arī procedūras priekš tā, tas ir ļoti labs lēmums. Ātrāk dabūt atļaujas, palīdzēt tam notikt, – tur nav nekādas blēdības, – bet tā vai tā, investors un investīcija vairākos simtos miljonos nav tik vienkārši atrodama, tas nav tik vienkārši. Tās valstis, kas visas tagad ātrumā meklē termināļus, visas izšķiras paplašināties ar termināli, kas atrodas jūrā, ar kuģa palīdzību. Tad tā gāze faktiski maksā dārgāk nedaudz, bet uzbūvēšanas vai uzstādīšanas laiks ir ļoti īss. Ja mēs izvēlamies tādu pastāvīgu variantu, tad varbūt tie, kas būvē, cer uz izmaksu samazināšanu, tāpēc ka tas ir krastā būvēts. Tad viņi varētu izkonkurēt gan Paldiskus, gan Klaipēdu. Tam varbūt ir jēga, bet stratēģiski es neredzu, ka valdībai būtu jāliek nauda.
Jūs minējāt piesardzību. Ar ļoti lielu piesardzību un bažām Baltijas valstis skatās uz Krievijas gāzes vadu, kurš tika uzbūvēts pa Baltijas jūru no Sanktpēterburgas uz Vāciju, – šo "Nord Stream" līniju. Kamēr baltiešiem bija piesardzība, Vācija ļoti aktīvi lobēja šo projektu, un 2005. gada novembrī jūs kā enerģētikas komisārs par to teicāt šādus vārdus: "Krievijas un Vācijas gāzes vads nevar radīt ekoloģiskas katastrofas draudus Baltijas jūrā. Arī bažām, ka līdz ar jaunā vada izbūvi varētu pārtrūkt gāzes plūsma uz Baltijas valstīm, nav pamata."
Jā, es domāju, ka arvien varu teikt, ka gāzi [piegādāt] pārtrauca ne jau "Nord Stream", bet gan Krievijas karš Ukrainā. Tajā laikā, protams, tādu scenāriju neviens neparedzēja, politiskā līmenī es tiešām nevienu cilvēku neesmu saticis, kas uzskatītu, ka Krievija uzsāks aktīvu karadarbību kādā valstī. Tā ir ideja, kāpēc es vienmēr biju pret, ka liels, stratēģisks gāzes vads iet caur Latviju, jo manā skatījumā tie ir palielināti drošības riski. Labāk, lai tas iet caur jūru, nekā caur Latviju. Šī mana nostāja nekad nav mainījusies, un man liekas, ka tas ir neprāts, ka Krievijai svarīga infrastruktūra atrastos tavā valstī. Tas gan man bija skaidrs, lai gan es nerēķinājos ar militāro konfliktu, es rēķinājos ar to, ka Krievija izdarīs milzīgu spiedienu, ja vads būs Latvijā. Tie cilvēki, kas domāja pretēji, viņi pieļāva stratēģisku kļūdu, jo Krievija nekad nav bijusi izteikti draudzīga.
Krievija varbūt nebija izteikti agresīva, bet draudzīga tā nebija. No šī viedokļa es domāju, ka tas, ko es teicu, bija pareizi.
Jūs kā komisārs arī jutāt spiedienu gan no Krievijas "Gazprom", gan no Vācijas puses?
Jā, Vācija to viennozīmīgi atbalstīja. Tajā laikā atjaunojamā enerģija nebija stipra, faktiski atjaunojamās enerģijas ieviesās ar lielām grūtībām. Bija doma, ka rezultātā mums vajadzēs daudz vairāk gāzes, un bija projekts, kurā norvēģu "Statoil" toreiz strādāja ar "Gazprom". Protams, tas projekts ir miris, bet tā doma bija, ka šī gāze nāk no šī projekta uz Eiropas Savienību, kurai būs lielāks patēriņš.
Tā kā šodien es teiktu, ka ne jau tajā vadā ir problēma, problēma ir pilnīgi citā lietā – mēs politiski nenovērtējām Krievijas agresijas iespējamo tālāko attīstību.
To mēs nenofiksējām, un tā, man liekas, ir vairāk drošības iestāžu, kas fiksē visus šos procesus, kas Krievijā notiek, atbildība. Kļūda, kas bija Vācijā, protams, bija ka, viņi absolūti nediversificēja – visās citās valstīs ir sašķidrinātās gāzes termināļi, Vācijā nav neviena, tikai tagad būs pieci.
